Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bērni un vēzis...

December

Manam puikam nebija ķīmijterapijas un līdz ar to arī nebija stipri bojāta imunitāte. Slimnīcā bija nepilnu mēnesi, pēc tam varēja pats izlemt kad un cik daudz iet uz skolu. Gāja sākumā tikai uz stundu vai divām, jo nebija spēka. Tad pamazām vairāk. Tagad (2 gadus pēc diagnozes) iet gandrīz katru dienu.

Lai stiprinātu imunitāti diētas ārsts iedeva ieteikumus ikdienas ēdienkartei, ārstējošais ārsts uzsvēra, ka svarīgi iet laukā svaigā gaisā katru dienu - arī ja neliela temperatūra. Ieteica valkāt sejas masku, ja iet uz publiskiem pasākumiem vai vietām, kur daudz cilvēki pulcējas. Iespējams, ka jūsu gadījumā kas cits vai kas mazāk vai vairāk nepieciešams.

Turaties. Mums vienā brīdī teica - nevienam nav apsolīta rītdiena, arī pilnīgi veseliem cilvēkiem nē.


Nu manam puisim slimība strauji sākās pirms Jāņiem, visa vasara pagāja pa slimnīcu. Tad pamazām kļuva vieglāk, un braukājām uz ķīmiju, pa starpu bijām mājās. Viņam bija jāsāk iet pirmajā klasē, bet viņš nav skolā bijis vispār, nevienu dienu. Mācās tālmācībā, bet grib jau iet uz skolu, grib draugus. Ja viss būs labi, nākamgad varētu iet uz skolu, bet puika pats saka, ka jūtas atšķirīgs, baidās, ka citi ar viņu nedraudzēsies.

Viņš pārdzīvoja, kad izkrita mati. Tagad jau sāk ataugt, bet tā kaut kāda citādības sajùta viņam gan ir.

Mēs arī cenšamies dzīvot šodienai, reizēm pat labi sanāk. Bet bailes nepamet, saprotu, ka salīdzinoši augsts risks slimībai atgriezties. Visu laiku gribas čekot kaut kādus aizdomīgos simptomus.

Es saprotu. Manam puikam mati neizkrita, bet āda ir ļoti bāla, pēc terapijas bija nebija spēka, nevarēja nostāvēt kājās. Paiet varēja tikai nedaudz. Skolas medmāsa ļoti nāca pretim un pirms viņš atsāka mācības viņa runāja ar klasi. Izstāstīja par slimību kā tādu, ka tā nav lipīga, ka tā nemaina cilvēka būtību, rada tikai dažas vizuālās atšķirības. Izsūtīja epastu vecākiem ar informāciju un lūgumu uz skolu nesūtītu bērnus, ja tie ir apslimuši.

Bērni ir saprotoši, ja viņiem ir informācija, kura pasniegta viņiem saprotamā valodā.

Ja tas palīdz, varam sarakstīties privāti.

Deizy

Nevar koncentrēties utt. Kad jūsu bērni atsāka iet skolā? Kā vispār pēc šī atgriezties dzīvē?

M;ajmācība pirmajā laikā ir labs variants. Tas neizslēdz iespēju apmeklēt skolas pasākumus, braukt kopējās ekskursijās. Tā, lai vismaz kāda saikne ar klasesbiedriem veidojas. Meitai bija laba klases audzinātāja, kas arī mājmācības posmā stāstija citiem bērniem, ka viņa ir tāda pati skolniece un drīz pievienosies uz pilnu laiku. Tā arī notika, un pāreja bija salīdzinoši psiholoģiski viegla, ātri iejutās klasē. Vienīgi, pēc dbas ir tāda hipersociāla, ar visiem grib draudzēties, viegli kontaktējas. Introvertam bērnam varētu būt grūtāk.

Iespēja bērnam atrast kādu hobiju, kas aizrauj un vienlaicīgio attīsta to motoriku. Tipa lego, puzles, keramikas pulciņš? Jebkas, kas bērnam patīk un interesē.

