Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Adoptēts bērns un izglītības sistēma

Raine

Raine

Sen te nav bijusi diskusija un viedokļu apmaiņa.

Ko es visiem adoptētājiem varu pateikt, to ka šī tēma būs ļoti aktuāla un sarežģīta.

Gribētu ka adoptētāji padalās savā pieredzē kā Jums iet ar bērniem dārziņā vai skolā? Ar kādām problēmām saskarieties vai sakārāties un kā risinājāt?

Varbūt kāds var padalīties ar labām ( piemērotām) skolām mūsu bērniem un speciālistiem?

Pagaidām ar mazāko bērnu eju cauri visai epopejai un atbalstpasākumu piemeklēšanai, un jūtu ka pēc šī bērna es jau būšu profesionālis un varēšu dalīties pieredzē. Varu teikt ka ģimenē mums aug divi īpašie bērni ( viens adoptēts 2 gadu vecumā un otrs kā zīdainis). Vairs jau rokas nav kur nolaist, tagad tik jāatloka piedurknes un jārok. Labprāt dzirdētu kā citiem iet.


esenif

Cik var saprast, grūtības ar izglītību bērniem ir kaut kādu traucējumu dēļ nevis tāpēc, ka ir adoptēti. Ar pēdējo pa lielam nevajadzētu būt problēmām. Varbūt lielāku atsaucību gūt varētu īpašo bērnu sadaļā.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
Raine

Es gan tieši gribēju parunāt par to kā adoptētie bērni iekļaujas izglītības sistēmā. Man ir zināmi vairāki kopī peist gadījumi adoptētiem bērniem - problēmas bērniem komunikācijā ar vienaudžiem, problēmas ar koncentrēšanos, mācību traucējumi.

Kā reiz negribu šo jautājumu apslāpēt īpašo bērnu sadaļā.

Tā ir adoptētāju realitāte. Psihiatrs un klīniskais psihologs būs labākais draugs. Un ne jau tāpēc ka bērns ir nepieskaitāms ( kā sabiedrībā grib dēvēt), bet tāpēc ka bērnam vajag palīdzību un bērns nevar pārvārīt parastās izglītības sistēmas prasības.

Mūsu bērni ir neērti pedagogiem.

Un man patīk šis uzstādījums - katram bērnam ģimeni, bet es varu pateikt ka nākošais šaurais kakls ir izglītība šiem bērniem. Bērnus grūž ārā no skolām un dārziņiem, jo ar viņiem ir sarežģītāk. Bieži vien viņi iet kā uzvilktas mantiņas, ir ļoti kustīgi ( trauksmaini, kas protams mums nav nekas jauns, bet skolā vai dārziņā tas ir traucējoši).

Vēlos lai te tiek diskutēts arī par šo jautājumu, jo to nevar nodalīt no adopcijas.

Bet gribēt es protams varu, jautājums vai kāds piedalīsies publiskā diskusijā.

Ok, problēma nav jo adoptēti. Problēma ir, jo pamesti.

esenif

Bērnus grūž ārā no skolām un dārziņiem, jo ar viņiem ir sarežģītāk.
Šī problēma ir visiem, kam nav ērts bērns. Adoptētie ir tikai neliela daļa no šiem bērniem. Jā, no neērtajiem bērniem izglītības iestādes cenšas tikt vaļā, izdarot spiedienu uz vecākiem, lai pārved uz speciālajām skolām. Gadās izņēmumi, bet tie parasti nav iestādes līmenī, bet skolotājas ar kurām paveicās.

Smadzenes var tikai vai nu augt, vai attīstīties. Tāpēc bērnu dārzs nav ieteicams trauksmainiem bērniem (un tādi gan ir visi pieņemtie bērni). Tāpat arī ar skolu nevajadzētu steigties, jo VISIEM pieņemtajiem bērniem ir kavēta attīstība (tāpēc, ka bija vai joprojām ir spiesti tērēt enerģiju uz aizsargāšanos). Līdz ar to jautājums, vai bērnam vispār vajadzētu atrasties tajā iestādē.

Ļoti daudz nācies dzirdēt pieredzes stāstus par izglītības iestādēm. Ļoti traumējoši tikai dzirdēt. Pārāk bieži rodas jautājums, kāpēc tas tiek pieļauts.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

Jā pilnībā Tev piekrītu.

Es šo tēmu no vienas puses atvēru tāpēc, lai varbūt jau kaut kā iespējamo iespēju norādītu adoptētājiem ar ko jārēķinās.

Tas izietais ceļš līdz tam līmenim, kad saproti ka atbalsta personāls, visi speciālisti un speciālās programmas ir palīgs bērnam nevis zīmogs, bija tomēr garš. Tas droši vien kā ar jebkuru īpašo bērnu ( pirmo), kamēr vecāks saprot ka nebūs tik vienkārši. Tas nenāk tik viegli. Tas ir smags ceļš.

Un speciālajās programmās skolās vietu nav. Ir jāgaida rindās. No parastajām skolām stumj ārā, bet speciālajā nevar paņemt, jo vnk nav kur paņemt. Šī ir ļoti liela problēma - sākot ar speciālistiem, kuru nav, esošie ir pārslogoti un pat nav sazvanāmi un sasniedzami, skolas, kurās vietu nav, terapijas, kuras nav sasniedzamas, jo ir garas rindas.

