Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Adoptēts bērns un izglītības sistēma

Raine

esenif

Viss, kas saistās ar stiepšanos, ietekmē runu.
Stiepšanās atslābina. Visvairāk jau traucē tas nenormālais saspringums.

Mēs arī gribējām pamēģināt mākslas vingrošanu, bet slodzes dēļ atlikām. Cik dzirdēts, tur gan lielas problēmas ar treneriem - ļoti jāvērtē, vai bērnam psihe tik stipra, lai izturētu to "teroru".

Man vislabākā pieredze ar NPSM korekciju. Raksturu nemaina , bet trauksmi noņem un uzvedības, mācību traucējumus atrisina.

Un speciālajās programmās skolās vietu nav. Ir jāgaida rindās. No parastajām skolām stumj ārā, bet speciālajā nevar paņemt, jo vnk nav kur paņemt.
Esi dzirdējusi labas atsauksmes par speciālajām skolām? Es ne. Jebkurai skolai jāvar nodrošināt speciālā programma.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

Nu šobrīd vienu skolu ar spec programmu pētu. Privātskolotāja jau saka ka măjasdarbs apjomīgāks spec.izglītībă nekā parastā skolā. Nu lielākajam bērnam ceru skolu vairs nemainīt. Ja vaidzēs, vnk iešu kārtību ieviest skolā. Tā ka vēl pētu vai ir kas sakarīgs.

Tăpēc mazāko vēl nerauju uz to bd, bet mēğinām sadarboties ar esošo dārziņu. Ja izdosies, varēšu padalīties ar pozitīvu pieredzi par izgl.iestādes un vecāku veiksmīgu sadarbību. Pagaidām labă griba abăm pusēm ir, redzēs kas sanāks.

Papildināts 16.10.2019 14:00:

Peppa jā mani ar satrauc tas ka nenokavēju vingrošanu. Bet grupă bērns nedarbojas. Man bez maz vai individuāli jāmeklē pedagogs. Labi. Būs tagad dziļăk jāpapēta šis jautājums.

Papildināts 16.10.2019 14:02:

Vēl jau būtisks ir jautājums par mūsu bērnu attiecībām ar vienaudžiem, ar klasesbiedriem. Cik redzu, tomēr daļai no mūsu bērniem ir tendence kļūt par upuriem un apceļamajiem bērniem. Un tā ir liela problēma.

Papildināts 16.10.2019 14:04:

Un apceļ ne jau dēļ adopcijas fakta, bet gan dēļ paša bērna uzvedības.

Dormice

Raine
Bet nu dārziņš ir motivēts sadarboties?

Papildināts 16.10.2019 16:11:

Es jau te daudz rakstīju ks ar vecāko pa skolu iet. A dārziņu vispār atcerēties negribu. Piekrītu, ka atklāti gs vai paveicās ar skolotāju. Mums ir paveicies. Iet visādi, augšā un lejā. Ar skolotāju sazināmies visai bieži. Visādas epizodes ir bijušas, bet vismaz nav agresijas. Cik saprotu, ka skolotāju visvairāk kaitina, ka ļoti gaisa galva visu zin un saprot, bet negrib. Viņam ir USD, bet nekādas zāles nelietojam, pa cik ar mācībām tiek galā. Nu. Mani nevri netiek skaitīti.

Sports ir mūsu glābiņš. Atradām treneri, kas prot pozitīvi stimulēt. Jau piecus gadus ir laba sadarbība. Bet ir arī vieglatlētikā un papildus sporta nodarbības. Skaitīju ka nedēļā kadas 9 stundas ir sports. Savādāk, mājai jumtu ceļ nost.

Raine

Dormice
Bet nu dārziņš ir motivēts sadarboties?
Viss atkarigs no cilvēka. Tas pilnīgi visās jomās - medicinā, izglītībā, pat VIDā.

Ja ir pretī saprātīgs cilvēks un savas jomas entuziasts, tad ir iespējama sadarbība. Redzēsim kas mums sanāks. Varbūt izdodas.

Mani nevri netiek skaitīti.
jāāāāā ....

