Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Netiec galā ar bērna niķiem? Taujā pēc padoma speciālistam

Cāļa redaktore

Cāļa redaktore

Bērna disciplinēšanas jautājumi, šķiet, aktuāli visiem vecākiem. Niķošanās, neklausīšana, spiegšana un kārtējais “nē”, kad vecāki kaut ko lūdz, var izvest no pacietības ne vienu vien mammu un tēti. Ko darīt? Bieži vien palīdz izpratne par konkrēto bērna vecumposmu - katram vecumam ir savi niķi, stiķi un īpatnības. Tāpat noder arī dziļāka izpratne par to, kas ir bērna disciplinēšana - jo tas ir daudz kas vairāk par balss pacelšanu un vai draudīgu siksnu istabas stūrī.

Ja Tev radušies kādi jautājumi, kā vislabāk tikt galā ar bērna disciplinēšanu, taujā speciālistam. Portāls “Cālis” sadarbībā ar “Centrs Dardedze” rīko nelielu jautājumu-atbilžu akciju. Tavs jautājums - speciālista atbilde.

Laikā no 16. līdz 30. oktobrim iesūti savus jautājumus gan par pirmsskolas vecuma, gan sākumskolas vecuma bērnu disciplinēšanas lietām, un piecu dienu laikā saņem atbildi no speciālista.

Jautājumus vari atstāt šeit, forumā, vai sūtīt uz epasta adresi calis@delfi.lv Anonimitāti garantējam, bet ņem vērā, ka apkopotā veidā gan Tavs jautājums, gan speciālista atbilde var tikt izmantoti rakstu veidošanā.

Pēdējās izmaiņas: Administrācija, 21.10.2017 09:50.


Salatlapa

Kā būtu jāreağē uz 1g6mēn veca bērna sišanu mammai, ja mazais nevar panākt vēlamo? Meita bliež tieši pa seju, tā ka zvaigznītes pašķīst Puika bija kodējs agrā bērnībā, es kodu pretī, kad jau par traku palika, un tas nostrádāja, nekoda vairs. Meitai bliezt pretī kaut kā negribas. Ko par šo saka speciālisti?


 

 


Cāļa redaktore

Salatlapa

"Centrs Dardedze" speciālisti atbild:

Paldies par jautājumu!

Pirmkārt, ir svarīgi saprast, kāpēc bērns tā rīkojas - mammai sit. Pusotra gada vecumā bērns vēl nespēj izteikt savus pārdzīvojumus un vēlmes vārdos, tāpēc mazulis izmanto vienīgo pieejamo izteiksmes veidu - savu ķermeni. Sišana liecina par to, ka bērnam ir ļoti spēcīgas emocijas, viņš jūtas dusmīgs vai bezspēcīgs. Saprotot bērnu, vecāks var apdomāt, kā uz nevēlamo rīcību labāk reaģēt.

Otrkārt, kā tad mammai rīkoties? Noteikti nevajadzētu atļaut bērnam sev sist vai kā citādi nodarīt sāpes. Tāpat noteikti nevajadzētu sist vai kost pretī - jo bērns mācās no mūsu rīcības (ja pat mamma tā dara, tad jau sist vai kost ir normāli!). Tā kā bērns ir vēl mazs, vecākam nevajadzētu būt grūtībām pieturēt bērna roku, lai viņš nevarētu iesist, vienlaikus noteiktā, pārliecinošā balsī sakot: "Nē" vai "Stop". Lai bērns zinātu, ka mēs viņu saprotam, un mācās saprast savas emocijas, mēs varam atspoguļot bērna izjūtas vārdos. Tā kā bērns vēl ir emociju varā, varam uzsvērt viņa nodomu vairākkārt un tad ļoti īsi skaidrot, kāpēc tas nav iespējams. Piemēram: "Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Tu ļoti, ļoti gribēji kāpt uz galda! Tev ļoti gribas kāpt uz galda! Taču nedrīkst, tas ir bīstami."

