Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Insultnieku radinieki

Baila

Baila
mūsu omei 88 gadu vecumā bija 2 vai pat 3 insulti (aizdomas, ka pa vidu notika vēl viens, mazāks). nu jau pagājuši 2arpus gadi, tāpēc varu runāt bez emocijām. sākumā bijām izmisumā un panikā no visa notiekošā. raudāju, vainoju sevi un mocījos sirdsapziņas pārmetumos par risinājumu, ko atradām (pansionātu).

pēc pirmā insulta kustības palika +/- normā, bet prāts sāka stipri sķobīties. jaucās, putrojās, nesaprata, kurš miris, kurš dzīvs, brīžiem par sevi un ģimeni runāja tā, it kā manam gandrīz 60gadīgajam tēvam būtu 4-5 gadi... pēc otrā insulta ar galvu palika pavisam slikti. burtiski murgoja, klaiņoja apkārt, bija halucinācijas (ka viņu žņaudz kaut kāda sieviete utt). kļuva pat mazliet bīstama sev un citiem. nonāca Strenčos. vairāk kā pusgadu nodzīvoja geriatrijas nodaļā, pēc tam pārvedām viņu uz pansionātu. tagad vairs nav ne agresīva, ne aktīva - ratiņkrēslā, ar pamperu, akla. ir tāda "izdegusi un lēnīga", no viņas pāri palikuši pelni un ēna no cilvēka, kas viņa kādreiz bija. pirms insulta bija enerģiska dāma (bijusi skolas direktora), intelekts - ass kā žilete līdz pat insulta dienai, minēja krustvārdu mīklas, interesējās par kultūru, politiku. nevāvuļoja kā daždien veci cilvēki, bet loģiski un sakarīgi sprieda par lietām.

man visi šie notikumi bija milzīgs pārdzīvojums. saprotu visus, kas tam iet cauri.


Not all tears are an evil.


Stikjene,
paldies par padalisanos.
Nu man ka reiz no ta bail, ka saprasana bus daleja, it ka kaut ko sapratis, mas ar galvu, bet tai pat laika uzstadis savas prasibas, vins man tads ari dikti fikss un skarbs vareja but. Ja ta var teikt, egoistisks.

Ar to dzivesbiedri ir ta, ka vina jau pa lielam uznemtos aprupet, bet reali starada tris (!) darbos, majas bus no ritiem un velu vakaros. Ta, ka kopsana (uzraudzisana) isti uz vinas pleciem nebus.
A es ar savu viengadnieku tur pa vidu... Eh..

Baila
Mana radiniece pēc ļoti smaga insulta dzīvojas LV pasnionātā. Pēc insulta nevarējām atstat ne mirkli vienu - darīja prātam neaptveramas lietas. Vēl joprojām atceros, ka pienesu ūdens bļodu, lai nomazgātu rokas, viņa nesaprata, kas ir ūdens un kā mazs bērns plikšķināja pa ūdens virsmu. Uz 2 stundām viena astāta, viņa bija noņēmusi pamperi un tā saturu (lielo) izsmērēja pa istabas sienām. Pa nedēļu bijām nomocījušies, ka pansionāts bija vienīgais variants mums kā strādājošiem, ar bērniem esošiem.

Arī tagad sarunāties ir grūti, nesaprotam viņu, spārnotas idejas un uztvere, ratiņkrēsls - tāda ir ikdiena. Viegli nav, jo saprāts ieobežo. Uztveram ka mazu bērnu.

Iesaku izmantot Līgatnes un Siguldas piedāvajumus pēcinsulta rehabilitacijai.

Baila
Jums tiešām noveicās ar to, ka tētis būs saņēmis maksimāli labu aprūpi Vācijā.

Mēs tētim pēc insulta visu laiku algojām kopējas, kas nāca uz mājām, vienu nekad neatstājām. Ar rehabilitāciju bija liels uzlabojums, tāpēc ir labi, ja insulta slimnieks girb un var būt aktīvs. Pēc gada jau atkal varēja dzīvot viens. Pansionātā es noteikti neliktu, to tikai tad, ja nav nekādu citu iespēju, jo tur jau neviens kārtīgi nerūpēsies.

Ja tavam tētim blakus būs sieva pa naktīm, tad to kopēju vajag tikai uz dienu. Mūsu gadījumā visi bērni un radi metāmies kopā, lai apmaksātu tēta aprūpi.


Jums tiešām noveicās ar to, ka tētis būs saņēmis maksimāli labu aprūpi Vācijā.
Pievienojos, ka tiešām ir ļoti noveicies. Manu ome, piemēram, slimnīcā (Stradiņos) tik 10 dienas turēja. Bet tā ir parastā prakse viņiem un tad radiniekiem ir jādomā, ko darīt. Bet es tagad esmu gandarīta, ka, lai cik smagi bija, tomēr omi pansionātā neieliku, lai gan mana māsa uz to ļoti spieda un sākumā visa aprūpe gūlās tik uz mani.

