Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Cik reāli pārcelties ar bērniem?

shukinjsh

Mia_C
Labi, bet Tu viena brauci taču sākumā, vai ne? Ir tomēr starpība ar bērniem vai vez, kāda vecuma bērniem.


Uzjautrinoši lasīt, kā ārzemēs n-tos gados dzīvojošie ar putām uz lūpām mēģina iestāstīt, ka vislabāk taču ir palikt tepat!

Aisma
Îstä apjausma rodas tikai esot uz vietas. A priori vienmér zäle liekas załãka citur. Atbraucot un pa dzívojot, abas pieredze var izvértét kritiski !

Mia_C

23.marts

Jā, devos viena, jo man bērnu nav. Bet nu autorei, protams, pašā sākumā arī iesaku doties vienai, lai nodrošinātu vidi, kurā pēc tam varētu ierasties bērni (tāpēc ir ideāli, ja ir kāds, kurš Latvijā paliek ar bērniem). Uzreiz mesties prom ar bērniem, nezinot uz kurieni, ir neprāts un par to nemaz nerunāju. Es vairāk par to, ka vide var mainīt cilvēka emocionālo stāvokli un par to, ka sākums nekur nebūs viegls, taču tas nav iemesls lai nobītos un nemaz nemēģinātu kaut ko mainīt, kā to nereti mēdz ieteikt apkārtējie. Ar bērniem, protams, var būt grūtāk, nekā ja bērnu nav (iekārtošana skolā, bērnudārzā, aukles jautājums utt.), bet es ticu, ka viss var izdoties. Piemēram, iespējams, jau te pieminētā draudzene Zviedrijā var sākumā palīdzēt ar mājokli. Es esmu tikai par to, ka cilvēki meklē iespējas kā mainīt savu dzīvi, pat ja sākumā tas šķiet nereāli un apkārtējie kliedz, lai met tādas domas ārā no galvas.


Mia_c

Tātad Tev tomēr nav pieredzes ar bērniem. Un tā tiešām ir, ko nozīmē bērni, saprot tikai tad, kad pašam reāli ir. Un ja Latvijā kāds ar bērniem var palikt,mes jau teiktu, ka tā situācija vairs nesaucas "tikai es viena ar bērniem". Tā jau ir aizmugures sajūta, jo berni Latvijā var palikt tik ilgi, cik nepieciešams. Spilgts piemērs, kas brauca iekarot laimi uz Angliju viena ar bērnu, 12345. Kā viņai izvērtās tie gadi, -nu tas laikam bija grūtākais posms viņas dzīvē, pat sirmu vecumdienu grūtības ar to varētu nekonkurēt. Viņai bērnu pat atņēma. Un tas nebūtu noticis, ja viņa nebūtu vieba. Ok, tas jau bija. Galējs piemērs.

Zinu vēl vienu ģimenes radinieci, kura devās laimi uz Vāciju meklēt. 2gadīgais bērns palika te. Tikai tad, kad bērna 7 gados vina jaunu lovi Vācija bija atradusi un beidzot situācija normalizējusies, viņa paņēma bērnu pie sevis. Tas sakrita ar laiku, kad viņai zīdainis piedzima. Viņa gribēja puiku sūtīt atpakaļ uz lv, jo par grūtu esot. Bet drīz vien puika bija palīgs zīdaiņa auklēšanā, tāpēc izbeidzās runas par atpakaļsūtīšanu. Bija vēl brīdis, kad viņa vecākiem lūdza, vai nevar pārcelties atpakaļ uz Latviju (no sākuma pie vecākiem, protams). Biju pat pie sarunas klāt-tēvs atbildēja, lai atpakaļ uz Latviju nebrauc, jo te neesot nākotnes. Atceros no viņas puses viedu tekstu, ka būt ar bērnu vienai jebkurā valstī nav viegli. Tagad viņa tur turpina dzīvot, jaunākais bērns pārsvarā dzīvojas pie vīramātes. Nu jau bērniem ir 10 un 17 gadi. Vēl atceros tekstu, ka laimīga viņa tur nejūtas. Bet ja ir normālā noskaņojumā, tad min sociālās garantijas, sociālo taisnīgumu utt. (Viņa ar draugu taisija nelegālu biznesa, apķīlāja visus kontus, māte pat pārtiku no lv tajā periodā sūtīja, bet 4istabu dzīvokli neatņēma-to valsts apmaksāja. Par pulciņiem varēja maksāt arī 1 eiro, ja ierakstijies mazturīgajos, kaut citi par to pašu pulciņu maksāja 100 euro. Tādas lietas, kur Latvijai līdz tam tikai augt.

Skaidrs, ka kādam ārzemes būs iespēju zeme, bet nu jāsajūt, vai pie tiem piederēsi arī Tu. Cilvēkam laimes sajūtai vajag radus un draugus. Tajās pašās skandināvijas valstīs iebraucējs ilgi paliek "citplanētietis", no kura norobežojas un nedraudzējas. 12345 arī atbrauca atpakaļ uz LV, lai gan apliecināja, ka Anglijā jūtas kā mājās. Sen nav cālī redzēta.

