Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kā pateikt?

hamileja

picka

Un vēl ienāca prātā - jo īpaši tām, kuras domā, ka varēs noslept savu adopcijas faktu. Vienmēr ir un būs pasaulē tādas Limassolas, kuras var uzrasties un atklāt visu. Kaut kur kaut ko būs padzirdējušas un vsjo ir ar Tavu solīšanos mūžam noslēpt.

Ljoljix

vienmēr dzives ceļā pagadīsies pkāds mjauks kam mēlē niezēs atvert pandoras lādi

Precīzi!


picka. Nee, tu reaali esi tupa! Lasiit proti? Tad varbuut piepuuli savu vienu pusdarbojoshos smadzenju suunu un izlasi, ko es par so teemu esmu rakstiijusi nevis izziid kaut ko no pirksta un pasniedz to kaa faktu! Jeb tu vairaak par vienkaarsu nepaplasinaatu teikumu nevari nedz izlasiit un saprast, nedz uzrakstiit!

Nomierinies vienreiz!

Statistikai, dzivoju Riga daudzdzivoklu maja un zinu, ka kaiminienei ir adoptets berns ( varbut cita aprupes forma nezinu), un es tai kaiminienei pat vardu nezinu...kada noslepsana! Un ka var iedomaties slept no berna masas un bralus?

Limassola
Pilnīgi piekrītu tavam viedoklim. Atļaušos pārfrāzēt, lai oponentēm vieglāk uztvert domu.

Audžuģimenes ideja ir aizstāt vecāku rūpes par bērnu- bērns ir tas, kas piedzima, viņam ir vecāki, pēc 18 gadu sasniegšanas audžu vecāka pienākumi pret bērnu beidzas un bērnam nav nekādu (ne morālu, ne materiālu) pienākumu pret audžuvecāku (tas jau savu algu no valsts ir saņēmis). Audžuģimene pēc būtības ir ekskluzīvs bērnunams. Bioloģisie vecāki vai dzimta var jebkurā brīdī paņemt bērnu pie sevis.

Adopcija ir kaut kas pavisam cits. Adoptēt var tikai tādu bērnu, kurš nav vajadzīgs nevienam no vecākiem un arī nevienam no viņa dzimtas. Ar adopciju, bērns vairs nav viņš pats. Viņam ir "jauna piedzimšana" citā dzimtā- viņam drīkst mainīt vārdu, uzvārdu, dzimšanas dienu. Bērns juridiski vairs nav tas, kas bija. Viņš ir cits cilvēks. Viņam vairs nav nekādu ne tiesību (mantojuma), ne pienākumu (uzturēt savus biovecākus). Ar adopciju bērns tiek ielikts citā dzimtā un tai viņš pieder ar visām tiesībām un pienākumiem. Bērns ir pilntiesīgs adoptētāja dzimtas loceklis.

Vēl ir liela atšķirība starp melot un noklusēt. Melot par adopciju nevajag, ja bērns jautā (par dzimšanu, grūtniecību). Ja bērns nejautā- kāpēc bojāt bērnam bērnību ar faktu, ka viņu ir nodevusi visa viņa dzimta? Runājot par bērnu piedzimšanām, adoptētājs var pastāstīt, ka bērni ģimenēs var piedzimt divos veidos- bioloģiski (dzemdības) un juridiski (adopcija). Izlikties, mānīt citus- tas būtu zemiski. Bet noklusēt svešiem visur, kur iespējams, ir pareizi. Dzīvesvietas maiņa līdz ar adopciju ir labs risinājums.

Adoptētam bērnam nav jāuztur attiecības ar bioģimeni. Jo tā vairs nav viņa ģimene, dzimta.

Glabāt noslēpumu ir grūti. Jebkuram. Tā ir kā nasta. Bet vai tāpēc aiz liekulības maskas jānoveļ sava nasta uz mazu bērnu vai pat zīdaini? Vairums bērnu to uztvers kā informāciju: "Tu neesi savējais".


Sviestabeka

Divi piemēri no manas pieredzes.

Vīra rados kādā ģimenē kopš zīdaiņa vecuma auga adoptēta meita. To uzzināja meitenes brāļa (vecāku biobērns) sieva. Šķiroties, šī sieviete ar ļaunu prieku paziņoja meitenei par adopcijas faktu ar domu - tu jau pat saviem īstajiem vecākiem nebiji vajadzīga, un gan jau arī šie tevi audzina pienākuma, nevis mīlestības dēļ. Meitenei tolaik bija jau 20+ gadu, bet krīze bija ļoti smaga. Pagāja vairāki gadi, līdz viņa ar to samierinājās un atjaunoja kaut cik līdzīgas iepriekšējām attiecības ar saviem audžuvecākiem. Tomēr pēc laika pārcēlās dzīvot uz ārzemēm un tur arī palika. Ja meitene būtu zinājusi adopcijas faktu, manuprāt, tāda situācija nerastos. Vai arī tad to nedrīkstēja zināt neviens. Bet tāpat jau bija problēmas pa medicīnas līniju izskaidrot konkrētas saslimšanas, kuras iedzimst, bet vecākiem tādu nav.

Otrs gadījums. Rados jauna meitene palika stāvoklī, bērnu audzināt nespēja. Bērnu pieņēma audzināšanā citu radu ģimene. Īstā māte pie bērna bieži ciemojās. Bērns zināja, ka viņam ir mamma (kas audzina) un otra mamma (kas laida pasaulē). Bērns jau pieaudzis, kontaktējas ar visiem vecākiem.

