Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bērna vaļsirdība dārziņā

lelle29

lelle29
Man meita tāda pati Visu izstāsta, kas uz sirds Brīžiem jau kauns paliek un pat ļoti, bet izdevies man to izlabot nav. Diemžēl. Trakākais ir sācies tagad, kad visu paprasa uz acs cilvēkiem. Arī skaidroju un skaidroju bet uzlabojumu nav. Saprotu, ka to visu izmācīs laiks un tikai. Pēdējais kuriozs bija, kad draudzenei uzprasīja, kāpēc tev tik pumpaina seja Vai arī klasesbiedru mammai paprasīja cik tev gadu?, jo tu izskaties veca Runājam ik dienu, ka tā nedrīkst visiem visu stāstīt prasīt. Pat bail padomāt ko prasa vai saka, kad paliek bez manis.


Nu, vari sevi mierināt ar to, ka dārziņā to bērnu ir vesels bars un viņi VISI stāsta audzinātājām savus priekus un nedienas; kas ko dara vai nedara, kur bijuši, ko ēduši, līdz pat sīkumiem - kādā krāsā tētim apakšbikšu gumija.

Mums bērnudārznieks ir liels stāstnieks, pastāstīs arī lietas, kas realitātē nemaz nenotiek. Omītēm, piem., normāls telefonsarunas teksts uz triviālu jautājumu - nu kā tad tev, bērniņ, iet? Var smuki atbildēt - slikti, neviens mani nemīl, visi mani sit un mamma nedod ēst. Tā kā es nemaz negribu zināt, kādas basņas stāsta dārziņā. Nebrīnos, ja stāsta par to, ka opis mēdz dzer šņabi - un paliek dumjš kā zābaks, tētis alu un audzē alusvēderu un bendē aknas..un māte skandāliste/lekciju lasītāja.

Pa lielam, nekas baisi slēpjams ģimenē nav.

Nav ar ko lepoties, bet esam lieli skandālisti, bļaustamies, baramies..nemākam PAREIZI argumentēt un aizstāvet savus viedokļus...ceru, ka līdz tam nenonāks, ka audzinātājas izsauks kādu sociālo darbinieku uz apsekošanām.

Es bērnībā arī stāstiju dārziņā visu,kas man uz sirds un kas notiek mājās.Atceros kā vakar.
Jo atceros,ka audzinātāja pati vēl noteica - ja gribas parunāties,varat nākt pie manis.A es nabaga cilvēciņš,tētis baigais lops,mamma darbā... parunāties gribās.
No tā,ko audzinātāja dzirdēja aizskrēja pie vecākiem un pateica,ka es stāstos visu,līdz pat naga melnumam ,lai parunājot mājās. Un mājās dabuju bietē. Tā kārtīgi.
Katrā ziņā,piekritīšu blaze. No savas personiskās pieredzes.


lelle29
audzinātāja viena lieta, bet ja stāsta pirmo reizi sastaptiem cilvēkiem - skaidrot, līdz pielec, ka nekad nezini, kas tas par cilvēku - labs vai slikts, ka nekad nezini, pirms iepazīsti cilvēku, cik daudz drīkst viņam stāstīt, lai viņš tev nenodara pāri.

Varbūt paranoja, bet mani tā audzināja (un retrospektīvā - paglābusi no daudzām sliktām situācijām, kad gribējeis patērgāt), un tagad savu sīko tāpat audzinu - sākumā nesaprot, bet visu laiku atkārtojot, pielec.


Murrrkšķis

atcerējos mūsu ģimenes nostāstu. tas būs noticis pirms gadiem 80 vai 90. lauku saimniecībā (Ventspils rajonā) nomira divi mazi sivēni. pirms iešanas ciemos visiem bērniem piekodināts - lūdzu nestāstiet nevienam par to.

tiklīdz ģimene ieradusies ciemos, mazais Rūdis izšauj: "a mums div sivniņ nosprāg!".

Mums kaimiņpuika tāds pats! Visu laiku atskrien uz mūsu pagalmu lai ar manu puiku padraiskotos, kaut gan vecuma starpība uz pusi.

un vienmēr stāsta: kur vecāki strādā, ka grib celt māju, ka tētis negrib lai ome brauc pie viņiem ciemos, ka māsa slikti macās un tētis bļauj....

Es mēģinu novērst šīs sarunas, bet vienalga puika tik stāsta pie jebkuras izdevības.


Domāju, tas ir tāds vecuma posms, kurā izpaužas tie atvērtākie un komunikablākie bērni. Es aizietu pie speciālista, tīri painteresēties, kā pareizāk un efektīvāk bērnam mācīt nestāstīt personiskas lietas, mazums ir kādi labi ieteikumi

Man arī ir stāsts no bērnības - ģimene pirka ledusskapi un veikals dāvanā iedeva līdzi virtuves kombainu. Tā kā pašiem to nevejadzēja, kombains tika uzdāvināts radiem lielā jubilejā ar tekstu mazajiem "Tikai nestāstiet, ka dabujām to pa brīvu ". Un proootams, ka tiklīdz dāvana tika izpakota atskanēja mazā balstiņa "Bet ziniet, mēs nemaz to aparātu nepirkām, mēs dabujām pa brīvu!!!!" Protams, tas ir salīdzinoši nevainīgs gadījums, par kuru visi pasmējās.

Manējie arī lieli stāstnieki, un pagaidām ar piekodināšanu kaut ko nestāstīt var izraisīt tieši pretējo. Nesens smieklīgs gadījums: Gatavojāmies braukt uz laukiem, bet vīrs kavējās. Kad mudināju viņu pasteigties, pa jokam atbildēja: ''Ja negribat gaidīt, brauciet ar autobusu!'' Pēc brīža bērni pirmie jau izgāja kāpnēs, un es dzirdu, kā mazais puika kaimiņienei stāsta: ''Tētis negrib braukt pie omes, tāpēc mēs brauksim ar autobusu''

Par bērniem tā kā nebrīnos, bet ja pieaudzis cilvēks tā uzvedas. Mn bija gadījums - 2 nedēļas apmācīju jaunu kolēģi - pa to laiku uzzināju visu viņas dzīvi un sadzīvi un plus vēl tuvāko radinieku dzīvi arī.


Sixpārnis

Domāju, tas ir tāds vecuma posms, kurā izpaužas tie atvērtākie un komunikablākie bērni.
Pievienojos, ir tādi bērni.

Tāpat ir pieredze, ka līdz 12 gadiem psihologs vairāk vajadzīgs vecākiem kā bērniem (tieši izprast bērnu, ar viņu veiksmīgi sadarboties), tā kā aizej gan pie tā psihologa

Papildināts 30.09.2014 20:39:

Nu, vari sevi mierināt ar to, ka dārziņā to bērnu ir vesels bars un viņi VISI stāsta audzinātājām savus priekus un nedienas
Visus tomēr audzinātāja pie psihologa nesūta
Mammai būtu vērtīgi apdomāt, kāpēc sūta tieši viņu? I sevis, i bērna pēc.
Vēlams šīs lietas sakārtot pirms skolas, lai bērns spētu veiksmīgi mācīties

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18266991