Jau Stradiņos ārstējošā ārste man ieteica, ka vislabāk šādi slimnieki atkopjas savās mājās, savā vidē, kur viņi ir dzīvojuši. Tas palīdz viņiem visu atcerēties un atgriezties dzīvē. Un vēl ir jāspēj uzticēties tam slimniekam, tā man cita daktere teica, ka jāļauj omei visu darīt un pašai tikt galā ar ikdienu. Gāja visādi mums. Tagad es viņai varu salikt zāles uz nedēļu un viņa ar visu pati tiek galā. Vecums jau pāri astoņdesmit, insults skāris abas smadzeņu puslodes, labo un kreiso, trombi. Jā ir uztveres traucējumi, nemāk vairs rakstīt labi, lasīt švaki iet, jauc naudas zīmes, nemāk sarēķināt, bet tas nav šķērslis viņai pašai iet uz veikalu nopirkt, maizi, pienu, gaļu. Nu, kā tā daktere teica, es mācos uzticēties omei un viss ir labi.

Jaa, par Vacijas veselibas aprupi japiekrit.
Es biju sokaa laba zina no ta, ko tur redzeju.
Pati braucu un tris nedelas tur nodzivoju...ar visiem berniem, lai papu atbalstitu.
Palatas smarzo, maasinja dezure visu laiku, tekale rinki un kaut ko rosas, pat, ja nav ar ko rosities, noglauda slimnieka roku, jau sesto reizi sakarto spilvenam viliti, visas salvetes, mitras, pamperi, kreklu maina vairrakkart diena. Gulta tada, kas pati visu laiku maina formu, lai nav izgulejumi, tv, balkons, visi tie 100 dazada veida paliglidzekli katram slimniekam piemeroti, nu skaisti..

Vai kadam ir reala pieredze 1.slimnicas 15.korpusa (aprupes nama)? Sazvanijos ar vaditaju, izklausijas loti jauka, bet ka tur reali uz vietas ar personalu, apstakliem?
Doma vest vismaz pirmas paris nedelas uz turieni, pieslegt fizioterapeitu, logopedu, lenam sagaidit Vaivaru rindu un tad skatities, vai var vest uz dzivokli..

Papildināts 30.09.2016 14:17:

8.marts,
kaut gan kaut kur arpus Rigas uzturesanas ari butu pielaujama un man pat patiktu. Tikai tas, ka izbraukat grutak.

Vai Ligatne un Sigulda ir uz vietas fizioterapeits?

Un vai kads zina precizak par it ka valsts apmaksatu rehabilitaciju gada divu menesu garuma??
Es saprotu, ka Vaivari ir 2 ned pec arsta nozimejuma, tas skaidrs, tur jagaida rinda. Bet viena dama man mineja par 2 apmaksatiem menesiem gada, tikai vairak neko nepaskaidroja un es ari isti nevaru atrast atbildes, kas tas ir

http://vigor.lv/

Te ir jēgpilna, specifiska info un grupas, kas dod atbalstu gan radiniekiem, gan slimniekiem.

aurum

Mums vienam no vecākiem kopš insulta pagājuši 5 gadi. Ratiņkrēsls, sadzīve pašu vecāku rokās, asistenete, ko apmaksājam pastaigām, ciemojamies un cenšamies domāt un cerēt uz labu, jo

nereālas runas un nevēlēšanās piekrist kādiem mūsu ieteiktiem dzīves uzlabojumiem, tas diemžēl ir. Nevēlēšanās kārtot mantojuma lietas, nereāls pašnovērtējums un pasliktinājies raksturs. Tādas sekas ir.

Par invaliditāti svarīgs posms, faktiski vissvarīgākais, ir ģimenes ārsts. Gan palīglīdzekļi, gan invaliditātes grupas nosūtījumi un papīri ir viņa kompetencē un iesaku izskatīt, varbūt nepieciešams mainīt šo ārstu vai vismaz noprasīt esošajam visu kārtīgi jo kārtīgi.


Mēs izmantojam cilvēkus un mīlam lietas.. taču lietas ir radītas, lai tās izmantotu, un cilvēki ir radīti mīlestībai. /Sadhguru

Līgatnē ir fizioterapeiti. Vienu pat pazīstu personīgi. Ok čalis.


Predatore

nelasīju visu tēmu, tik pieteikumu, nevienam no maniem vecvecākiem nebija pēc tam gļuki sadzīvē Vai nu nomira, vai pamazām atveseļojās, bet nebija tā, ka dara kaut ko, paši nesaprotot ko (izņemot pirmos gadus). 3 vecvecāki ir ar TO aizgājuši. 2 atveseļojās, un tad ar nākamo reizi. Tagad ceturtā cīnās. Domāju, ja tā tas notiek, tas nav tikai insults, vecumā ir daudz kaites, kas izraisa šo aizmāršību, kas mēdz progresēt pat ļoti strauji. Dažos mēnešos. Ar insultu tam parasti nav sakara - skleroze, alcheimers, demence....

Ar insultu sakars, ja laicīgi netiek sniegta palīdzība, mirst smadzenes, bet parasti tad arī ar laiku mirst cilvis. PP saucās ĀTRI - iesaku google pameklēt.


Marksa

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18338549