Man personīgi otrais gadījums šķiet cilvēcīgāks. Bērni, kamēr ir mazi, ļoti viegli uzņem šādas lietas, ja vien jūtas mīlēti un pasargāti. Izpaliek traumas un problēmas, lielākā vecumā uzzinot adopcijas faktu. Tā tomēr ir pamatīga identitātes krīze.

picka

Tas ir ļoti liels risks - nepastāstīt to jau bērnībā. Jo tieši tā - bērni, kamēr ir mazi, ļoti viegli uzņem šādas lietas, ja vien jūtas mīlēti un pasargāti. Izpaliek traumas un problēmas, lielākā vecumā uzzinot adopcijas faktu. Tā tomēr ir pamatīga identitātes krīze.

Noslēpt šādu lietu visu mūžu tiešām varētu būt neiespējami. Tāpēc, manuprāt, to stāstīt kā ikdienišķu faktu, attiecīgi parādot, ka bērns nav kļuvis ne par matu sliktāks tikai tāpēc, ka ticis pamests, nekā riskēt un cerēt, ka patiesība nekad nenāks gaismā. Vai vēl trakāk - nosēdināt tādu jau pieaugušu un tad nu atklāt kā nezkādu apjomīgu ziņojumu - brr..

Sviestabeka
Ir ļoti liela starpība starp melot un neteikt. Ja vecāki 20 gadus katru reizi ir locījušies melos, kad adopcijas fakts būtu bijis jāatklāj (iedzimtas veselības problēmas), tad nav jābrīnās par rezultātu. Ja vecāki attiecīgas sarunas laikā (kā es piedzimu, kāpēc ne esmu jums līdzīgs, kāpēc man tāda asinsgrupa, utt.) pasaka par adopciju, tad to bērns uztvers normāli. Ja vēl bērnam sniegs atbildes uz visiem ar adopciju saistītiem jautājumiem (par bio vecākiem, par adopcijas motivāciju, utt), tad tā nebūs trauma. Man liekas aplami zīdainim vai mazam bērnam tāpat vien stāstīt par adopciju. Priekš kam?! Lai noveltu no sevis noslēpuma nastu?

Papildināts 09.02.2020 17:52:

atjaunoja kaut cik līdzīgas iepriekšējām attiecības ar saviem audžuvecākiem.

Adoptētāji nav audžuvecāki. Tie ir vecāki. Juridiski iecelti.

EnijaEnija

Adoptētāji nav audžuvecāki

Es labi zinu atšķirību starp abiem, BET būsim godīgi, tie ir tikai juridiski labirinti, patiesībā bērns ir bērns un viņam ir tikai viena dzīve - viņa visīstākā! Viņam nemainās saknes, atkarībā no papīru bīdīšanas.

Manika

Man liekas aplami zīdainim vai mazam bērnam tāpat vien stāstīt par adopciju.
EnijaEnija
Par " tāpat vien" piekrītu. Bet kāpēc stāstīt "zīdainim, vai mazam bērnam" - man psihoterapeite, kurai ir liela pieredze darbā ar sāpinātiem bērniem, ieteica izlasīt šo grāmatu https://litlife.club/books/192471/read?page=1 . Nopirku, izlasīju ne līdz galam, bet kādus 70%, un sapratu, kāpēc iesaka tomēr teikt arī ļoti maziem bērniem, t.sk. zīdaiņiem, un kāpēc bērniem ir svarīgi zināt, saprast un pieņemt to, kas ar viņiem bija noticis dzīvē(arī to, kas ar viņiem bija pirms dzimšanas). Grāmata ir nestandarta, un man palīdz arī citos jautājumos, iesaku.
Otru argumentu biju dzirdējusi no vienas adoptētājas: vecākam pašam vieglāk pārkāpt psiholoģ. barjeru kad bērns vēl ir maziņš.


MeŽa PūCe.


Ak! Man ir tikai pieredze ar biobērniem. Bet tie jautājumi, ko viņi ir jautājuši pēc kādas multenes vai pasakām. Vai tu mani mīlēji jau vēderā? Bet bērniem ir tāda īpašība, ka lai ko tu stāstītu, viņi pieņem to. Kaut stāsti, ka viņš piedzima gaisa balonā, viņš vienmēr domās, ka tas normāli, gadās arī tā. Man pašai nav bijis biotēvs. Un es izjūtu kaut kādu melno caurumu, tukšumu. To sapratu tikai pēc 40gadu vecuma. Bērniem,to slikto, ko par viņu zinu, esmu izstāstījusi jau bērnībā un foto parādīju. Es nezinu katru savu bērnu domu, kad viņi meklēja no kā tik gari vai resni. Pastāstīju, ka mums ir atkarību risks. Un lai arī audžutēvs bija blakus, bio ir kaut kas par mani pašu, manī ir daļa viņa.

Papildināts 10.02.2020 22:59:

Uzskatu, ka bērnam var stāstīt pasakas, ka vistiņa uzaudzināja pīlēnu. Savu mīļo, skaisto pīlēnu, kurš izauga par skaistu pīli un bieźi apciemoja vistiņu. Un tad arī maza piebilde, ka tevi iemīlēju, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju tur un tur

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18387917