Treškārt, kad bērns ir sapratis, ka mēs saprotam viņu, un vairs necenšas sist, mēs varam viņu nomierināt vai arī pārslēgt uzmanību uz kādu citu interesantu objektu vai nodarbi.

Un, ceturtkārt, mamma jau noteikti būs pamanījusi, kas ir tās vietas, laiki vai situācijas, kurās bērns sāk dusmoties vai satraukties. Nākamajā reizē centieties situāciju paredzēt jau iepriekš, un neitrālās situācijās pamazām māciet bērnam dažus īsus, skaidrus noteikumus par to, ko drīkst un ko nedrīkst, laikus paņemiet prom no acīm kādu lietu, ko bērns noteikti prasīs, bet nedrīkstēs ņemt utt.

Meitai 11 menesi,jau kadu laiku sakusi man sist.Citreiz sit vienkarsi tapat,citreiz kad neatlauju kautko darit vai nedodu kadu no gribetajiem prieksmetiem.Parasti stingri nosaku-nedrikst,bet vina turpina ta darit.Tapat ari ir sakusi psihot,ka kautkas vinai nesanak ta sakas histeriska kliegsana,roku metasana un mantu mesan prom.Nesaprotu ka isti reaget uz sadam situacijam.


Labdien!

Dēlam 2g..2m. Aptuveni pirms divām nedēļām bērns ļoti izmainījās - ja pirms tam ar viņu visu varēja sarunāt, un viņš ar lielu prieku, piem., gāja mazgāt rokas, tad tagad nevaram ne pierunāt apģērbties/pārģērbties, ne pamperu nomainīt, ne zobus izmazgāt. Uz podiņa arī neiet, kaut pirms tam vismaz divreiz dienā gāja. Tagad bļaušana un histērija, ja krūzīti ne tā nolieku uz galda, vai par to, ka lielais brālis neatdod visas pankūkas. Bļaušana parsati turpinās 10, 15 min. Mēģinām ar vīru runāt ar bērnu, lai viņš meģina paskaidrot, kas viņam nepatīk, bet viņš tikai bļauj. Nelīdz arī kaut kā jauka piesolīšana, vai paziņošana, ka tad, piem., neēdīsim, kamēr rokas nebūs nomazgātas. Parasti vīrs neiztur un vienkārši aiznes nomazgāt rokas, jo tas tāpat ir jāizdara. Šādos brīžos ir grūti savaldīties, lai nesāktu bļaut viņam pretī, jo jūtos pilnīgi bezpalīdzīga. Vakar, kad jutu, ka tūlīt nesavaldīšos, ieslēdzos tualetē, un teicu, ka nākšu ārā tikai tad, kad beigs bļaut. Kad tētim izdevās nomierināt, tad tikai nācu laukā.

Arī gulētiešanas laiks ir pārvērties par cīniņu - ja pirms tam gulēja savā gultā un pietika ar pasakas palasīšanu, tad tagad bērns ir pārvācies uz mūsu lielo gultu, un gulētiešana izstiepjas 1.5 - 2h garumā - jāsēž blakus, un jāpaijā muguriņa, citādi histērija. Arī naktī mēdz pamosties un raudāt. No rīta grūti pamosties uz dārziņu.

Tāpat bērns ir noraidošs pret tēti, tas jau gan ir ilgāku laiku - grib, lai visu pienes un izdara mamma, citreiz tētis tiek pat stumts prom, un tiek izdzīts no lielās gultas.

Un vēl bērnam ir milzīga apetīte - vienā ēdienreizē var apēst tādu porciju, ka man pietiktu. Piemēram 9 pankūkas var apēst uzreiz. Cenšos dot mazāk, bet tad pēc pusstundas atkal prasa, vai pats iet uz virtuvi un ņem no ledusskapja. Ja nedodu, tad bļauj. Kaut cenšamies ēst veselīgi un dažādi, utraucos, ka sabojāšu bērnam veselību, citreiz vēders tā kā bumba, un arī rāda, ka sāp. Cik lielām porcijām vajadzētu būt šādā vecumā?

