Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Mobigns UN kaa ar to ciiniitos *Juus?

kusudama

Sākumskolā es biju apceļamā. Mājās neko nestāstīju. 6.klasē citu apstākļu spiesta nomainīju skolu un - problēma pazuda it kā pati no sevis. Ap tiem 12padsmit gadiem izspriedu, ka man ir vienalga par citiem, es pati esmu sev svarīgākā; nav svarīgi, ko par mani domā citi, ir svarīgi, ko par mani domāju es. Tā izspriešana nāca grūti un sāpīgi, vēl tagad drusku kremt, ka nevien pieaugušais mani neaizstāvēja un neiedrošināja (vēlie padomju laiki), diezin vai, ka nezināja. Manā situācijā atslēgas vārds bija mājas bērns + psiholoģiskā vardarbība mājās (tēvs pret mammu un bērniem), tāpēc nezināju, kā pareizi reaģēt. Domāju, ja paliktu vecajā skolā, situācija arī būtu atrisinājusies. Iespējams, ar vardarbību no manas puses.

Attiecībā uz saviem bērniem - praktiska pieredze dārziņā ar puiku; meitiņa vēl maza. Puika ir no agresoriem. Viņam to tik' vien vajag, lai kāds ieraudas, satraucas, kaujas utt. Vārdu sakot, viņš provocē un zināmā mērā izklaidējas ar bērna atbildes reakciju. Situācija parādījās dažus mēnešus pēc dārziņa uzsākšanas ap 2 gadu vecumu. Vajadzēja gadu, lai kopīgi ar audzinātājām provocēšanu izskaustu, profilakse turpinās, puikam 5,5 gadi. Es joprojām esmu svēti pārliecināta, dabūšana pretī būtu bijusi noderīga ātrākā un, iespējams, noturīgākā risinājumā.

Lai risinātu dilemmu kaušanās/aizstāvēšanās, puikam mācu 2x brīdināt: "Tu mani apsaukā. Man nepatīk. Es Tevi brīdināšu 2x". Ja pēc otrā brīdinājuma ir turpinājums, tad drīkst sist bez papildus brīdināšanas. Esmu arī runājusi par to, ka tādā situācijā es viņu vienmēr aizstāvēšu un nekāds sods (kā parastās kaušanās gadījumā) nesekos.

Vēl citas domas: manai māsai ir puika, liels un stiprs savam vecumam. Uzvedas un runā tā, ka man, pieaugušai būdamai, gribas iet garām un uzšaut. Tāpat vien, bez kāda iemesla. Izrādījās, iemesls ir, tikai man neizprotams - puika iztaisījies par upuri. Lieta tiek risināta ar smilšu terapiju un brīžiem bērns kā bērns, sist vairāk neprasās.

Ja dārziņā/skolā būtu tāda situācija, tad runātu ar audzinātāju, citu bērnu vecākiem (vai tos neaiztiek), skolas psihologu/soc. darbinieku. Noteikti parunātu ar visu to triju puišu vecākiem - ja būs jēdzīgi, tad situāciju risinās. Lai gan - kāpēc nesāka lietu risināt jau dārziņā? Vispār - es saku paldies tiem vecākiem, kuri runā par mana bērna uzvedību - mēdz atklāties lietas, kuras pati neesmu pamanījusi, bet kuras ir jākoriģē, piem., skrāpēšanās.

vigutins

Aquitania
māsai ir puika, liels un stiprs savam vecumam. Uzvedas un runā tā, ka man, pieaugušai būdamai, gribas iet garām un uzšaut.
iemesls ir, tikai man neizprotams - puika iztaisījies par upuri

Puika ir no agresoriem
Ābols jau no ābeles tālu nekrīt... Vispirms laikam jātiek galā ar savu aizvainojumu un bērnības pieredzi, lai veiksmīgi to pielietotu bērna audzināšanā. Es nezinu, kā jāizpildās bērnam, lai gribētu vienkārši garāmejot uzšaut. Vienkārši tāpat, ja nav agresijas (fiziskas vai verbālas) no otra puses - tikai tāpēc, ka neatbilst iedomātajam uzvedības modelim? Kas ir tas, kas provocē pieaugušu cilvēku uz agresiju pret mazu bērnu? Turklāt - par upuri parasti no brīvas gribas neiztaisās, tās jau ir sekas, ne cēlonis parasti.

kviļubaite
Nu protams katra situācija atšķiras, bet svarīgi jau tas, vai bērns var pats sajuties kaut uz brīdi stiprāks, niknāks, draudīgāks par uzbrucēju. Ja tā sajūtas, un lieta nav ielaista, tad, cik nu gadījies redzēt, uzbrucējs atkāpjas. Jo tiem uzbrucējiem jau arī savi cēloņi kāpēc tā dara. Un mazākajās klasēs bieži vien tāpēc, ka paši jūtas slikti kādā jomā, netiek ar kaut ko galā utt. Tad tāds pretuzbrukums nostrādā kā auksts ūdens suņu kaujā

vigutins
Es rakstīju savu pieredzi un emocijas. Iespējams, ka tēmas autorei būs kas noderīgs. Cits skatu punkts, vai zinies! To, kurš par ko un kāpēc iztaisās un kurš kuru manā ģimenē sit - izlem pati.

vigutins

Aquitania
Es jau nekur neteicu, ka sit - viekārši citēju - "gribas uzšaut". Šī ir klasiska agresoru, mobingotāju frāze - viņš tā izpildās, ka pats uzprasās uz apcelšanu (fizisku vai verbālu), tādēļ arī jautāju - kā ir jāizpildās bērnam (kurš esot uzņēmies upura lomu), lai pieaugušam cilvēkam gribētos iet garām un uzšaut. Tāpat vien, bez kāda iemesla

kviļubaite
Paskaties te.