Visu laiku gribas čekot kaut kādus aizdomīgos simptomus.

Nu tas nepazudīs arī pēc desmitiem gadu. Un pareizi vien ir, ja vienreiz kaut kas sagāja šrejā, tad nākotnē tiešām jāuzmanās un jāseko.


Dzīvot ir vērts, lai mīlētu, audzinātu bērnus, dejotu un lasītu grāmatas. Pārējais ir tikai līdzekļi mērķa sasniegšanai


Gundega1
pm

Marie ja esi vel saja foruma, vai vari padalities, ka jums iet? Manam delinam (1g 10 men) ari Nehodzkina limfoma.

Saulstarins22
Vari droši rakstīt man pm, ja vēlies.

Īsumā - divi gadi pagājuši,kopš mans puika saslima. Nu jau viņam deviņi gadi, vairāk kā gads remisijā. Braukājam uz kontrolēm, MR, CT, analīzes, usg...Bet jūtas viņš diezgan labi, protams, katru reizi, kā esam slimnīcā, skats uz 10.nodaļu paveras - un kad atceros tās sākotnējās sajūtas, kad tikko atklāja slimībi, kad vēl nebija nekāda priekšstata, kā tas viss būs... nu jā, nu bija grūti.

Bet esmu pa šo laiku ar ļoti daudz mammām facebookā dažādās grupās sapazinusies un sarunājusies (ASV gan pārsvarā), tās NHL jau ļoti dažādas, no tā atkarīgs arī tad kāda terapija kādas prognozes utt. Bet kopumā ļoti liela daļa bernu veiksmīgi āŗstējas, arī tava dēliņa vecumā.

Turies, raksti droši!

Sveikas!

Mēs diagnozi vēl tikai gaidām, vizīte pie hematoonkologa tikai septembrī. Piedāvāja attālinātu, telefonisku konsultāciju ātrāk. Vai kādai ir pieredze ar attālinātu vizīti? Vai to var uzskatīt par pilnvērtīgu vizīti?

Otrs - zinot kādas ir rindas uz izmeklējumiem, vai ir jēgpilni tagad jau pierakstīties uz kādiem izmeklējumiem? Vai bērniem arī ir tā saucamais zaļais koridors?

ExBandita
Es domāju, tas atkarīgs no iespējamās diagnozes. Mums bija vienu reizi attālinātā konsultācija (covid laikā pašā sākumā), bet nu mums bija uz rokas visi jaunākie izmeklējumu rezultāti, analīzes, mr utt, un daktere tikai aplūkoja tos, nokometēja, ka viss izskatās ok, atbildēja uz jautājumiem un saplānoja tālākās vizites. Bet nu klātienes konsultācija gan man , protams, patīk labāk, jo manam puikam svarīgi ari, lai dr vizuāli viņu apskata, iztausta utt.

Es nezinu, vai tas skaitās zaļais koridors, bet varbūt ka jā - mums uz izmeklējumiem bija hematoonkologa norīkojums, un nekad nebija nekādas aizķeršanās, visi usg, ct, mr, speciālisti vienmēr plānotajos laikos. Bet tas jau remisijas fāzē. Bet sākotnējo izmeklēšanu un diagnostiku veica slimnīcā, jo viss sākās kā akūta saslimšana.

Tev jau jāzina, kādus tieši izmeklējumus taisīt, par ko ir aizdomas. Varbūt attālinātā konsultācjā dr var šo pateikt, nosūtīt, kur vajag, ja nav ļoti akūti steidzami, ka jāliekas nodaļā.

Bet es iztēlojos tavu stresu. Turies!


Deizy

ExBandita
Si nav situacija, kad var gaidit. Ja aizdomas pamatitas, ar vai bez gimebes arsta nosutijumu śturmetu bkus uznemśanas nodalu.


Dzīvot ir vērts, lai mīlētu, audzinātu bērnus, dejotu un lasītu grāmatas. Pārējais ir tikai līdzekļi mērķa sasniegšanai

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18393645