Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vēža slimnieku tuvinieki.

ilze99

Nu šis brīdis ir arī mūsu ģimenē. Tētis. Esmu uz sabrukuma robežas, kas šis cilvēks skatās man acīs un, nevar parunāt, bet acis lūdz palīdzību. Galvenais, ka nezinu, cik ilgi tas tas viss būs. Ārtsti novērsušies kā no bezcerīga, tuvinieki arī. Esmu gatava darīt da jebko, bet nespēju palīzdēt, jo nesaprotu ko. Kā lai tiek tam pāri. Jo, jūtu, ka pašai sirds streiko. Pretsāpju zāles ir par stipru. Bailes, ka izdarīšu ko ne tā un viņš manis dēļ nomirs. Pieprasa eitanāziju. Tas ir vienīgais vārds ko uzraksta uz papīrīša. Strādāju. Paēst škidru ēdienu vēl var. Padalieties varbūt kā tikāt emocijām pāri.


Sveiki! Man mamma no vēža nomira, kad man bija 14 gadi, vecums kad Tu jau saproti kas ir kas. Var teikt viņa nomira mūsu acu priekšā. Sāpīgi redzēt kā dzīvespriecīgs cilvēks pārvēršas par vārgu mazu bērnu par kuru jārūpējas. Tas viss periods ar mammas saslimšanu mani ļoti traumēja tik tālu, ka vēl joprojām uztraucos, ja kas sasāpas un uzreiz pirmā doma par vēzi. Šī pagātnes nelaime mani arī noveda pie VD. Grūti man pat to atcerēties, raudiens nāk vēl joprojām. Smagi, ka tas jāpiedzīvo. Domājams laiks visu dziedē.

Diskusijas autorei varu ieteikt vienu, esi kopā ar šo cilvēku cik vari, pasaki biežāk viņam ko labu, jo Tu nezini cik ilgi viņš dzīvos( dod Dievs, ka dzīvos ilgi un tiks izārstēts) un būs sāpīgi pašai, ja atskārsi ka neesi viņam ko pateikusi. Turies un tici no visas sirds bŗinumam

Lanina
Turies! Mēs saorganizējām atbalsta komandu un pa kārtai bijām blakus, dodot iespēju mazliet atvilkt elpu arī pašiem pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Varbūt vari aprūpē iesastīt vēl kādu radinieku?

Eitanāzija LV nav pieejama, teorētiski dažās citās ES valstīs ir.

Pretsāpju zāļu kombināciju pareizo atrast var 1) ģimenes ārsts, ja ir gana pieredzējis; 2) var meklēt sāpju ārstu (alologs vai kaut kā tā); 3) paleatīvās aprūpes ārsta konsutācija; Diemžēl LV visur ir rindas ar nosūtījumu, par naudu šur tur tā lieta iet ātrāk.

Seko līdzi, lai neveidojas izgulējumi, ja gulošs - gultas, madrači, visādas figņas, ziedes un meklē kādu, kas vismaz ierāda kā pareizi to visu darīt.

Nekautrējies pie vajadzības nokārtot invaliditāti tētim un ja vajag kopšanas pabalstu (prasi ģimenes dokam). Iespējams tētim pienākas valsts apmaksāta aprūpe mājās (arī jautā ģim.dokam) vismaz būs kāds atspaids.

Lai tev pašai vieglāk un tētim labāk, piesaki viņu uz paliatīvās aprūpes nodaļu (tur visur ir rindas un bezgalīgi netur) - nosūtījumu dod ģimenes doks.

Papildināts 24.08.2015 15:29:

Lanina
Un vēl, vari palūgt lai tev pašai ģimenes doks uzraksta kādu nervu zāli, lai tev emocionāli vieglāk, lai nesabrūc


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!

Lanina
Turies! Tavas emocijas ir pilnīgi saprotamas. Esmu bijusi tādā pašā situācijā, vienīgi eitanāziju gan man nelūdza. Ļoti pazīstamas izjūtas, par kurām raksti.

Vai ir nokārtota praktiskā puse - vai ir kāds, kas kopj tēvu, kamēr esat darbā? Par to var interesēties sociālajā dienestā, nevajag kautrēties. Ja soci nevar palīdzēt, tad vēl var interesēties Sarkanajā krustā - arī viņiem ir aprūpe mājās.

Otrkārt, ko nozīmē Pretsāpju zāles ir par stipru - vemšana? Vemšana var būt no vispārējas toksikozes, kas ir pie ielaista vēža, nevis no pretsāpju zālēm. Ja zāles ir diklofenaks (tas kairina kuņģi), tad ieteiktu runāt ar ģimenes ārstu par kaut ko nopietnāku.