Nu mēs abiem vēl meklējam vai ir kāda idagnoze vai nav. Mazākajam bērnam psihologs ir uzlicis ( bet pastāv iespēja uzlabot vai arī vēl pasliktināties). Par lielo ir jautājums, jo ir ļoti trauksmains un nevar saprast tā ir vnk trauksme vai vairāk kas. Šo vasaru esam pa speciālistiem un izmeklējumiem nodzīvojušies.

Vēl ar interesi gaidu jauno izglītības reformu, kā tad notiks bērnu integrēšana.

Papildināts 16.10.2019 19:52:

Sports ir mūsu glābiņš. Atradām treneri, kas prot pozitīvi stimulēt. Jau piecus gadus ir laba sadarbība. Bet ir arī vieglatlētikā un papildus sporta nodarbības. Skaitīju ka nedēļā kadas 9 stundas ir sports. Savādāk, mājai jumtu ceļ nost.
Treneris ir būtiska sastāvdaļa. Iepriekš no visiem sportiem lielo puiku izmeta. Tagad gan skolā aktīvi visur kur var piedalās, bet arī papildus treniņi ir un pateicoties tam ka ir treneris, kas var savākt viņu ( lai gan reizēm tāpat neklausot).

Papildināts 16.10.2019 19:54:

Raksturu nemaina
Žēl gan. Tad man nav vērts nemaz pat domāt tajā virzienā To stūrgalvību ir visgrūtāk izturēt. Lai gan es tāda pati.

Bet es apzinos ka to vingrošanu es nespēju veikt. Nu tad es ātri būšu psihenē un tur varēšu vientulībā vingrot.


Minkanāk

Es pieslēgšos šai tēmai ar jautājumu mazliet ne pa tēmu, bet ceru, ka kāda no Jums, kam lielāka pieredze varēs pakomentēt.

Gan adoptētajiem bērniem, gan audžubērniem pienākas bērnudārzs bez rindas, cik saprotu. Kā tas reāli strādā, ja valsts bērnudārzos jau grupas nokomplektētas un nākamās komplektēs tikai nākošgad? Ir iespēja tomēr izsist vietu tagad valsts dārziņā? Un ja dod privātajā ar valsts līdzfinansējumu - tas arī ir iespējams, tikai jāuzrunā katrs privātais bērnudārzs atsevišķi, kurš paņem pretī? Un ja neviens neņem?

esenif

Nu šobrīd vienu skolu ar spec programmu pētu.

Esi dzirdējusi labas atsauksmes? Man pietrūkst. Polianna vispār notraumēja.

Vēl jau būtisks ir jautājums par mūsu bērnu attiecībām ar vienaudžiem, ar klasesbiedriem. Cik redzu, tomēr daļai no mūsu bērniem ir tendence kļūt par upuriem un apceļamajiem bērniem. Un tā ir liela problēma.

Upura mentalitāte imho ir pusbēda, jo tomēr labojami un risināmi. Lielākais izaicinājums ir atšķirīgais emocionālais un sociālais vecums jeb tas, ka vienaudžiem cits attīstības līmenis un intereses. Pievelkas tādi paši traumētie vai nu jaunāki bērni. Ja skolā dalījums pēc vecuma, tad var būt risks būt izstumtajam. Interesanti, kā to risina, jo bērni uz skolu iet draudzēties nevis mācīties. Labu attiecību trūkums var traucēt mācībām.

To stūrgalvību ir visgrūtāk izturēt.
Stūrgalvība nav gluži rakstura iezīme. Tā izriet no kontroles, kas savukārt ir veids, kā censties saglabāt līdzsvaru nedrošajā un haotiskajā pasaulē. Mazinoties trauksmei, mazinās tieksme kontrolēt un pretoties citu vadībai, kārtībai. Piesaistes stilu, protams, nav iespējams mainīt, bet sadarbību ļoti var uzlabot.

