Pirms dažiem gadiem pilnībā ataudzēju savus matus. Nebija tā, ka vienā dienā nolēmu - vot, tagad ņemšu audzēšu dabīgos matus! Sakrita vairāku apstākļu kopums: biju stāvoklī, 10 gadus ilgajā šķipsnu periodā mati bija diezgan pamatīgi sabojāti un griezums bija apnicis, bet neko citu izdomāt nevarēju. Arī mana tā laika friziere nebija radoša ieteikumos. Kamēr domāju ko iesākt, ataugušais gabals kļuva arvien lielāks, līdz izlēmu, ka lai aug vien. Ik pa laikam gāju noīsināt krāsoto daļu. Neteikšu, ka bija baigi smuki, noteikti bija ļaudis kuri domāja, ka nekrāsoju matus kādas māņticības vai naudas trūkuma dēļ
bet mani nesatrauc nekas, ja esmu ko nolēmusi. Piedzima bērns un ap viņa 10 mēnešu vecumu nogriezu pēdējos krāsotos galus. Tie bija īsākie mati kādi man dzīvē bijuši un pelēkākie kopš 15 gadu vecuma, bet man ļoti patika. Kādu gadu staigāju tāda dabiski pelēka, tad nomainīju frizieri un matus atkal krāsoju.
The punishment sometimes don't seem to fit the crime.