Papildināts 13.01.2019 10:34:

Neesmu ārzemēs mainījusi dzīvi, bet Latvijā. Esmu mainījusi darbus, ja man likās, ka te maksā par maz vai izaicinājumi ir par maz. Kad nonācu nākamajā vietā, izrādās, alga bija laba, bet nepatika mikroklimats. Vispār bieži mainīt darbus savā ziņā ir kā izdzīvot saspiestā veidā daudzas, mazas dzīvītes. 8 gadu laikā kādas 8 darba vietās strādāju (dažās dažus mēnešus, dažus paralēli). . Arī ap to pašu laiku -arī draugu kompānijās sanāca vilties un mērķtiecīgi nolēmu noslaucīt tāfeli un sākt visu no jauna. Tapat vairākas nomainīju. Konstatēju, ka +- visas problēmas nedaudz savādākā izpildījumā atgriežas. Konstatēju, ka tas, ko nomainīju it kā uz labāku, nebūt nav labāks par 1 jeb 1.darba vieta bija labāka par 8 un tikai tad novērtēju 1.darba vietas priekšrocības, ko pieredzes trūkuma dēļ nenovērtēju (laba alga, stabilitāte, labs kolektīvs). Attiecībā uz darbu maiņu, vēlāk apņēmos bieži darbus nemainīt, jo tas rada baigo papildus stresu. Tā ka savā ziņā man ir pieredze ar mēģinājumu uzsākt dzīvi no jauna. Arī kad izškīros bērna tēva bērna 3 gadu vecumā, arī biju enerģijas pilna visu varēt un pat uz ārzemēm braukt viena ar bērnu. Mans sapnis aplauzās, jo uzsākot bd gaitas 3 gados, bērns sāka nonstopā slimot. Tad vairs nebija spēka pat tajā pašā darbā strādāt, kur nu vēl izvirzīties karjerā, labāk pelnīt, veidot jaunas attiecības. Bet es vēl nepadevos. Man pameta ideju, ka Nīderlandē var studēt doktoranturā un par to maksā dāsnu stipendiju. Nezinu, ar kuru galu es domāju, bet es izdomāju, ka šo ideju ķeršu, -man tikai angļu val.tests bija janokārto. Kursos iet mācīties nevarēju atļauties, mācījos pašmācības ceļā. Aizgāju prom no darba, lai kamēr bērns ir dārziņā līdz 12:00, varu mācīties. (Līdz 12:00 tāpēc, ka ja palika ilgāk-slimoja). Pavasarī, kad liku eksāmenu, es to noliku sliktāk par sliktu. Vairs man nebija resursu turpināt mācīties un nestrādāt. Vajadzēja atkal meklēt darbu LV. Tas viss bija šausmīgi stresaini-kā meklējumi nepareizajā virzienā. Arī Latvijā var dzīvot mierīgāk, kaut arī līdzekļi ir mazāki. Bet kā jau minēju-stress ir tas, kas dara nelaimīgu, pat ne mazie līdzekļi. Aizbraucot uz ārzemēm bez valodas un specialitātes, bez draugiem tur, bez uzkrājumiem, nepazīstot vietu, noteikti priekšā gaida pamatīgs stress. Un vēl bērni...Jaunībā bez bērniem es arī būtu bijusi gatava mesties iekarot ārzemes-tad būtu pieticis gribas, darbotiesspēja un gatavība. Tagad, pie tam ar bērnu, bez valodas, bez partnera....pat ar partneri negribētu.

Papildināts 13.01.2019 10:54:

Vispār es agrāk arī domāju, ka nauda dara laimīgu un skrēju pēc naudas. Pat, ja ieguvu labāk apmaksātu darbu, jutos nelaimīga tur, ja mikroklimats bija nedraudzīgs. Man deva padomu, ka štrunts ar mikroklimatu, ka tik nauda nāk. Tagad esmu parliecināta, ka štrunts ar naudu, mikroklimats svarīgāks (pie tam ar 1 reizi man nepietika, lai pārliecinātos par sakarības patiesumu). Nevaru noliegt, ka lielāka nauda principā dara laimīgāku, tomēr jāskatās kādu cenu par to var nākties maksāt. Man bija darbavieta, kur lielo algu varēja nopelnīt, ja strādāja daudz virsstundas. Pamēģināju. Bez bērna būtu turpinājusi. Ar bernu-nācās saprast, ka atkal ir auzas. Visbeidzot noticēju Torsunova tēzei, ka katram pēc karmas pienākas tik naudas, cik pienākas. Ja strādā vairāk, tad uz veselības vai attiecību rēķina. Kad strādāju mazāk (pusslodzi), dzīves līmenis nekritās zemāk kā strādājot pilnu slodzi, jo izdevumi samazinājās kaut kur, citi ienākumi palielinājās. Tad nu no karmas atvēlētā nauda palika tā pati. Torsunovs saka, ka sievietei gk laime un veiksme un pārticība nāk no labām attiecībām nevis no darba. Biju spiesta piekrist. Labāk dzīvo tās sievietes, kurām vecāki, vīri, bērni palīdz ar naudu vai bērnu audzināšanu -svarīgi, lai tie radi vispār ir un pat slijts vīrs var būt noderīgāks par nekādu. Atliek vien novērtēt, cienīt un tiktiešām akcentu citā virzienā ieguldīt. Laime ir iekšējs stāvoklis. Taču nenoliedzu, ka sievieti pārticība var darīt laimīgāku. Bet ja par to jāmaksā ar stresu vai vientulību, ar atsvešinātību no bērniem vai zaudējot vīru, diez vai tas ir tā vērts.

