Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Cik reāli pārcelties ar bērniem?

shukinjsh

Rosalia

solar wind

+ noskaidrotu, no cik gadu vecuma bērnus drīkst atstāt mājās bez pieskatīšanas un vajadzības gadījumā līdz viņu atbraukšanai saorganizētu pieskatītāju.


Es savas 5kapeikas.

Tagad varu salīdzināt. Ja LV neiet slikti, ir pat īpašumi, labs darbs, tad noteikti neiesaku nekur pārcelties. LV ir loooti laba izglītība, ir loti augsts cilvēciskais faktors, lai, ko arī rakstītu, un vispār viss ir foršāk.

Zviedrija ir laba valsts, bet TIK garlaicīgi tur dzīvot. Vēl lielāka intravence, pēc 19:00 visi sāk līst migās, un vini nepieńem svešos. Nē nē...

Ja arī loti gribās pamēgināt, tad noteikti atstāt atpakalcelu.

Varbūt uz kādu silto zemi? Malta, piemèram. Valoda anglu, nav loti dārga, un silts. Tas kompensēs melanholiju pēc dzimtenes. Un tāda būs.

rosmarin
Tieši manas domas. Ja pavisam nekā nav-tad tas pats NEKAS būs visur un sākt rakties uz augšu-bez valodas, bez iestrādēm, vienai ar bērniem...nu ir jābūt ļoti dziļam izmisumam.

Papildināts 23.01.2019 14:27:

Par tām valstīm-zini kā ir-ir vietas, kuras velk un kurās Tu neizjūti nekādu nostaļģijai pēc Latvijas. Vienkārši patreiz Tev te jābūt.


Отпускайте идиотов и клоунов из своей жизни. Цирк должен гастролировать! © Ф. Раневская

Man liekas, tu pat neapzinies, ko tu saviem berniem nodarisi izraujot vinus no ierastaas vides un dodoties kaut kur nezin kur, par ko pasai nav ne mazaakaas skaidriibas.
Man jāpiekrīt šiem skarbajiem vārdiem. Ne par mazo bērnu, bet pusaudžiem iejusties būs grūti, bērni var būt nežēlīgi, īpaši grūti, ja vecākais bērns ir meitene vai jūtīgs bērns. Laikā, kad tik svarīgi būt iekļautam grupā, akceptētam, bērns ienāks kā jaunais, bez valdoas, un uz vismaz 2 gadiem tiks pilnīgi izsists no sliedēm. Es to esmu redzējusi pie daudziem bērniem vecumā virs 10, kuri pārceļas. Daudzos gadījumos bērni paši izvēlas palikt Latvijā vai atgriežas vieni. Bērniem tas ir ļoti, ļoti grūti, un daudzus tas salauž. Es ieteiktu nogaidīt dažus gadus, mācīties, kaut vai to pašu zviedru valodu pa to laiku. Un braukt, kad lielajam bērnam būs vismaz 17 vai 18 gadu, un varēs pieņemt informētus lēmumus.

Zviedrijas lielākā problēma ir dzīvokļu trūkums. Cenas ir milzīgas, pieejamība maza īpaši pēdējos gados, kad valstī ir ļoti daudz imigrantu, kuriem visiem ir priekšroka visās dzīvokļu rindās. Vēl jārēķinās, ka pamazām Zviedrijas kriminogēnā situācija paliek arvien sliktāka. Zviedru statistikas birojs BRA nesen publicēja pētījumu, kur bija teikts, ka vecumā no 20 - 24 gadiem pērn 44% sieviešu ( rakstu pēc atmiņas, bet bija vairāk kā trešdaļa) bija pakļautas vai nu izvarošanai vai izvarošanas mēģinājumiem. Tie ir šokējoši cipari. Ilgtermiņā paliks tikai sliktāk, jo nekas jau īsti netiek darīts, lai to apturētu, sodi par izvarošanu ir smieklīgi īsi, ja vispār nosoda. Par to jau raksta presē sen, bet maz, kas tiek darīts.

Ja uz Skandināviju, es brauktu tikai uz Dāniju, kur situācija ir daudz pozitīvāka.


VeryLuckyGirl
+100

Papildināts 23.01.2019 16:31:

Varu vien piemetināt, ka rūpīgi jāapdomā savi resursi. Ne tikai materiālie, bet pašas veselība, nervu sistēmas stabilitāte utt. Bērnu kreņķi +ja pašai neies kā sapņots... Tas viss var izrādīties daudz grūtāk kā šobrīd šķiet


Not all tears are an evil.

solar wind

Vēl - jāsaprot sava darba specifika citā valstī - vai ir iespējams strādat no mājām, ja bērni slimi? Varbūt viņi sākumā slimos tieši uz psihosomatiskās bāzes, jo grūti būs iedzīvoties (īpaši 7g meita)? Varbūt mamma var braukt līdzi un palīdzēt pirmajos mēnešos, kaut ar bērnu loģistiku? Ja tev būs komandējumi, kas skatīsies bērnus?

Mēģināt iziet cauri savai ikdienai step by step šeit un apdomāt, kā katrs solis varētu tikt īstenots tur.


shukinjsh
Vai ir iespējams uzrakstīt privāti?

