Kautrīgs bērns.

Mandarins2014

Slēdza Mandarins2014: "Paldies!".

Nekad nedomāju, ka mani skars šāda problēma.
LīdZ 2 gadu vecumam mazulis bija diezgan komunikabls ar visiem - gan pieaugušajiem, gan bērniem. Kad palika 2 gadi, likās, ka teju pēkšņi ir pārvērties. Tagad ir 2 gadi 7 mēneši. Ģimenes locekļi, tuvākie cilvēki uzskata, ka bērns ir pilnīgi normāls - ne pārāk mierīgs, ne hiperaktīvs, pilnīgi normāls, komunikabls, pārsvarā paklausīgs, atsaucīgs bērns. Lielākoties es domāju tāpat.

Taču pilnīgi cita lieta ir citu bērnu klātbūtnē, piemēram, bērnu nodarbībās (vedu reizi nedēļā) - no kādiem 10 bērniem ir vismierīgākais, klusākais, dažās rotaļās vispār negrib piedalīties.Ja šādā mirklī cenšas uzmundrināt, iedrošināt, sāk apvainoties, nodurt acis un savilkt lūpu. Dažreiz šķiet, ka es savu bērnu šajās nodarbībās vispār nepazīstu.. Kādu laiku jau ejam, atvēries nav teju nemaz. Protams, nodarbību vadītāja grib kā labāk, pārjautā, vai mums nepatīk nodarbība, vai vienmēr tāds kautrīgs u.tml. Tas notiek citu vecāku un bērnu klātbūtnē. Un es nezinu, kāpēc, bet man paliek.. kauns. Taču savu bērnu nekad nekauninu, tas kauns manī ir dziļi iekšā. Pierasts taču apkārt dzirdēt, ka normālam bērnam jābūt aktīvam, izzinošam, jācenšas atdarināt kādas aktivitātes utt. Mājās tā ir. Ar tuvākajiem cilvēkiem tā ir. Bet bērnu nodarbībās pilnīgs pretstats. Pēdējā "konfrontācija" no nodarbību vadītājas bija 5dien. Teica, ka nu jau kādu laiku ejam, jāsāk tā kā būtu atvērties. Pēc vienas rotaļas(teikšu kā ir - tieši šo rotaļu bērns vienmēr veic ar prieku), kad bērns bija nedaudz atvērtāks kā parasti, audzinātāja teica "Beidzot redzu kādu dzīvības pazīmi!"To viņa, protams, teica jaukā balsī un tā.. Bet man iesmeldza. Vēl tagad nevaru tā īsti nomierināties. Arī citi vecāki jau šķībāk skatās uz mums, jo viņu bērni iesaistās teju visur.
PS. Bērns neiet bd (biju gribēju vest uz 3 gadu vecumu, bet pēc uzvedības vienaudžu vidū pat tā kā baidos..), brālītis, māsiņa nav. Lielākoties ir pa māju ar mani un vīru, bieži satiekam tuvos cilvēkus, braucam ciemos, pie mums nāk ciemiņi, braucam uz dažādām vietām Latvijā, ejam uz kafejnīcām, kino u.tml. Bērnu rotaļu laukumiņos gan ar rezervētāks no citiem bērniem kopš 2 gadu sasniegšanas.

Laikam gribēju izkratīt sirdi. Nav ar ko parunāt, jo tuvie uzskata, ka viss ir kārtībā - pilnīgi normāls bērns ar saviem radziņiem, kā jau vsiem.

Liekas, ka tūlīt birs ieteikumi par vešanu uz bd, taču kopš 2 gadu vecuma (vairāk gan tagad, jo laiks ir gājis, nekas nav mainījies) no tās domas man pašai bail. Un mazuļu skolu vedu jau pusgadu un vēl nav atvēries.

Papildināts 16.12.2014 13:27:

Gribēju piebilst, ka esmu lasījusi šajā saitē informāciju http://www.bti.gov.lv/lat/metodiska_palidziba/pozitivas_disciplinesanas_metodes/?doc=779

Tieši minēts, ka 2-3 gadu vecumā var rasties pēkšņs kautrīgums.

"Arī pēkšņs kautrīgums liecina par jūsu bērna attīstību konkrētajā vecumposmā. Pat tie bērni, kuri uzvedās droši, pēkšņi var sākt uzvesties savādāk. Negaidot bērns var sākt kautrēties no svešiem cilvēkiem. Tas liecina par bērna pieaugošo sapratni par attiecībām. Šis jaunais uzvedības veids nav nepieklājība vai noraidoša attieksme pret citu cilvēku. Tā ir atbilde uz situāciju. Bērns sajūt apdraudējumu, jo nu jau viņš spēj atšķirt svešu no pazīstama cilvēka. Vēl vecākus varētu satraukt tas, ka bērns pēkšņi izrāda pretestību tuviem cilvēkiem un draugiem. Bērns pats izlemj kam atļaut un kam neatļaut sev pieskarties."