Sākumā domāju, ka varbūt bērnu ietekmējusi bērnudārza gaitu uzsākšana, bet viņš tur ir iejuties, un saka, ka viņam tur patīk, tāpat, no rītiem vai aizejot uz dārziņu, nav nekādas raudāšanas.

Vai šīs ir normālas vecumposma īpatnības, vai arī tas varētu būt saistīts ar fizisko veselibu - tas, ka vēders sāp?

Vai arī mums vajadzētu meklēt ģimenes psihoterapeita konsultāciju, jo problēma slēpjas kaut kur dziļāk?

Pēdējās izmaiņas: Apsene, 24.10.2017 16:27.

Cāļa redaktore

Liels paldies par jautājumu! Vispirms ikvienam vecākam iesakām padomāt par to, kāda ir jūsu saskarsme ar bērnuikdienā. Bērnam attīstībai pirmajos dzīves gados ir ārkārtīgi nepieciešams kontakts arvecākiem – regulāri saņemta, nedalīta vecāku uzmanība, fizisks kontakts, samīļošanās,kopīgas rotaļas, atsaukšanās uz bērna signāliem vai darbībām. Jau kopš mazotnes svarīgi runāties ar bērnu. Var teikt tā – ja bērns ir “uzpildīts” ar vecāku pozitīvo uzmanību, tadviņam būs mazāka nepieciešamība pieprasīt uzmanību negatīvā veidā.Tāpat jau kopš mazotnes bērns cenšas izzināt pasauli un attīstās, mācoties rotaļāties. Un arī šeit ļoti svarīga ir vecāku loma – rūpēties, lai bērns atrastos drošā vidē, ar vecumampiemērotām rotaļlietām vai priekšmetiem (neaizmirsīsim koka karotes, bļodas utt.). Bērns ik uz soļa mācās ko jaunu – un vecāki var parādīt bērnam, ko ar pieejamajiem priekšmetiem varizdarīt, palīdzēt, lai sanāktu arī bērnam. Un pēc tam papriecāties par bērna izdošanos. Svarīgi parādīt bērnam, ko viņš spēj un drīkst izdarīt, nevis teikt tikai to, ko nedrīkst (bērns mazopriedēkli “ne-” vēl nemaz neuztver).Ja bērns ir satraucies, vecākiem viņš jāsamīļo un jāpalīdz nomierināties. Pretēji agrākopaaudžu uzskatiem tik mazam bērnam nav raksturīgas “kaprīzes”, kuras jāignorē – tās irizjūtas, ar kurām viņš pats vēl neprot tikt galā, un ir vajadzīga vecāka palīdzība. Būtiski arī pasargāt bērnu no negatīvas rīcības piemēriem – piemēram, vardarbības televīzijā, vecākābrāļa vai māsas rīcībā (protams, arī vecāka sitiens vai pēriens māca bērnam to kā “normālu”rīcību).