skaa

Aisma
Un ko tad man vajadzēja teikt? Brauc tik šurp, darbu pakaļ met, viss būs labi, dzīvokliiedos, pabalstu par bērniem piešķrs? Dzīve ir dzīve visur. Es nevienu neatrunāju, jo lēmujms tāpat būs jāpieņem autorei pašai, bet dalīties pieredzē bez izskaistinājumiem tomēr ir labāk, nekā melot un stāstīt, ka ārzemēs viss ir forši. Pi ekam, šobrīd zinu gana daudz cilvēku, kas kā reiz atgriežas Latvijā pēc daudziem gadiem un saka, ka ne mirkli nenožēlo, ka to izdarījuši.

lindabitena

skaa
Daudzi atgriezas, bet varbūt vairâk paliek. Es neatgriezto un neplanoju atgriezties. Cīnīsos tàlàk. Te es beidzot esmu atradusi savas dzīves jégu un nàkotni bérniem. Bet līdztam bija grūti gadi. Kādi 3-4.


Krista Bella un Miks un Šarlote un Violeta

skaa

lindabitena
Protams. Tas jau skaidrs, bet es redzu, ka cilvēki tiešām brauc atpakaļ un ļoti mērķtiecīgi. Skaidrs, ka ne visi atgriežas, bet kopumā tā tendence par kaut ko liecina.

Es vienkārši par to, kad tad, kad man uznāk dziļais besis, tad arī es domāju, kur atkal varētu pārcelties. Esmu domājusi gan par braukšanu atpakaļ, gan par pārcelšanos uz vēl kādu valsti. It kā ar divām jau nepietiektu Skaidrs, ka ne jau vietā ir problēma, bet manī pašā.

Kaut kāda jēga tajā "sākt citur, ne Latvijā" ir. Psiholoģiskā, ka nevelkas līdzi un mūžam nekarājas virs galvas Latvijā bijušie stresa elementi. Draņķīgs darbs, kašķīgi kaimiņi, kaut kādas neizdarītas lietas utt. Man izbraucienos ārpus Latvijas (sen un tālu) vienmēr ir bijusi tāda brīvības sajūta, ka es esmu prom, un mani neviens nevar sazvanīt, lai atkal jau kaut ko no manis gribētu. Tikai tas nav uz ilgu laiku - arī Tur Ārzemēs agri vai vēlu saradīsies tie paši neizdarītie darbi, štruntīgie kaimiņi un pārējie stresa elementi - no sevis neaizbēgsi. Jauki ir ekskursijā.

Bet attiecībā uz pārcelšanos mani vienmēr ir atturējis tas, ka Latvijā ir pazīstami cilvēki un ogas mežā. Kaut vai iespēja atrst lauciņu, kur iestādīt kartupeļus un pārlaist pilnīgu bezizejas periodu. Ārzemēs tā nav un nebūs, ja vien netaisies dzīvot siltās zemēs kastē zem tilta, par visu ir jāmaksā. Ar bērniem jo īpaši jāuzmanās, lai nesanāk problēmas ar "atstāšanu bez uzraudzības". Uz dullo viena ar bērniem es nebrauktu ne sitama. Ja ir pilnīgi garantēti zināmi apstākļi, dzīvesvieta un darbs tajā galā, ieskaitot skolas un bērnu menedžmentu, tad varbūt apsvērtu ideju. (Bet man nekad nav patikusi iespēja sākt sevi atkal pierādīt no nulles, ja šeit ir iestrādnes, lai to nedarītu.)


skaa
Gribēju piebilst par mērķtiecīgajiem atpakaļ braucējiem.

Pirms kāda laika viens pāris ieradās. Ar skaļiem saucieniem par nespēju dzīvot bez mīļās dzimtenes. Vēlāk uzzināju, ka ārzemēs iekūlušies nepatikšanās - mēģinājuši tīt atpakaļ elektrības skaitītāja rādītājus, pieķerti, dabūjuši tiesas darbus un lielu soda naudu. Tad nu man tāds komplekss skatīties ar aizdomām uz tiem, kas ar patriotiskiem brēcieniem brauc atpakaļ.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18384935