Restartēt apziņu pēc fluīda

Karenyna

Slēdza Karenyna: "Paldies!".
RunaaKaijas

kovaarnis
paldies!


Nebūšu godiigaa tanta, kas krata pirkstu, bet kur tik daudz teemu par mīļākajiem un kraapšanu? Jūs ko, jaunībā ar pirmo, kas noskūpstīja, apprecējāties un pie bērniem momentā tikāt? Visām lohi blakus, ar ko nevariet ģimeni saturēt?


Nu ko Jūs...tā nebiju es! ( iepriekš pazibējis leoparda trencis privātā lidaparātā; reiss Rīga- Maskava city).

Lusesita

Karenyna

Vajag apprecēties ar fluīdu. Uzsākt parastu, rutinētu sadzīvi, ar vakariņu taisīšanu, miskastes iznešanu, visādām domstarpībām par to, cikos kurš būs mājās, kurš uzkops, kad beidzot tiks pielikts plauktiņš... Kārtīgs, rutinēts laulāto sekss pēc grafika... Un visi fluīdi pačibēs kā nebijuši.

Ayana
Ļoti precīza pēdējā rindkopa, atbilstoša! Es noteikti esmu persona ar izteiktu noslieci uz atkarībām (plašākajā izpratnē, nav runa par, piem., reibinošām vielām. Un, jā, nerunājot par jūtām, tas ir - adrenalīns. Es pēdējā laikā aptveru, ka esmu kaut kāda "sajūtu narkomāne", tas ir nenormāli - apzinos, ka "slikti", bet tiecos pēc nākamās "devas". Labi būtu bijis mācēt to gūt citur, virzīties citās gultnēs.

Papildināts 20.04.2019 18:54:

Tiem, kas ieteica informēt vīru - diemžēl vīram negribot nācās no manis to uzzināt jau tad, kad vēl "nekā slikta nebija". Kad divus mēnešus padzīvoju "lidojumā", es nespēju izturēt tādu melīgumu, divkosīgumu no savas puses, es visu atklāju, vēlējos šķirties. Vīrs nepiekrita ne par ko, neraugoties ne uz ko, neņemot vērā itin nevienus manus pārspriedumus, argumentus. Neko. Viņam ir vienalga, kāda "miskaste" ir manā galvā, galvenais - neatlaist.

Problēma bija tā, ka es tiešām pavisam nopietni redzēju sevi prom, jaunajā dzīvē. Un tā arī visu pozicionēju. Diemžel kaut kur man spēka, apziņas pietrūka.

Ar otru cilvēku arī jau pēc divu mēnešu kopābūšanas sākām mēģināt "atvadīties" - vairākas reizes likām punktu, cietāmies, mēģinājām atsacīties, neredzējāmies kādu laiku. Jo mēs abi atzinām, ka šādā formātā tas ir negodīgi, netaisnīgi, nepareizi, ka mēs vēlētos cienījamas attiecības. Bet kaut kas neatturami, neapturami ikreiz vilka atpakaļ... Es būtu laimīga, ja spētu nedomāt, ka šis otrs cilvēks man ir tik liktenīgs. Ja varētu izdzēst to.

Papildināts 20.04.2019 19:04:

Ljoljix
Nu jau vairs nav labi. Visi iesaistītie tiek čakarēti. Tā viss degradējas. Es apzinos, ka tas ir ceļš uz nekurieni. Un domāju, ka arī otram cilvēkam zūd jebkāda cieņa pret mani. Sākām justies kā noziedzinieki.


Karenyna
Jā, aizliegtais auglis ir kā narkotikas, vajag vēl un vēl vienalga cik ilgi nebūtu satikts cilvēks, satiec un viss, bioķīmija (fluīdi) dara savu... Apārstēt var tikai laiks atšķirtībā... Apārstēt, jo to bioķīmisko saderību, sapratni..., kas parādās starp diviem, nevar iznīcināt nekas...

Tāpēc arī Bībelē ir aprakstīta tā krišana saldā grēkā...

Simbinja

Karenyna
Nesaprotu, kas liedz šķirties no vīra. Viņš tevi piesējis pie radiatora?

Simbinja
Vīrs uzsver, ka es esmu "viss, kas viņam ir" un bez manis iznīkšot.

Par kāda pamešanu. Zemapziņā, iespējams, baidos, ka notiks tas, kas notika ar manu tēvu, kad māte no viņa izšķīrās. Un viņam bija smaga alkohola atkarība. Jūtos atbildīga.

Finasiāli esmu absolūti neatkarīga. Arī par šo aspektu laikam arī visu mūsu padsmit kopdzīves gadu laikā esmu iekšēji negribot jutusies aizvainota, "nepilnvērtīga" (jo man liekas, ka vīrietim ir jāvēlas rūpēties par savu sievieti un iesaistīties ģimenes apgādāšanā, nemaz nerunājot ne par kādu visa uzturēšanu, nē!!!), vainojusi vīru, jutusies "pārestībā" (ka mans vīrs, nav vīrietis, kurš "rūpējas". Par to man bija atsevišķa tēma, ar citu segvārdu, negribas atkal to cilāt, tā ir neforša tēma. Es viņam esmu teikusi,ka mums vajag laist viena otru vaļā, jo mēs ilgtermiņā esam "neperspektīvi". Tas viss ir izrunāts ar vīru.

Katram savs

Karenyna
Bet kaut kas neatturami, neapturami ikreiz vilka atpakaļ..

Nu, kas?

Simbinja

Karenyna
Tev tas deresīvais vīrs? Tak ne, tur bija īslaicīgāks sakars ar mīļāko. Man liekas pilnīgi stulbi palikt pie vīra aiz kaut kāda mistiska žēluma.


kovaarnis
Par šo - vajag vēl un vēl vienalga cik ilgi nebūtu satikts cilvēks, satiec un viss, bioķīmija (fluīdi) dara savu...

JĀ!!! Tieši tā. Ilgākais laiks, ko izturējām atškirtībā, bija nepilns mēnesis. Es esmu mēģinājusi, mēģinu cīnīties pret to (jo tas taču "nav pareizi", "ir tik nosodāmi" un neģēlīgi, "pretīgi), bet trūkst patiesas motivācijas.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18389817