Dažkārt vecākiem gribas steigties – pasteidzināt to laiku, kad bērns rāpos, sēdēs, staigās undaudz ko mācēs pats. Tomēr steidzināšana var radīt problēmas gan bērna fiziskajā attīstībā(piemēram, sēdinot bērnu, kad viņš pats vēl to nedara un viņa kaulu sistēma tam vēl navgatava), gan arī emocionālajā attīstībā. Steiga un vecāku stress bērnu satrauc un var izraisītdusmu uzplūdus, jo mazulis vienkārši nespēj tikt lielajiem līdzi. Protams, bērnam augot, mēsarvien vairāk ļaujam darīt pašam, un bieži bērns jau pats parāda, ka ir tam gatavs. Ir ļotibūtiski saprast bērna attīstības gaitu un pielāgoties bērna tempam, nevis sagaidītpielāgošanos no bērna.Kā tad īsti rīkoties, ja vecāki veic visus minētos “priekšdarbus”, tomēr bērns dara konepieļaujamu – šai gadījumā sit? Tā kā bērna pašregulācijas spējas sāk veidoties pirmajādzīves gadā, svarīgi, lai vecāki jau sākotnēji maigi, bet pārliecinoši aptur un nepieļaujnevēlamo bērna uzvedību. Šai gadījumā vecāks vienkārši apstādina bērnu, aptur rociņu un,atrodoties vienā līmenī ar bērnu, mierīgi un pārliecinoši saka “nē”. Varam arī jau sākt verbalizēt bērna sajūtas: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs, ka tev tas neizdevās. Ļoti dusmīgs.Pamēģināsim kopā!” Kā metode šai vecumā var noderēt arī uzmanības novēršana.Tā kā bērns visvairāk mācās tieši no vecāku izturēšanās piemēra (nevis vārdiem), vecākiem vispirms ir svarīgi saglabāt iekšēju mieru un kontrolēt savas emocijas – nesadusmoties unnepalikt agresīvam, jo tas situāciju neatrisinās, bet gan satrauks bērnu vēl vairāk. Bērns visu mācās atdarinot – gan mūsu emocijas, gan uzvedību. Tāpēc vecāka galvenais uzdevums ir
saprast bērna rīcības iemeslus un apstākļus, lai paredzētu un izvairītos no līdzīgām situācijāmnākotnē.

Kā redzams, maza bērna audzināšana no vecākiem prasa daudz uzmanības, pacietības unzināšanu. Turklāt arī mamma pēc bērna piedzimšanas kādu laiku vēl tikai atkopjas, pastāvpēcdzemdību depresijas risks. Tāpēc ļoti būtisks ir tuvinieku un draugu atbalsts, kā arīiejūtīga attieksme – gan pret bērnu, gan vecākiem. Pirms bērna piedzimšanas daudzi vecāki aktīvi meklē informāciju par dzemdībām un zīdaiņafizisko aprūpi, taču ne mazāk svarīgi vecākiem ir meklēt zināšanas arī par bērna emocionāloattīstību, viņa vajadzībām un atbilstošu vecāku atbildi uz tām. Nav tā, ka visas zināšanas visiem vecākiem piemistu “dabiski”, tiklīdz bērns ir piedzimis. Tāpēc vēlamies iedrošinātikvienu mammu un tēti aktīvi izglītoties par šīm tēmām – arī tad, ja nav radušās kādaskonkrētas grūtības.Kur vēl smelties informāciju?

 Saprast bērnu un apgūt noteiktas prasmes, kā bērnu audzināt atbilstoši konkrētamvecumposmam, palīdz kursi “Bērna emocionālā audzināšana”, kas pieejamidaudzviet visā Latvijā.

 No bērna dzimšanas līdz 3 gadu vecumam jaunajām ģimenēm ir pieejams PEPmammu atbalsts – jeb “pirmā emocionālā palīdzība” no citām mammām, kurasizgājušas īpašu apmācību.

 Tūlītēju atbildi jebkurā diennakts laikā var saņemt arī, zvanot uz bērnu un jauniešuuzticības tālruni 116111 (konsultē ne tikai bērnus, bet arī bērnu vecākus).

 Ja vecākam ir grūti novērst nevēlamo bērna uzvedību, iesakām vērsties piepsihologa. Speciālists palīdzēs labāk saprast gan bērnu, gan vecāka paša pieredzi, ganabu saskarsmi, lai ieteiktu praktiskus soļus situācijas uzlabošanai. Labāk doties pēcpadoma, kamēr bērns vēl ir mazs, jo, nerisinot problēmas, ar laiku tās var vēl vairākpastiprināties un kļūt grūtāk risināmas.