Izlasīju visus komentārus, paldies par tiem.

solar wind komentāri ir ļoti konstruktīvi un labi, kāds bija arī šīs diskusijas mērķis.

Perfect
Protams var rakstīt privāti.

Lai arī man pēc dabas patīk pasapņot, vairāk esmu darītāja, ne filosofētāja. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs tikai tas, ka darba vieta (sākotnēji, protams, ir vienkāršs darbiņš - apkopēja, kas mani apmierina) dzīvošana problēmas nesagādās. Pilsētiņa atrodas ap. 200km no Stokholmas.

Par bērniem- ne mirkli neesmu domājusi viņus vai sevi uz sitiena transportēt uz citu valsti. Protams, ka ir jāpabeidz mācību gads. Par draudzeni, kas sola palīdzēt - tā ir no bērnības. Par pusaudzi (meita), un viņas izraušanos no ierastās vides. Jāatzīst, ka gan meita, gan es esam diezgan lieli īpatņi, tuvu draugu ir tiešām maz un ikdienas kafijošanas, vai nez kas tur sirdsdraudzenēm parasti ir ikdiena, ne man, ne viņai nekad nav bijis. Esam pašpietiekamas, arī par šo lēmumu esam ilgi runājušas un diskutējušas gan plusus gan mīnusus. Pagājušā nedēļā izdomāju nopeldēties āliņģī un meita, man par pārsteigumu, pievienojās.

Meita pati ir diezgan pieaugusi domāšanā, ar savu hobiju nopelna mazliet naudas, ir interešu biedri, gan dzīvē gan virtuāli arī no citām valstīm. Meita ir pašpietiekama, vienmēr esam dzīvojuši mazliet noslēgti. Dēls ir pavisam pretējs, viņam vajag uzmanību, draugus, ir lietas, kurās ir mazliet atpalicis no vienaudžiem, ir lietas, kuras māk stipri labāk kā vienaudži. Mums pēdējos gadus nav gājis viegli nevienam, bet esam turējušies kopā. Ikdienā nav neviena rada tuvumā{tuvākie 100km), kas varētu palīdzēt, arī tik tuvi draugi nav, kam lūgtu palīdzību, kad tā nepieciešama, tāpēc ar kuļamies kā mākam.

Arī par visa pārdošanu... Tam ir vajadzīgs laiks, pat, lai pārdotu tik vienkāršu lietu kā auto vajag vismaz mēnesi, kur nu vēl NĪ, jāizdomā, ko darīt ar uzņēmumiem un biedrībām. Var būt zināma taisnība ir arī Sindy par to, ka sievietei vienai ir grūti, vienalga cik Tev stiprs gribasspēks, pat ja no malas liekas, ka ir apgriezieni un daži pat savā ziņā apskauž... Tam visam nav nekādas vērtības brīžos, kad uznāk sajūta, ka dzīvo ne tā kā gribi, ne to dzīvi kuru gribi.

Iespējams, ka pie vainas ir arī privātā dzīve, kurā sajūta, ka esmu cietusi pilnīgāko Fiasko un r liekas, ka ja nesanāk, tad varbūt tas nav mans lauciņš. (biju 12 gadus precēta izšķīros pirms dažiem gadiem,kas bija pareizs lēmums). Uzmanību jūtu, bet grūti kādu ielaist dzīvē un vienk. kaut kādu tikai lai būtu, man nevajag

Papildināts 25.01.2019 10:56:

Bērniem joprojām esmu autoritāte, paļaujas, ka mamma vienmēr visu zina, visu māk un visu izlemj pareizi (pat ja pati par to šaubos), no vienas puses tas ir labi, no otras puses tā milzīgā paļāvība vēl vairāk uzliek atbildību. Slimojam reti.

Debestina

shukinjsh
Pirma doma kas ienaca prata lasot tavu jautajumu par parcelsanos bija ka attiecibas ar virieti neiet.

Es pati nodzivoju UK netalu no Londonas 10 gadus (5gadus studeju) un preceta ari biju 12 gadus, pirms 3 gadiem atbraucu atpakal uz Latviju. Viss bija kolosali bet sovasar peksi viena diena virs aizgaja prom. Sakuma doma bija varbut brauksu atpakal (savu interesu vadita lai virs mazak satiek bernis lai gan es viniem esmu autoritate) nevis skatoties ko berni veletos. Driz vien viss nokartojas un tagad nedomaju nekur citur braukt jo te ir vislabaka vide visos aspektos.

Ja man butu iespeja es iegadatos maju arbus Latvijas Dienvidos un brauktu biezi atputa ar gimeni izbegt no ikdienas.


peksi viena diena virs aizgaja prom. Sakuma doma bija varbut brauksu atpakal (savu interesu vadita lai virs mazak satiek bernis lai gan es viniem esmu autoritate) nevis skatoties ko berni vēlētos....

Bērnu tēvs īpašas rūpes neizrāda, saskarsmi īsteno neregulāri, kad pašam laiks, un tas nāk kvalitatīvi pavadīts laiks, bet tā kā tas ir reti, nav nekādu iebildumu arī par pie datora pavadītām brīvdienām, meita tur negrib būt, dēlam gan gribas, arī alimentus bērniem maksā no UGF, tagad pats ir ārzemēs, bet ne Zviedrijā.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18384935