Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Adoptēts bērns un izglītības sistēma

Raine

Raine

laxtiigala
Cēlām pašapziņu
Kā to darījāt? Ar uzslavām?

Bet kopumā, mums ir ļoti pozitīvs stāsts! Galvenais, ka meita staro- viņai izdodas!
Šis tiešām ir pozitīvais stāsts . Super!

Papildināts 18.10.2019 21:41:

litita
Grūti ar uzmanību, tā pati trauksme pamatā.
Bet kā tad ar šo skolā ir? Kā ar klasesbiedriem sadzīvot? Kā mācīties klasē? Pārbaudes darbi?

Papildināts 18.10.2019 21:45:

berenika
Nekas uz šīs zemes nav tik svarīgs, lai censtos to iegūt, piespiežot sevi mācīties.
Jāatzīst ka šis Jums ir interesants gadījums. Manējie motivējas kaut vai ar gadžetiem, vai naudiņu krājkasītē, ja ir labi mācījušies visu nedēļu. Nav tā ka nekas nemotivētu. Es pat nezinu ko var iesākt ja absolūti nekas nemotivē. Briesmas!!!!

Papildināts 18.10.2019 21:50:

Ļoti noderētu atgādnes, papildus laiks, atsevišķa telpa utt. Bet skola to principā neatbalsta.
Katru reizi, kad publiskajā telpā kāds skaisti muld par integrējošo izglītības sistēmu, man uznāk agresijas lēkme.
Vai ne? Cik saprotu, skolas pašas ir skeptiskas par to integrāciju, jo visur pretī ir atvelētie resursi. Ka paredzēts ir vis kaut kas kas jānodrošina, bet pretī neesot iedalīti speciālisti utml.


esenif

Es esmu šokā par pašreizējo izgl.sistēmas murgu - smagāk un sarežģītāk, nekā es atceros savu skolas laiku.

Man pilnīgi pretēji novērojumi. Šausmina tas, cik ļoti degradējas izglītības prasības, līmenis. Īpaši matemātika liek domāt, ka tā programma uz apalikušajiem bērniem orientēta. 6. klases uzdevumi 3. klases līmenī. Katru gadu nākas klausīties, ka skolēnu rezultāti krītas. Biedē, kur mēs ar to visu nonāksim.

Papildināts 18.10.2019 21:57:

Es pat nezinu ko var iesākt ja absolūti nekas nemotivē. Briesmas!!!!
Pirmkārt, var censties dažādos veidos uztrenēt trūkstošās funkcijas. Otrkārt, rēķināties ar šādu īpatnību un ieinteresēt ar procesu nevis mērķi. Mācības organizēt kā interesantu spēli nevis prasību kopumu.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

Meita teica, ka viņai nesanāk, nekad nesanāks, nekad nesapratīs. Bērnudārzā meitenes teikušas, ka viņai nekad nebūs tādas lelles kā viņām, nebūs lego. Viņa tika ģērbta drēbēs vienādās ar audžumāsām, drēbes bieži pa lielu. Tad nu sākām pierādīt, ka meita saprot un sapratīs, teicām, ka viņa ir ļoti skaista (tas vienmēr izraisīja asaras), pirmais lego komplekts un lelles, foršas drēbes un garie mati ar dažnedažādām frizūrām. Viņai mugura iztaisnojās - tieši no pašvērtējuma viedokļa.

Bet ikdiena jau nav cukurgraudiņiem kaisīta. Ir meli, kuri ir tik profesionāli, ka nemaz neuzķersi vai šoreiz ir taisnība vai nav. Ir agresija, ka bez žēlastības mazulim uzspers, bet nākamajā brīdī bučos un mīļos.

Par skolu - mācās klasē, kur ir 16 bērni. Problēmas ir ar angļu valodu un brīžiem melna bilde matemātikā, bet tieši, kā iepriekš lasīju, ar 9+ 3= asaras.

Grūti ar uzmanību, tā pati trauksme pamatā.
Bet kā tad ar šo skolā ir? Kā ar klasesbiedriem sadzīvot? Kā mācīties klasē? Pārbaudes darbi?

Esmu iepazinusi daudz dažādu saturu un formu piezīmes, piem., piezīme ar vecāka parakstu..

Ar pārbaudes darbiem - amerikāņu kalniņi; ar mācībām - visi md pildīti, sēžot klāt, angleni es vnk bērnam rakstu priekšā vai diktēju.

Sadzīvošana ar bērniem - drauga vairāk /mazāk pastāvīga nav; tiecas pie tiem, kas paši izrāda uzmanību; te savu nostrādā emocionālā vecuma atšķirības tomēr; no otras puses - nav atstumti, savu vietiņu kolektīvā atraduši, ved miermīlīgu sadzīvi...


esenif

Grūti ar uzmanību, tā pati trauksme pamatā.
Jūs taču arī kaut kādus vingrojumus veicāt. Vai pret trauksmi un uzmanības nenoturību nepalīdzēja?