Bet citos bērnos šajā vecumā neko tādu neesmu novērojusi. Kādi bija kopš ļoti mazām "dieniņām" - introvertāki/ekstravertāki, tādi palika.


ačuks

Es sapratu, ka visvairāk uztrauc tas, ka bērna uzvedība ir mainījusies? Dīvaini šķiet citi vecāki jau šķībāk skatās uz mums, jo viņu bērni iesaistās teju visur. Man gan bērns nekad nav bijis ļoti aktīvs, bet šādas situācijas neatceros. Un dārziņā arī 3 un 4 gadu vecumā bija bērni, kuri atteicās uzstāties, bet devās malā sēdēt mammām klēpī.

Teorētiski saprotu mammas bažas, bet visas vainas rodas no salīdzināšanas. Reiz runāju ar bērna klasesbiedra mammu. Teicu, ka man gribētos savā bērnā redzēt to viņas bērna atvērtību (nezinu kā lai nodēvē pareizāk šo īpašību). Izrādās viņa vēlētos mana jaunieša nosvērtību katram savs. Arī pieaugušie nav vienādi gatavi iesaistīties dažādās aktivitātēs.

zobubirste

Visa problēma ir tikai tev galvā! Viskaut ko sadomājies un tad streso. Pati ieliki zemāk saiti un izkopēji atbildi uz visiem saviem augstākminētajiem jautājumiem.

Nekad neesmu ne uz vienu bērnu vai viņa vecāku skatījusies šķībi, jo neiesaistās nodarbībās. Tagad padomā vai esi Tu ta darījusi. Ja neesi, tad tas tikai atkal lieliski pierāda tavas iedomas.

Mans bērns arī līdz diviem gadiem bija ļoti drošs un atvērts. Vēl aiz vien mājās tāds ir, tāpat , kā ļoti aktīvs, bet nu jau kādu laiku izteikti kautrējas, ja sabiedrībā viņam pievērš uzmanību. Vairs skaipā negrib runāties ar radiem un ari dažkārt vectetiņu, vecmāmiņu grūž prom.

Bet tas, ka iekšā kaut kas smeldz, tas jau skaidrs, jo mēs visi gribam, lai mūsu bērni būtu ideāli.

Atceros draudzeni sašutušu stāstām, ka esot arā pienāca klāt pagalma kauslīgākā bērna mamma un teikusi- jā, nu man jau auklīte teica, ka tavs baigais kauslis


klusēšana- zelts, runāšana- sudrabs. esmu radīta sudrabam.

ačuks
Es sapratu, ka visvairāk uztrauc tas, ka bērna uzvedība ir mainījusies?

Satraukumam par šo pietika ar 7 mēnešiem (~2 gadu vecumu mainījās, tagad 2.7g) laikam.. Tagad sākas uztraukums par to, ka, ja bērns ir tāds kā ir, tas tiks uzsvērts no citu puses gan manam bērnam, gan man. T.i., "ka vai tad TIK mierīgs un TIK kluss ir šur, tur, kāpēc nez tā" utt.?

citi vecāki jau šķībāk skatās uz mums, jo viņu bērni iesaistās teju visur.

To es biju domājusi, ka rotaļās, kad mans bērns nepiedalās, ir vecāki, kas skatās uz mums un man prasa, kāpēc viņš nepiedalās..

Teorētiski saprotu mammas bažas, bet visas vainas rodas no salīdzināšanas. Reiz runāju ar bērna klasesbiedra mammu. Teicu, ka man gribētos savā bērnā redzēt to viņas bērna atvērtību (nezinu kā lai nodēvē pareizāk šo īpašību). Izrādās viņa vēlētos mana jaunieša nosvērtību katram savs. Arī pieaugušie nav vienādi gatavi iesaistīties dažādās aktivitātēs.

Mazliet nomierinājos un sapratu, ka ir taču, piemēram, mammas nodarbībās, kam bērni aktīvāki, skaļāki, dažreiz neuzvedas un jauc citiem rotaļas. Arī gan jau viņas nedaudz pārdzīvo par to tajos neuzvedības periodos - to pretējo, kas man.

zobubirste
Visa problēma ir tikai tev galvā!

Laikam nāksies piekrist..