Berns 3 gadi slikti ēd normālu ēdienu. Aizbildinās, ka vēderins pilns, ka negarsho, pat par ēdieniem, kas parasti garsho. Uz kārumiem gan nasks loti. Ko darīt, ja atsakās no vakarinām. Spiest ēst kaut drusku, dot ko citu êst, ja jau negarsho? Vai atstāt vispār bez vakarinām, tas gan nav risinājums, jo tad drīz vien virina ēdiens skapjus un kaut ko meklē.

Un mūsu gimenē mēdzam apest kādu kārumu pēc vakarinam, piemeram ābolmaizi, kūku, biezpiena sierinu. Īsti negribu dot bernam pa taisno saldo, ja nav ieedos neko stiprāku. Tāpat neesmu gatava shādas lietas iznemt no gimenes ēdienkartes tikai tāpēc, ka berns atsakās ēst normālu ēdienu. Sakot normālu, es domāju - parastu vienkārshu latvietim saprotamu edienu. Variti kartupeli ar maltas galas merci, kartupelu putra, utml.

Papildināts 28.10.2017 00:21:

Kā ieteiktu mums rīkoties?

Cāļa redaktore

MareSaule
Konsultē “Centrs Dardedze” psihologs Daina Dziļuma:

Paldies, ka meklējat atbildes.Situācijas, kad mazi bērni dod priekšroku našķiem un izvairās no “parasta” ēdiena, noteiktinav retums. Svarīgākais būtu tas, lai vecāki skaidri definē noteikumu – našķi drīkst ēst tikaitad, kad ir paēsts ēdiens. Šo noteikumu vajadzētu gan skaidrot bērnam, gan arī ievērotpārējiem ģimenes locekļiem, jo bērns ļoti ietekmējas no pieaugušo piemēra. Līdz ar to, javecāki ir paēduši vakariņas, viņi var apēst arī kādu kārumu, un tas ir normāli, ka bērnam šaibrīdī tukšā dūšā našķus nedodam.Ja bērns nepaēd un vēlāk pats sāk meklēt ēdienu, varam viņam iejūtīgi paskaidrot – redzu, katev tomēr laikam ir tukšs puncītis un gribas ēst, bet našķi tagad vēl ēst nedrīkst. Ja nav pārākvēls, varam piedāvāt vakariņu maltīti vēlreiz. Nav nepieciešamības spiest bērnu ēst vaidusmoties – pietiek ar to, ka bērns zina mūsu noteikumu un paši to konsekventi ievērojam.Daudziem bērniem nepatīk ēdiens, kur daudzas lietas ir sajauktas kopā. Ieteicams salikt uzšķīvja katru ēdiena sastāvdaļu atsevišķi un tad bērns var izvēlēties, ko no tā ēdīs (dažreiz,piemēram, bērns izvēlas tikai gaļu un dārzeņus, bet citreiz var notiesā tikai visus kartupeļus).Palīdz arī kopīgi ģimenes rituāli, kad ēdam vakariņas visi kopā. Jāpaseko līdzi arī tam, kobērns ēd pārējā dienas laikā – starp ēdienreizēm bērnam vajadzētu būt pieejamām tikaiveselīgām uzkodām (piemēram, kāds burkāns vai ābols), un, protams, arī pēc ēšanas našķudaudzumu vajadzētu ierobežot.

Cāļa redaktore

Apsene
Atbild “Centrs Dardedze” psihologs Daina Dziļuma:

