Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

mans bērns - iznāk no skapja

skyfall2019

Mammas, kā tikāt pāri, pieņēmāt, ka jūsu bērnam nav tradicionālā seksuālā orientācija.

Mans ir tīnis. Man sāp par viņu un arī pašai par sevi (jautājums, kāpēc ar mani(manu bērnu)). Kā tikt galā ar tuvākajiem, sabiedrības attieksmi. Kā mammai gribas, lai bērns ir laimīgs. Bet pašai iekšēji sajūta, ka kaut kas ir zaudēts. Ilūzijas par dzīvi. Sāp, bet saprotu, ka izrādīt nedrīkst. Cilvēks jau nav vainīgs, ka viņam ir tā.

Klasika, kā pieņemt to, ko mainīt nevar?


Cik viņam gadu?

picka

Nekas nav zaudēts. Ļoti daudz tādus cilvēkus zinu, visi laimīgi, daudziem kopdzīve, sadzimuši bērni (protams, caur mākslīgo apaugļošanu), strādā un dzīvo, draugu arī daudz.

Papildināts 12.02.2019 23:35:

Varbūt ja puisis, tad grūtāk ar tiem bērniem, bet meitenēm viss īzī-pīzī.

Priecājies, ka bērns tev ir tik daudz uzticējies, ka to ir atklājis un izstāstījis, tas jau ir daudz! Cik nav gadījumu, ka apprecas skata pēc, izveido ģimenes ar bērniem sabiedrības spiediena dēļ un lai izpatikti/nesāpinātu savējos...a pēc tam garas stundas psihologa kabinetā vai vēl drūmāki rezultāti.

Katrs jau mēs beigu beigās esam vissvarīgākie paši sev, un tas ir jāatceras arī tavā gadījumā. Protams, ka sāp un ir apjukums un neziņa, bet atceries, ka zaudētās ilūzijas ir tavas, ne tava tīņa - tātad tev diemžēl nav tiesību viņam uzkraut to smagumu par zaudētām cerībām. Radiem ko teikt - nu varbūt visiem tā uzreiz nemaz nevajag neko teikt, gan jau paši uzzinās, kad pienāks laiks. Varbūt ir kādi, kas no tās ziņas jāpatur tālāk, bet pašiem tuvākajiem būtu jācenšas vismaz nenosodīt, pieņemt, ka tā tas ir un viss.

Neviens jau nesaka, ka tas ir viegli, bet nu vajag runāt ar to tīni, sadzirdēt, ko viņš saka, kā viņš jūtās..manuprtāt, ļoti svarīgi ir, lai saprot, ka viņš nav kaut kāda dabas kļūda, ka ir tādu cilvēku miljoniem, ka ir sabiedrības, kur tas ir pilnīgi ok un ir tādas, kur viņam var mest ar sū...un ka attiecīgi diemžēl jāpielāgo publiskā izturēšanās.

Veidot viņam vidi, kur viņš jūtas droši, kurā viņu nenosoda un pieņem tādu, kāds ir, tas jau ir vecāku galvenais pienākums.


Kriki

Šādu jautājumu - "kāpēc ar mani un manu bērnu kas tāds ir noticis", ja kādam no jums būtu nāvējoša slimība, nevis cita orientācija. Es uz to skatos tā, ka galvenais, lai bērns ir laimīgs, pārdzīvot tur galīgi nav ko.

Bet kādas ilūzijas ir zaudētas? Obligātie mazbērni? Varbūt ar tradicionālo orientāciju tāpat viņus negribētu.

Man šķiet, ir forši, ka bērns to ir tev uzticējis. Skumt par to nav pamata. Es zinu, ka tas var skanēt nedaudz nejauki, bet vilšanās tev ir tikai tādēļ, ka runā tavs ego. Bērns būs laimīgs un tas ir pats galvenais. Tā ir tava bērna dzīve un ir svarīgi, ka viņš to nodzīvo tieši tā, kā to vēlas.

Pirmkārt, paldies, ka vispār kāds atbildēja. Domāju, ka paliks bez atbildēm.

Tie, kas atbild un raksta, ka tas ir forši, ka bērns uzticējis utt. utml., cik pašiem ir tāds bērns? Man absolūti nav nekādu pretenziju, esmu toleranta pret sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kam piemīt netradicionālas lietas. Un visticamāk, ja kaimiņos būtu kāds tāds cilvēks, arī neko neteiktu. Ir citas lietas, kas svarīgākas cilvēkā. Bet tikko tas skar mani personīgi, tā izrādās, ka nav vienalga . Un kā jau iepriekš minēju, bērnam vēlu tikai to labāko.

Piekrītu 100%, ka atbalsts manam ego nepieciešams.

Atbilde par vecums tam, kuram bija jautājums - tīnis tuvu 20.

skyfall2019
Tev ir bail no apkārtējo nosodījuma?

skyfall2019
Klasiski iesaku konsultēties ar labu, zināmu psihoterapeitu vai psihologu. Tīri, lai palīdzētu saprast sevi, savas sajūtas, pamodelēt par turpmāko, kā arī saņemt atbalstu. Labā ziņa, ka bērnam vecums tāds, ka viss vēl var ieiet klasiskajās sliedēs.

No personīgās pieredzes teikšu - Tev ir vesels bērns. Novērtē to. Tu nezini kā ir, kad bērnam ir hroniska dgn ar iespējamām smagām sekām. Tas ir kā sēdēt uz pulvera mucas. Un tad tiešām pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Ja daudz sūdzēsies par tagadējo, liktenis Tev var piemest vēl kaut ko, lai beidzot sāc novērtēt esošo. Nu skaidrs, ka tas nav viegli. Bet strādā ar sevi, izvērtē labumus un ļaunumus. Tam vajadzīgs laiks. Daudz laika. Pat gadi. Turies!

Papildināts 13.02.2019 11:15:

skyfall2019
Klasiski iesaku konsultēties ar labu, zināmu psihoterapeitu vai psihologu. Tīri, lai palīdzētu saprast sevi, savas sajūtas, pamodelēt par turpmāko, kā arī saņemt atbalstu. Labā ziņa, ka bērnam vecums tāds, ka viss vēl var ieiet klasiskajās sliedēs.

No personīgās pieredzes teikšu - Tev ir vesels bērns. Novērtē to. Tu nezini kā ir, kad bērnam ir hroniska dgn ar iespējamām smagām sekām. Tas ir kā sēdēt uz pulvera mucas. Un tad tiešām pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Ja daudz sūdzēsies par tagadējo, liktenis Tev var piemest vēl kaut ko, lai beidzot sāc novērtēt esošo. Nu skaidrs, ka tas nav viegli. Bet strādā ar sevi, izvērtē labumus un ļaunumus. Tam vajadzīgs laiks. Daudz laika. Pat gadi. Turies!


Cilvēki, kas aprunā aiz muguras, vienmēr tur arī paliks.


skyfall2019
Mans bērns arī atzinās, tikai manam vēl depresija piedevām

Papildināts 13.02.2019 12:26:

Tikai es nenosodu ne kripatiņu. Labāk netradicionālas orientācijas, bet dzīvs.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18386051