Situācija kopumā ir diezgan nožēlojama un baisa. Vecākiem ir nepieciešami lieli iekšējie ( un principā arī finašu) resursi, lai atrastu risinājumus.

Jā un atzīstu, ka visdraudzīgākā izglītošanās bērniem būtu mājmācība. Bet es to nespēju. Vienīgais kā spējam palīdzēt, papildus visam vēl ir privātskolotāji, pie kuriem arī bērns labprātāk pamācās. Bet tur arī ir ierobežotas reizes un laiks.

Paņēmu savu mīluci, kad viņai bija 3 gadi (drīz būs 9). Bn kopš dzimšanas. Nerunāja, ļoti neveikli kustējās, baidījās no visa un visiem. Nerunāja ilgi, nebija arī draugu, visur ieņēma atturīgas novērotājas lomu. Konsultējāmies pie vairākiem neirologiem. Izrakstīja mums kaudzīti zāļu. Neizdzērām ne ripiņas. Aizgājām pie osteopāta. Ieteica peldēt, vingrot, stiepties. Peldēšana it kā neko jūtamu nedeva, bet kad sāka nopietnāk vingrot, runa atvērās kā slūžas, radās draugi. Pabeidza logopēdisko dārziņu. Skolā sāka iet gadu vēlāk (un neko nav nokavējusi). Sekmes ļoti labas, bet tieši proporcionāli atkarīgas no tā (saprotu, izklausās varen neticami), cik centīgi vingro. Klasē omulīga, draudzīga, pļāāāāāpīga (mājās gan mēdz visādi izpildīties).

Raine

Juncis
Prieks par Jums! Prieks par progresu .

Kadu vingrošanu Jūs veicāt? Pie kā Jūs gājāt uz vingrošanu?

Man arī mazajai 4 gadi un nerunā. Ļoti pamazām nāk jauni vārdiņi klāt.

Pilnībā piekrītu ka nekur ar skolu nav jāsteidzas un noteikti var iet gadu vēlāk. Vismaz bērniņš būs drošāks.

Tā nav speciālā vingrošana. Klasiskā, skaistā mākslas vingrošana.

Viss, kas saistās ar stiepšanos, ietekmē runu. Smiekli caur asarām. Gribējām angļu alfabētu iemācīties tā mīļi, ar dziesmiņām. Pēc pusstundas moku, ieplānotie 7 burtiņi tā arī "neiesēdās". Bļaudama aizlidināja grāmatu un uzsēdās uz krēsliem špagatā. Bez kāda nolūka.Pasēdēja un... norunāja tos 7. Pēc minūtēm padsmit zināja VISU alfabētu.

Matemātikai ir rīki- riņķis un vāles. Kamēr to nebija, skaitļa sastāvs mums šķita murgs un neiespējamā misija (vēl 7,5 gados). Tagad darbojas ar divciparu skaitļiem bez aizķeršanās. Kāds noteikti apgalvos, tā tikai sagadīšanās...

Raine

Juncis es ar savam jaunăkajam bērnam gribu măkslas vingrošanu, tik vēl neesam nekur tikuši, jo bērnam problēmas ar sadarbošanos. Kur Jūs ejat? Kā bērns kopumă ar pedagogiem sadarbojas?

Viņa mācăs parastajā skolā?

Bet tas ir fantastiski ka ir izdevies atrast to kas palīdz bērnam savăkties un măcīties. Tas ir zelta vērtē.


Es pedagogs ar 3adoptētiem bērniem. Kā pedagogs-man klasē sēž bērniņi ar vieglu garīgo atpalicību, sadarbojamies un virzāmies lēnām uz priekšu. Ir arī neērti bērni bijuši, viņu ir arvien vairāk. Ir grūti visiem, gan pedagogam, gan klasesbiedriem, bet, gudri sadarbojoties, var sasniegt daudz. Neērti bērni ir gan adoptēti, gan neadoptētie. No skolas vai bdārza neviens jūs nedrīkst spiest ārā, likums paredz, ka pienākas izglītība. Ja pavisam viss slikti, tad vajadzīgs jurists. Ar juristu uz skolu.

Man ar saviem bērniem īpašu grūtību nav bijis-10,5 un 1gads. Nu vecākā bērnu dārzā neprata lasīt un rēķināt, audzinātāja caur puķēm centās man to pateikt, laidu gar ausīm, visu panācām gadu vēlāk. Ko reāli darīju - osteopāts, dejošana, ūdens procedūras, pulciņi, mākslas skolas, teātri, radošās nodarbības, arī netradicionālā medicīna un uzslavas, komplimenti bērniem.

Papildināts 16.10.2019 12:06:

Raine

Ar mākslas vingrošanu vajag laicīgi, mēs attapāmies 8gados,vairs neņēma pretī. Es skatījos Juglas sporta skolu, tur draudzenes vingro, bet tevīstinnederēs lokācija.

Vēl ļoti palīdz peldēšana

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18398201