Restartēt apziņu pēc fluīda

Karenyna

Slēdza Karenyna: "Paldies!".

Man jau liekas, ka viss ir atkarīgs no cilvēka reliģijas- ticības. Ja Dieva nav, tad viss ir atkarīgs tikai no manis,no manas gribas un manām vēlmēm, manas darbibas. Tāda gadījumā es defineju, ka esmu pelnījusi kaut ko labāku, izmetu veco laukā, ielaižos laimes meklējumos un gaidu laimi. (Par karmiskajiem pienākumiem, atmaksām un sakarībām neko nezinu.)

Ja Dievs tomēr ir, tad, izrādās, Kungs ir tas, kurš vai nu dod vai nedod laimīgas attiecības un laimi (vai kardinājumus) un soda par pienākuma nepildīšanu.

Tā kā es ticu Kungam, es ticu, ka dažiem no mums skaistas mājas vietā tiek piešķirta salauzta māja, ar cauru jumtu, kas brūk un plīst, atrodas zem dzelzceļa utt.Es to saredzu kā izaicinājumu to salabot, lai vispar būtu māja, nevis dusmās uzsist ar kaju, nokurinat un palikt bez mājas. Meitenes te nāk sūdzēties- slikta māja utt. Jā, slikta. Es to redzu, kā lielo izaicinajumu labot, jo Kungs ir tas, kurš dod labas vai sliktas mājas, nevis mēs paši atrast varam. Nav tā, ka mums nav nekādas izvēles, bet tados jautajumos, kadi berni dzims, ar ko un kādi faktiski izveles nav, jo jau pirms iemiesošanās sie lielumi ir zināmi.Es nesaredzu tādu iespeju, ka tiek pieškirta slikta maja, mes parbaudijumu neizturam un tad tūlit no gaisa nokritīs laba maja.

Kunga celi ir neizdibinami, nav viegli tas likteņa gaitas atšifret. Tulip saka, ka zin ģimenes, kur sliktos apstaklos laimigi pecnaceji izaug. Drīzak tie ir izņēmumi, kurus jastude. Visbiežak sūdigiem vecakiem ir bijuši sakarīgi vecvecaki vai vecvecvecāki vai audžuvecaki. Dazreiz "dzimtas lāsts" skar tikai vienu pecnaceju atzaru. Jā, man arī interesē, kapec tieši vienu un pec kadiem kriterijiem, bet nav viegli uz to rast atbildi. Dažreiz it ka normali pecnaceji ir tapec, ka viņiem ir kada specifiska misija javeic. Piemeram, nak paris abi no lidzigam destruktivam dzimtam, abi saķēdejas kopa- tatad ģimenes dzivē it kā ir laimīgi. Taču viņiem nav pecnāceji (dzimtas gļuks ir bijis pietiekami liels) un viņi kopa bida kādu specifisku misiju, ko viens bez otra nevaretu. Tulip teiktu, ka likumsakaribas nestrada, jo paris ir "uzņēmies atbildību" un preteji vecaku ģim.modeļa pieredzei, ir otru pusi paši atraduši. Taču faktiski svetibas vinu dzimtai nav tā vai ta, bet partneriem izņemuma karta viens otram ir dots no augšas citu iemeslu dēl..Tie izņemumi ir gana daudz, lai pavirši liktos, ka sakaribas nestrāda. Bet, ja paanalize vairak, - tie principi tomēr strāda.

Starp citu, ja vecaki ir bijusi "gaišs pāris" viņu bērni pat autisti būdami vai 130 kg apaļa meiča var atrast ļoti sakarīgu otru pusi. Skaistulei, tikumigai meičai, kas nakusi no defektivas dzimtas, nelaime kā ena pakaļ staigasļ. Grūti uztverams topiks.

Jautajums, kā jutas Tavs bērns visā šajā perfomancē? Kā jutas, tā arī dzīvos. Kopumā, pateicoties tam, ka pāris gadus esi nodzivojusi laulībā, nebūs drastiski slikti, bet ari ne viegli. Ja Tu butu turejusies ka spētu sajā sasķobītajā māja, meitai varētu iznākt labaka dzive nekā Tev.

Papildināts 22.04.2019 19:37:

Jau mineju, ka ir nozime, vai sieviete pati pamet savu saškobito maju, vai māja pati sabrūk vai viņa tiek izmesta. Ja ta nav bijusi viņas izvele, tad viņai 50%0 gadījuma spid tikt pie labakas. Ja pati aiziet, tad uz 90% nāksies salauztās majas likteni ņemt līdzi jeb neveiksme kā ēna staigas pakaļ. Ar šo mīļako jau ari neveicas- lika sāpet sirdij un pēc tam pasūtīs. Tā izpaužas laimes meklēsana,kad cilvēkam nepamatoti liekas, ka zaļais signāls ir viņa rokās.


kovaarnis, nu, kāpēc lai nejustos?