Nu tad es ātri būšu psihenē un tur varēšu vientulībā vingrot.
Ej nu zin'. Mans vīrs ir novests tik tālu (es tik kādus 25% no mūsģimenes korekcijām 3 gadu garumā esmu veikusi), ka studē tēmu un ar svešiem bērniem gatavs darboties. Ļoti ilgi nekas par tādiem draudiem neliecināja.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Juncis es ar savam jaunăkajam bērnam gribu măkslas vingrošanu, tik vēl neesam nekur tikuši, jo bērnam problēmas ar sadarbošanos. Kur Jūs ejat? Kā bērns kopumă ar pedagogiem sadarbojas?
Neesam no Rīgas, tā kā neko ieteikt nevaru. Trenēties sākām 5 ar pusi gados.

Kamēr nerunāja, tikmēr arī sadarbību neveidoja. Vispār, bija tā, ka lielākā meiteņu daļa grupā krievvalodīgās, arī treneres. Nodarbības noritēja krieviski, treneres par Junsīti uztraucās, es mierināju, ka tobrīd bērnam bija faktiski vienalga- latviski, krieviski vai ķīniešu mēlē. Viņa vēroja, ko dara citas un atdarināja. Pamazām iekļāvās kolektīvā, sāka saprast citus. Kad bija 6 gadi ar asti, pati sāka trenēt sevi mājās (ak, nabaga lustras...), tad arī aktīvi veidoja attiecības ar trenerēm- te vajadzēja kādu triku atrādīt, te individuālo treniņu sarunāt. Un tieši no treniņiem šo saskarsmes stilu viņa pārnesa vispirms uz dārziņu, tad arī uz skolu.

Skola visparastākā. Bez kādiem kodiem vai atvieglojumiem. Un klasē 30 jaukumiņi. Reāla problēma būs svešvalodas. Bet visu uz adopcijas rēķina norakstīt tiešām nevēlos.

Neērti bērni ir gan adoptēti, gan neadoptētie.

Precīzi! Tikai, varbūt, kādas specifiskākas lietas "lec ārā", kurām arī ir konkrēts skaidrojums. Mums tā ir cienāšanās. Lai arī mājās viņu interesējoši našķi vienmēr ir brīvi pieejami, tikko klasē kāds cienās, viņa būs pirmā, kura stieps roku. Un joprojām nevar iemācīt, ka jāpaņem viens našķītis. Vienmēr izskan attaisnojums "Vai, man netīšām paņēmās daudz!" Šobrīd mums ir noruna, ko viņa arī ievēro (jo citi bērni sāka iesmiet)- saka, ka ir alerģija un pieklājīgi atsakās. Saprotu, šis nepavisam nav labākais risinājums.

Bet grupă bērns nedarbojas.

Rīgā daži kolektīvi spiež uz grupu priekšnesumiem, bet ļoti daudzi uz individuāliem. Telpā vairākas meitenes, bet faktiski katra dara savu. Par Junsīti arī šaubos, ka varētu spēlēt, teiksim, basketbolu, kur komandas biedrenes ne vienmēr izrādīs pretīmnākšanu, drīzāk otrādi "Jā , tevis dēļ mēs..." Bet te skatos video: meitenes, ar kurām Junsis draudzību neveido (citā grupā vai kā) sacensību laikā stāv pie laukuma un pilnā balsī kliedz :"Lovi! Pojmaj! Ģerži!". Un tā ir tāda laba sajūta, kas pārņem.

Pēdējās izmaiņas: Juncis, 16.10.2019 23:06.

Raine

Juncis
Kamēr nerunāja, tikmēr arī sadarbību neveidoja.
tad arī aktīvi veidoja attiecības ar trenerēm- te vajadzēja kādu triku atrādīt, te individuālo treniņu sarunāt.
Kā Tu mani iedvesmo. Labi, meklēšu iespējas sākt vingrot.

meitenes, ar kurām Junsis draudzību neveido (citā grupā vai kā) sacensību laikā stāv pie laukuma un pilnā balsī kliedz :"Lovi! Pojmaj! Ģerži!". Un tā ir tāda laba sajūta, kas pārņem.
Ak šie skaistie brīži Nu burvīgi!

Papildināts 16.10.2019 23:47:

esenif
Esi dzirdējusi labas atsauksmes? Man pietrūkst.
Aha ... . Šodien bērns pārnāca mājās un saka ka divus bērnus šodien aizveda uz policiju ( cik tas pa īstam cik audzināšanas nolūkos, nezinu), nu tā stāsta man tā īzī pīzī kā ikdienišķu notikumu.