Divu gadu vecumā ir visai raksturīgi, ka bērnam var uznākt dusmu lēkmes. Jāsaprot, ka bērnsto nedara speciāli – viņš vienkārši vēl pats ar savām emocijām netiek galā. Arī viņa runasspējas vēl nav tik attīstītas, lai savas izjūtas izteiktu vārdos. Tāpat tas ir atbilstoši bērnaattīstībai šajā vecumā, ja bērns vecāku norādījumiem spēj paklausīt tikai apmēram 40%gadījumu. Līdz ar bērna valodas attīstību parasti uzlabojas arī bērna spējas kontrolēt savasemocijas, taču, kamēr šī spēja vēl tika veidojas, vajadzīgs vecāku atbalsts - ieteicamsatspoguļot bērna izjūtas un izteikt tās vārdos.Vēl būtiski saprast, ka bērnudārza gaitu uzsākšana ir liels pārdzīvojums jebkuram bērnam. Arītad, ja bērns dārziņā uzvedas mierīgi un viņam tur patīk, tā viņam ir papildu slodze. Tā kāģimenē parasti bērns jūtas visdrošāk, te viņš arī visvairāk izpauž emocijas, kas dienas laikā, iespējams, nav izrādītas. Arī raudāšana naktī liecina par to, ka bērns jūt pastiprinātutrauksmi.Ko tad īsti darīt vecākam? Pirmais ieteikums būtu parūpēties par to, lai jūsu dienas ritmāuzreiz pēc pārnākšanas no dārziņa būtu noteikts laika sprīdis, kad vecāks velta bērnamnedalītu uzmanību. Nevajadzētu steigties taisīt vakariņas un sagaidīt, ka bērns pats tiks arsevi galā – viņam nepieciešams atkal “uzlādēties” ar vecāku uzmanību. Labāk kādu brīdi kopāparotaļāties, vai arī, ja bērnam uznāk kašķīgums, pacensties viņu nomierināt ar samīļošanuun viņa emociju atspoguļošanu vārdos vai uzmanības pārslēgšanu uz ko citu.Svarīgi pārdomāt, vai ģimenes ikdienas rutīna un noteikumi attiecībā uz bērnu ir pietiekamikonsekventi un nemainīgi, tai skaitā par to, kāds ir bērna gulētiešanas rituāls. Visiem irvieglāk, ja abi vecāki vienojas par kopīgiem principiem bērna audzināšanā. Tāpat ieteicamsabiem vecākiem censties sabalansēt un pildīt visas četras vecāku lomas (robežu licējs, rotaļubiedrs, skolotājs un mierinātājs). Nereti vecākiem ir raksturīgi pildīt katram savu lomu – to,kas katram vieglāk padodas, tomēr bērnam būtu svarīgi saņemt gan mīļumu, gan arīnoteikumus no abiem vecākiem.Ja kādam no vecākiem bērna kašķēšanos kļūst grūti izturēt un līdzās ir otrs vecāks, ir pilnīgipieļaujams, ka vecāks aiziet uz citu istabu vai iziet ārā paelpot svaigu gaisu. Tajā pašā laikā irjāuzmanās ar to, ko šai mirklī sakām bērnam – mēs varam teikt, ka “mammai uz brīdi jāizietnomierināties, un tad viņa nāks atpakaļ”, bet nevajadzētu teikt, piemēram: “es aiziešu unatgriezīšos tikai tad, kad tu būsi nomierinājies”, jo otrajā variantā mēs ne vien sagaidām, laibērns pats nomierinātos (ko viņš vēl nespēj), bet arī uzliekam viņam atbildību par pieaugušāemocijām.Attiecībā uz jautājumu par bērna ēšanu – pirmkārt, vecāki var painteresēties, cik daudz bērnsēd dārziņā. Otrkārt, ēšana patiešām var būt viens no veidiem, kā bērns cenšas mazināt savutrauksmi un nomierināties, tāpēc, iespējams, nedalītas uzmanības veltīšana no vecāku pusesvar līdzēt. Tomēr, ja bērna sāta sajūtas trūkums un vēdera sāpes turpinās, labāk par šojautājumu konsultēties pie ģimenes ārsta vai pediatra. Savukārt, ja ieilgst bērna uzvedībasproblēmas un vecākiem ir grūti ar tām tikt galā, var noderēt konsultācija pie psihologa.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18362375