Bailes, ka izdarīšu ko ne tā un viņš manis dēļ nomirs.
Nomirs viņš nevis tevis, bet slimības dēļ. Tu vari vienīgi atvieglot sāpes, cik medicīna ļauj. Maksimums laikam ir morfijs. Tas izraisa miegu/bezsamaņu, bet miegs ir labāks par sāpēm. Nemokies vainas apziņā par tēva zāļošanu - tas ir nepieciešams, lai viņš neciestu sāpes.

Kad ej pie ģimenes ārsta pēc morfija receptes, paprasi arī sev kādu nomierinošu līdzekli. Man nervu nomierināšanai izrakstīja noofenu (jau pēc tēva nāves). Sākumā negribēju lietot, jo domāju, ka būšu kā vatē, bet tas tiešām palīdzēja drusku noņemt trauksmi, ar ko pēc tēva nāves mocījos, īpaši naktīs.

Atvaino par tiešumu, bet, ja tēvs vairs nerunā un var ēst tikai šķidru pārtiku, tad tas vairs ilgi nevilksies. Pasaki viņam visu, ko gribētu pateikt, jau šodien. Ar vecāku nāvi nomirst arī daļa no mums. Tas ir kā apcirst savas saknes. Bet katram ir savs laiks, nevienu nevar pie dzīvības ar varu noturēt - to jāmēģina saprast.


Love will find a way.


vinnijs68

Liels paldies tev autorīt, ka ieliki šādu tēmu, jo vēzis mūsdienās ir ļoti izplatīts un arvien vairāk cilvēku saskaras ar šo diagnozi - ja ne paši tad kāds no tuviniekiem.

Vēzis vienmēr ir kaut kur blakus un atgādina par savu eksistenci - kad man bija 16 gadu ar vēzi (smadzeņu audzēju) nomira klasesbiedrs, tā laikam bija pirmā reize manā mūžā, kad apjēdzu, ka jebkurš no mums var aiziet ar šo diagnozi un jebkurā vecumā. Pirms pāris gadiem - 30 gadu vecumā mūžībā aizgāja mana kursabiedrene ar tādu pašu vēža paveidu un pāgājuša vasarā nomira mana tante (70 gadi, cīņa ilga 2 gadus). Un tas kamols kaklā vienmēr turas, domājot par šiem cilvēkiem, ka viss varēja būt savādāk... Bet nebija, ir tā kā ir un tikai mana problēma ir to pieņemt vai nepieņemt un turpināt grauzt sevi ar jautājumiem: kāpēc, kāpēc, kāpēc?

Man šķiet, ka labāk pārdozēt morfiju nekā skatīties kā sāpēs mocās tuvs cilvēks. Tāpēc autore jau šajā situācijā neko nepareizu izdarīt nevar. Vienīgais var atvieglot ciešanas.


Kolekcionēju vecas pavārgrāmatas.


If you are not a slave stop acting like one!

Man tētis nomira ar vēzi pirms 13 mēnešiem.Atklāja ielaistu un 2 mēnešu laikā aizgāja spēcīgs cilvēks.... ļoti sāp sāp un asaras birst vēl tagad .


Ja kāda lieta beidzās, tad tas nenozīmē, ka visa dzīve beidzās. Tas nozīmē, ka parādās iespēja sākties kaut kam jaunam.

cikenpops

Mums ari nupat tuvinieks cinas ar vezi - pedeja stadija. Mani soke tas ka gimenes arsts maz uzmanibu pievers (praktiski vispar ne, tikai tik cik izraksta kaut kadas zales, kad tuvinieki iet un ludzas), atrie ne uz slimnicu ved, ne spej kadus atsapinatajus iedot, bet tuvinieki tik vien ka spej klausities slimnieka kliegsana!!!!

Pret dzivniekiem mes humani izturamies - neliekam mocities, bet pret cilvekiem sadi?

Musu gadijuma izdevas sarunat istabu paliativaja nodala uz 10 dienam, bet principa jau ir skaidrs, ka diezvai vina tur bus tik ilgu laiku.


milulite

mazule



To chikenpops
Ljoti jūtu līdzi. bet morfijs? Mans vectēvs nomira mājās, uz slimnicu ljoti negribēja. Mēs to arī njēmām vērā un vinju tur nevedām, paši rūpējāmies, viegli nebija.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18280377