Bet fakts ir tāds ta šajā skolā netiek galā ar bērnu uzvedību. Un diemžēl es saprotu ka tai uzvedībai noteikti ir kaut kas apakšā, bet .... nav jau kas to risina . Ja vecāki to nesaprot, tad pedagogi jau ar nevar daudz izdarīt.

Diemžēl, ja ir speciālā skola vai programma, tad arī attiecīgi ir sarežģītāki bērni un ir atkal citas problēmas.

Ai, es vairs nespēju par visu satraukties. Vnk jātur roka uz pulsa. Ja kāds močī mūsu puisīti, tad norausies visi močītāji. Domāju ka to arī skola zina, jo atnācām ar savu pieredzi no citas skolas un ir informēti kādas problēmas bija.

Bet trakākais ir tas ka man brīžiem šķiet ka puisītim patīk ka viņu močī. Viņam tas kā tāda ņemšanās un spēle šķiet. Nu man tā reizēm liekas.

Papildināts 16.10.2019 23:49:

Lielākais izaicinājums ir atšķirīgais emocionālais un sociālais vecums jeb tas, ka vienaudžiem cits attīstības līmenis un intereses.
Tieši tā. Un tas jau arī ir tas kāpēc bērnu apceļ un arī iekausta. Viņš jau atšķiras no vienaudžiem. Un neviens jau skolā neskatās pēc emocionālās attīstības. Klases taču veido pēc vecuma.

Raine
Varbūt bērniem ir UDHS? Kādreiz sekoju tavam stāstam, atceros par vecāko puiku. Manuprāt, diezgan tipisks hiperaktīvais. Sameklē te cālī slēkto grupu (caur tel. nemāku ielikt), tur pārsvarā savi bērni, bet arī daži adoptētie. Problēmas identiskas. Gūsi gan mierinājumu, gan informāciju. Es arī tur esmu. Dzīvoju daudz mierīgāk tagad.


Raine

Minkanāk
Tas ir jāskatās pašvaldības noteikumos - vai pienākas prioritāte vai ne. Parasti jau pienākas. Par kārtību kā piešķir prioritāti, tas ar konkrētajā pašvaldībā jājautā ( parasti ir noteikumi).

Grūti atbildēt vai grupiņā būs vieta. Var arī nebūt. Bet ja ir atbalsts uz privāto dārziņu, tad jau ir ok. Ja nav vieta pašvaldības dārziņā, tad iet uz privāto dārziņu, kuram pašvaldība dod to līdzfinnansējumu un tālāk visus līgumus un sarunas ved ar dārziņu. Privātais dārziņš pateiks kas jādara. Bet jāpārliecinās vai dārziņam dod līdzfinansējumu.

Rīgā var jautāt Izglītības departamentā, cik man bija pieredze, ļoti labi visu izskaidroja.

Parasti bērnus cenšas dabūt pašvaldības dārziņā. Valsts dārziņi parasti ir ar kādu speciālo programmu un tur tad ir jāiet caur komisiju. Ja iet uz parasto dārziņu, tad tas ir pašvaldības.

Papildināts 16.10.2019 23:57:

Printy
Varbūt bērniem ir UDHS?
Kā reiz pat psihiatrs par to šaubās. Visiem no malas šķiet ka UDHS, bet gan neirologi, gan psihiatrs uzreiz pateica ka nav UDHS. Esot trauksme.

Bet vēl pētam un domājam.

Papildināts 17.10.2019 00:00:

Dzīvoju daudz mierīgāk tagad.
Tas labi ka izdevies mieru atrast. Paldies, varbūt saņemšos arī tajā grupā pievienoties. Man jau neko daudz nemaina tas kas tur rakstīts. Es zinu ka ir problēmas. Vedu pie neirologa ar cerību uz zālēm, bet nē, vedu pie psihiatra ar cerību uz zālēm, bet nē. Tā ka mieriņš man ir labi un tālu vēl.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18398201