Nez, man person. patīk, ja dodu pozitīvas emocijas un ja tās saņemu.


Give time time.

terru

Nu karma ne karma, bet to vai turpināt blakus attiecības vai tās pārtraukt, vai mēģināt atjaunot ģimeni ar vīru, vai beigt šīs attiecības tomēr ir pašas autores ziņā. Karma tur var spēlēties, bet tas, ko es izvēlos darīt ir manās rokās, lai cik vāji mēs arī nebūtu.

Karenyna, nesaprotu īsti, pēc kā alksti... esi sev nodefinējusi to, ko vēlies pati?

Esošā ģimene ar emocionāli attālināto vīru, kurš nevēlas šķirties, vai sāpe un žēlums, ka fluīds (nu, netīk man šis vārds, bet pie stila laikam jāpaliek) attālinājies?

Tu mīli fluīdu, vai arī tā ir kaisle un aizraušanās?


Give time time.


Vinny
Paldies, tiešām vērtīgs komentārs! Iespējams, ka šeit ir vietā tas teiciens, ka katrs no cilvēkiem, ko mums dzīve atnes, tiek satikts, lai kaut ko iemācītu.

Karenyna

Vinny

Liela problēma ir tā, ka šajā posmā es vairs īsti nezinu, ko patiesi vēlos. Vairākus gadus lielu daļu eksistences aizpildīja doma par esošās ģimenes papildināšanu, lai gan viss ne tuvu nebija ne ideāli, ne harmoniski, ne „sakārtoti”. Tomēr tas nerealizējās, un virspusē parādījās arvien vairāk problēmu. Bet ar vēlmi pēc vēl kādas atvases lielā mērā tika maskēts viss esošais tukšums.

Apzīmējums fluīds – ne visai cienīgs, bet vairāk ironizējot par kaut kādā cāļa foruma tēma figurējušo. Patiesībā es nebūt nevēlētos nicīgi izteikties par to cilvēku, tomēr viņš nekad nebija nepatiess, cita lieta ir manas iedomas vai ekspektācijas.

Par mīlēšanu – nezinu, vai es to vairs māku un ko tas īsti nozīmē. Novērtēju viņa raksturu un nostāju.


Everywhere man blames nature and fate, yet his fate is mostly but the echo of his character and passions, his mistakes and weaknesses.

terru

Sarežģīti. Bet kur tajā visā ir vīrs? Nesaprotu. Viņš tik ļoti tevi mīl, vai ir tik gļēvs, ka samierinās ar šo visu?

Conejito

Vīrs nosacīti ir ieņēmis tēva bērnībā spēlēto lomu - attālinājies, nekādu atbildību neuzņemas. Par to briest liels aizvainojums, jo autorei pašau droši vien šķiet, ka, būtu vīrs viņu paņēmis priekšā kā īsts vecis, sapurinājis un licis izvēlēties, viņš vai fluīds, tad viņai to fluīdu 100 gadus nevajadzētu. A te, gala beigās, abi divi ar fluīdu ir tādi nodevēji - liek pašai izvēlēties, ko grib. Tātad pa īstam nemīl. Ja mīlētu, cīnītos. Klasika.

Karenyna - Varbut izliec visu sāpi? Dalīta beda, esot pusbeda. To, ko centies noklusēt. Agri vēlu nāksies to darīt...


Sometimes darkness can show you the light...


Karenyna

terru

Man ir žēl, ka esmu darījusi pāri vīram, „novērusies” un laikam jau zaudējusi lielāko daļu normālu jūtu, jo iepriekšējos laikos, lai cik slikti un cik neatbilstoši „normālu ģimeņu standartiem”, „modeļiem” bija, es biju ar viņu.

Jā, viņa reakcijas šajā situācijā nebija tādas, kādas varētu tikt uzskatītas par dabiski tipiskām, vīriešiem raksturīgām. Tās nebija tādas, kas mani baigi sapurinātu. Vainas apziņu gan radīja pamatīgu, turpina radīt.

Vīrs savas sajūtas definēt kā beznosacījumu mīlestību, iespējams, tajā ir liela daļa taisnības, bet es skeptiski saredzu arī lielas bailes no dzīves, bailes no realitātes; bailes, banāli izsakoties, „nevienu labāku nedabūt”.

Papildināts 22.04.2019 21:55:

staigulis
Es jau tā esmu par daudz sarakstījusi. Nemeklēju tiešus padomus, bet, jā, bezkaislīgus skatījumus no malas. Tīri pārdomām.


Everywhere man blames nature and fate, yet his fate is mostly but the echo of his character and passions, his mistakes and weaknesses.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18389817