Bet tas, ka iekšā kaiut kas smeldz, tas jau skaidrs, jo mēs visi gribam, lai mūsu bērni būtu ideāli.

Ko nozīmē ideāli? Es pat nezinu, vai man tāds iedomāts modelis ir. Lielākoties lepojos , ka mans bērns ir salīdzinoši mierīgāks, pat neatceros nevienu reizi, kad veikalā būtu bijusi histērija.Lielākoties visu varam sarunāt. Ir, protams, savi radziņi, tas vairāk uz zobu mazgāšanu, gulēt iešanu un tml. ikdienas lietām.

Atceros draudzenei sašutusu stāstām, ka esot arā pienāca klāt pagalma kauslīgākā bērna mamma un teikusi- jā, nu man jau auklīte teica, ka tavs baigais kauslis

Te atkal gadījums, ka nevis mamma pārspīlē, bet vienkārši NEREDZ

Papildināts 16.12.2014 14:58:

Vēl jāpiebilst, ja kādam rodas par šo jautājums - bērns ar prieku iet uz nodarbību.


zobubirste

Ko nozīmē ideāli? Es pat nezinu, vai man tāds iedomāts modelis ir. Lielākoties lepojos , ka mans bērns ir salīdzinoši mierīgāks, pat neatceros nevienu reizi, kad veikalā būtu bijusi histērija.

neviens jau nesaka, ka ideāls nozīmē atstrādāts, līdz sīkumiem prototips. ir kaut kādas lietas, kuras mēs nemaz neesam formulējuši vārdos un konkrētās domās. tas ir mūsu priekšstats, kādam bērnam būtu jabūt un šaja gadījumā Tu gribi, lai viņš uzvestos, kā lielais vairums- klausītos, kad jaklausās, darītu, kas jādara.

To es biju domājusi, ka rotaļās, kad mans bērns nepiedalās, ir vecāki, kas skatās uz mums un man prasa, kāpēc viņš nepiedalās.

visdrīzāk, viņi vienkārši cenšas uzturet sarunu un tādos brīžos cilvēki mēdz jautāt pilnīgi stulbas lietas (ja butu tikko dzimis berns, tad prasītu vai Tev pietiek piena un vai bērns guļ visu nakti )


klusēšana- zelts, runāšana- sudrabs. esmu radīta sudrabam.

ačuks

Mandarins2014
Tas, ka bērns ar prieku iet uz nodarbību ir OK. Varbūt viņam nepieciešams ilgāks laiks, lai iejustos un piedalītos. Varbūt labāk patīk skatīties ko dara citi nevis pašam darīt.

Un pilnīgi piekrītu, ka kāda cita mamma atkal pārdzīvo bērna pārāk lielo aktivitāti.

Es laikam vienkārši gribu, lai mans bērns ir laimīgs un pašpārliecināts (esmu no sugas, kas pašpārliecinātību nesaista ar ekstravertumu un introvertumu), kāds viņš ir. Bail, ka komentāri par to, kāds viņš ir, viņu.. lauzīs?!

Pagaidām tie komentāri lauž mani. Tā kā nevienā nodarbībā audzinātāja neklausīgāku bērnu vecākiem nav jautājusi, vai mājās tādi paši.. Tad man nedaudz smeldz, ka mums, kādi mēs esam, tiek uzsvērts. Te taču tad parādās tā sabiedrības norma bērniem, kādiem ''parasti'' jābūt, vai es pārspīlēju?

Papildināts 16.12.2014 15:09:

ačuks

Jā, vērot patīk. Sākumā jau uz komentāriem atjokoju, ka ''skatītājs'' taču ar vajadzīgs.

Bet par iejušanās laiku - ejam jau teju pusgadu. Bērni vieni un tie paši nodarbībās.

Papildināts 16.12.2014 15:17:

zobubirste
neviens jau nesaka, ka ideāls nozīmē atstrādāts, līdz sīkumiem prototips. ir kaut kādas lietas, kuras mēs nemaz neesam formulējuši vārdos un konkrētās domās. tas ir mūsu priekšstats, kādam bērnam būtu jabūt un šaja gadījumā Tu gribi, lai viņš uzvestos, kā lielais vairums- klausītos, kad jaklausās, darītu, kas jādara.

Nāksies piekrist. Tu precīzi noformulēji, kā patiesībā ar mani ir.

Vīra vecāki mani mierina: tas, ka nepilnus 3 gadus vecs bērns nepilda visas rotaļas, ir vairāk kā normāli.