Murrrkšķis

Aquitaniai gribējās uzšaut arī vigutinam.

kaut gan vigutins tikai gribēja zināt - kā tad tas bērns upuris izpildījās? arī es riskēšu pārvaicāt - kas tas bija? kā tas bērns izpaudās? praktiska informācija taču. varbūt tas palīdzēs kādam upurim paskatīties uz sevi no malas.

Ai, piedošanu! Pārprasts jautājums Tātad:

  • salīcis kā pīpes kāts;
  • šļūc kājas pa zemi;
  • lai kuras drēbes vilktu, visas izskatās kā no lupatu maisa (stājas dēļ + dod priekšroku ļoti mīkstiem audumiem);
  • mugursoma pendelējas kaut kur starp dupsi un ceļgaliem;
  • murmina zem deguna;
  • pirms darbiņiem "sabrūk" uz galda, smagi nopūšas un izdveš: "Taaas, ir tiiik grūūūtiiii! Eeees tooo neeevaaaruuuu!";
  • var pēkšņi sākt raudāt (bez citiem redzama iemesla);
  • ir ļoti neveikls un fiziski neizturīgs;
  • lielākos cenšas uzpirkt, savukārt mazākiem pa kluso dara pāri;
  • acis puikam lielas kā pogas, tad nu skatās tā, it kā vismaz 1/2 blēņas izdarījis;
  • praktiski nekad nesmaida;
  • ir neparasta reakcija un pēkšņām un/vai skaļām skaņām (no dzimšanas)

Iemesli mūžveci: vecāku šķiršanās + palēnināta emocionālā attīstība + tēta vienaldzīgums + vienas vecāsmammas "ak, tu mans mazais kaķīti, tev jau nav mammas, tev jau nav tēta" = upura loma + emocionālais vecums -1.5 gadi. Puika no oktobra sākuma iet uz smilšu terapiju - jau parādās uzlabojumi. Pie fiziskās sagatavotības arī tiek strādāts - biežāka staigāšana auto vietā un džudo 2x nedēļā.

Manas puika, savukārt, ar miesu un raksturu cietu kā akmens; emocijas milzīgas. Vispirms miesa jānokausē un tikai tad prāts pieslēdzas - ja emocijas neņem virsroku. Viņš mums sanācis kā krāčaina, grūti valdāma upe. Vieglāk un labāk mainīt tecējumu, nekā aizdambēt. Ja nav pietiekami nodarbināts, tad sākas nepatikšanas. Prātu pietiekami nodarbina dārziņā. Mājās bieži ļauju dzīvoties savā nodabā, tad parasti notiek būvdarbi. No spilveniem, Lego vai kartona kastēm - tas vairs nav būtiski. Uz futbolu sākām iet, kad puikam bija 3 gadi. Līdz 4.5 gadiem es izturēju; treneri bija priecīgi par katru treniņu, kuru izlaidām , puika viņus tina ap pirkstu kā mazos ezīšus. No 4 gadiem paralēli futbolam sākām iet uz džudo. Futbolu atmetām. Tagad džudo treneris prasa piparmētru tējiņu , toties puikam nākas pieņemt, ka noteikumi ir ne tikai mājās. Viegli nav.

Murrrkšķis

Aquitania
paldies.

bet tu nekad neesi paanalizējusi savu pēkšņo impulsu uzšaut? visi taču to puiku negribēja sist? skolotāji negribēja sist, un varbūt tādi cilvēki, kas nebija auguši vardarbīgās ģimenēs vai kuru vecāki nebija auguši vardarbīgās ģimenēs, tie negribēja uzšaut? neesi padomājusi, ka problēmas bija jums abiem - gan tam puikam, gan tev? objektīvi; tu esi augusi vardarbīgā ģimenē; es nezinu kādas, bet sekas varētu būt.

Par mani nav bēda - impulss nav pēkšņs, nav vērsts tikai pret šo vai vispār bērniem; es zinu, kādās situācijās tas rodas un joprojām mācos novirzīt citā, labdabīgā gultnē. Sports/fizisks darbs arī palīdz samazināt agresiju, arī to piekopju Vardarbība ģimenē sekas atstāj, gribu vai negribu atzīt. Daļu esmu atradusi un laboju/esu izlabojusi. Daļu noteikti neesmu atradusi. Lai nu kas, bet veselais saprāts vēl ir.

Klases un treniņa bērni, arī iepriekš dārziņā bērni to manu māsas puiku gribēja apcelt un apcēla. Dārziņa audzinātājas izteicās maigāk - viņš ir īpatnējs bērns un mēs viņu liekam mierā. Arī skolotājus viņš kaitina - pati dzirdēju, ka rāj par neko. Manā izpratnē tur pietiktu ar pacietību. Nu nevar būt, ka visi iesaistītie ir auguši vardarbīgās ģimenēs.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18267425