Es teiktu, ka aptuveni pusi piedalās, dažreiz aizsapņojas vai vēro citus. Bet mūsu grupiņā tiešām sagadījies, ka pārējie visi kā orķestrītis - piedalās visās rotaļās ar dažām izņēmuma reizēm, kad ņem citiem ko nost vai traucē u.tml.

Manējais aizslīd sapņos, bet neko nevienam nost neņem, netraucē. Kad kāds ko nākt ņemt viņam nost, nedod, neļaujas apbižoties, ja vien situācija nav bijusi pārāk ātra, kad nemanot izrauj u.tml.

Katram savs

Pagaidām tie komentāri lauž mani.
Audzinātāja ir tikai cilvēks - vieni cilvēki ir saprotoši un taktiski, citi mazāk. Protams, audzinātājai "pēc definīcijas" būtu jāpieder pie taktiskajiem. Ja nu gluži tā nav, tad var meklēt citu. Bet, cik saprotu, nav tik ļauni. Var aprunāties ar audzinātāju, ka nevajag uzsvērt bērna kautrīgumu. Vieni atveras ātrāk, citi vēlāk. Cits visu laiku paliek kautrīgs. Nu, un tad - cilvēki ir dažādi.

Iz dzīves - mums b/d bija meitenīte, kas katru gadu visos pasākumos tikai sēdēja mammai klēpī. Un šogad - izlaiduma grupā - meitene tāpat, kā visi, skaita dzejoļus un dara visu, ko nu bērni dara.

Papildināts 16.12.2014 15:21:

kāda cita mamma atkal pārdzīvo bērna pārāk lielo aktivitāti.
O jā, viens no maniem bērniem bija tuvu hiperaktīvajiem. Arī tas nav viegli - kautrīgie vismaz nedara blēņas. Jaunākais ir drīzāk kautrīgs, bet ne tik izteikti, lai kāds aizrādītu. Es teiktu - vairāk sapņotājs - viņš mēdz "ieiet sevī".

Pieaugušie vispār regulāri komentē bērnus bērnu klātbūtnē un bieži vien pat neapzinoties - ne tikai par kautrīgumu, bet par garumu, īsumu, svaru, uzvedības izpausmēm un tā var turpināt.

Es laikam vienkārši gribu, lai mans bērns ir laimīgs un pašpārliecināts (esmu no sugas, kas pašpārliecinātību nesaista ar ekstravertumu un introvertumu), kāds viņš ir. Bail, ka komentāri par to, kāds viņš ir, viņu.. lauzīs?!

Lūk un šeit mans ieteikums pielietot mārketinga trikus. Jo viss jau ir tikai kā uz to paskatās...Kad atkal par mazo saka replikas, kas tavuprāt ir ar negatīvu nokrāsu, pārvērt to par pozitīvo raksturojumu. Piemēram, ja prasa, kāpēc nepiedalās, saki ar humoru, ka cienījamais Mākslinieks vai Personība, dara tikai tad, kad sajūt iedvesmu, nu vai kaut ko tamlīdzīgu, kas Tev pašai šķiet respektabli

Un vēl, pārliecībai, ka ar Tavu bērnu viss ir ok, neskatoties, ka viņš nav no tiem, kas pirmais skrien un dara, iesaku pievērst uzmanību stāstiem, kad cilvēki dalās atmiņās par savu bērnību, Tu būsi pārsteigta, cik daudzi bija "klusi un kautrīgi" bērni bērnībā un liela daļa tāda, par kuriem Tu iespējams, nekad tā nebūtu domājusi


Mandarins2014
Pierasts taču apkārt dzirdēt, ka normālam bērnam jābūt aktīvam, izzinošam, jācenšas atdarināt kādas aktivitātes utt. Mājās tā ir. Ar tuvākajiem cilvēkiem tā ir. Bet bērnu nodarbībās pilnīgs pretstats.
A kādēļ tu pati radi problēmas? Nu nav visiem bērniem jājūtas komfortabli pilnīgi visās dzīves situācijās. Vienam patīk vienas lietas darīt, citam citas... viens jutīsies labi, ja pašam ļaus izdomāt, ko darīt, cits ar patiku iesaistīsies jebkurā piedāvājumā.
Varbūt tam tavam bērnam nemaz nepatīk tās nodarbības, uz kurām tu viņu ved? varbūt tās tiek paciestas kā "zobu sāpes", jo mammai takš patīk? Bet nu visam takš ir savas robežas.
Tikpat labi bērnam vienkārši var nepatikt cilvēku bari... nu nav jau tās nodarbības nekāda tējošana ar mammu un vēl kādu... 10 bērni un 11 pieaugušie ir kārtīgs bars ar attiecīgu skaļumu, ne visiem tas ir pieņemams.


Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18278451