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Mūsu dēls pie mums atnāca 5os gados gandrīz 4 gadus atpakaļ. Vīrs angļu valodā runājošs. Bērns pusgada laikā iemācījās runāt angliski brīvi. 6os gados aizgāja uz krievu bērnudārzu bez problēmām. Uzreiz bija draugi. Ar to mācīšanas procesu krievu valodā bija sarežģīti ( krievu valoda dzimta valoda). Mājās mācījās angļu valodu ar prieku. Pēc 6 mēnešiem 6os gados aizgāja uz privāto skolu, kur mācības angļu valodā. Skola patīk. Šobrīd ir 4jā klasē. Skolā viss ir labi, izņemot matemātiku, kas nu ļoti nepatīk. Mācās papildus franču un spāņu valodas. Mūs pieņema ļoti ātri. Joprojām esam ļoti tuvi ar dēlu. Viens bet.. Mēs neesam Latvijā šobrīd. Joprojām iet privatājā skolā angļu valodā. Dēls nav perfekts (neviens nav), bet kopumā viss pozitīvi.

esenif

Izgājām kursu - ir izmaiņas uzmanības jomā uz labāku, piem., ir bijuši brīži, kad pats izpilda uzdevumu, kamēr es kaut ko daru ar brāli. Uzmanības jomā vsp sākumā bija pavisam pavisam grūti...

Trauksme gan, neteiktu, ka ir īpaši mazinājusies; kaut gan kaut kādas tīri fiziskas izpausmes, kā es domāju, ir ne tik bieži, kā bija...

Meitenes - man nav nekādas saprašanas ar adoptētiem bērniem; pašai ir divi drusku īpašie bērni. Printy ieteica UDHS slēgto grupu - piesakieties un palasiet - tur ir daudz ļoti labas informācijas kā strādāt ar bērniem. Grupas biedri arī atvērti un pretimnākoši - dalīsies ar zināšanām. Visnejaukākā esmu es - reizēm uzrakstu ne tā kā patiesībā vēlējos. Tas ir netīšām. Vēl meklējiet info ar autiskā spektra traucējumiem saistītās lapās, piemēram, autisms.lv - arī ir ļoti daudz labu padomu - ko un kā darīt. Katrā ziņā par veidiem kā mazināt trauksmi un un strādāt sensorajām īpatnībām informācija ir plaša un dažāda.

Manuprāt, saistībā ar izglītības sistēmu sarežģījumi ir stipri līdzīgi visiem, kuriem ir netipiski bērni, neatkarīgi no netipiskuma cēloņiem.

esenif

Trauksme gan, neteiktu, ka ir īpaši mazinājusies
Tad jau īpaša efekta nav, jo lielākā daļa problēmu ir no trauksmes. Dzīve stresā pati par sevi ir ļoti traumatiska. Agrīnā vecumā tas arī (papildus negatīvajiem iedzimtības, prenatālajiem un dzemdību faktoriem) rada sekas, par kurām šī tēma (normāli bērnam 0-3 gadu vecumā ik sekundi veidojas vairāk kā miljons neironu savienojumu, stresa ietekmē to veidošanās ir traucēta; šeit pamatā tiek runāts par organiskiem traucējumiem). Agrīna trauma, radot spriedzes sajūtu, kaitē tālākajai attīstībai, pat ja tā ir jau labvēlīgos apstākļos - tāpēc problēmas ir arī bērniem, kas ļoti agrīni nonākuši ģimenē. Izšķirošie ir kompensēšanās mehānismi.

Nopietns stresu ietekmējošais faktors bez savu vecāku gādības palikušiem bērniem pēc maniem novērojumiem ir milzīgā neziņa par pagātni un attiecīgi arī nākotni, sevi. Bērniem parasti ir ļoti nepilnīga informācija par to, kas ar viņiem ir noticis, kā arī par viņu ģimeni. Jau stabilai psihei tas grūti, kur nu vēl nestabilai. Risinot šo tēmu arī ir iespējams mazināt trauksmi.

Mums īpašu mācību problēmu nav. Izvērsts novērojumu izklāsts Raines statistikai.

Pirmajam bērnam bija liela trauksme (līdz tam, ka kļūdaini domāju, ka ir trauksmainā piesaiste), mācību traucējumi vilka uz garīgo atpalicību. Pēc korekcijas ir pedagoģiskā ielaistība (ierobežoto kognitīvo spēju dēļ iepriekš neapgūtais), kas ilgstoši kompensējama, bet apgūt nepieciešamo var, ir labas darba spējas. Muzikāls bērns - labi spēlē vijoli, klavieres, papildus flautu. Mūzikas skolā sliktākās atzīmes ir solfedžo (vid. 7). Dejo, dzied, mācās jāt ar zirgu. Pēc dabas intraverta, bet draudzeņu netrūkst.

Otrajam bērnam bija ļoti izteikta trauksme, nespēja koncentrēties, nemotivētība (enerģiju tērēja uz ņaudēšanu par to, cik grūti nevis centieniem kaut nedaudz pamēģināt), it kā labs intelekts, bet jēga maza, jo necentās. Iztrūka empātijas, bet netieši agresīvs un nespējīgs kontrolēt savas emocijas. Ārkārtīgi kontrolējošs, manipulatīvs. Bija kognitīvi traucējumi - grūtības lasīt, ko nokompensēja ar piedzejošanu. Pēc korekcijas ļoti labi spēj savākties, sevi kontrolēt, nav vairs saspringuma/trauksmes. Parādījās empātija un ievērojami samazinājās agresija. Ir psiholoģiskas dabas problēmas dēļ mātes zaudējuma (vajadzīga terapija) - tas joprojām neļauj dzīvot mierīgi, jo visu laiku kāds jābaksta, jāprovocē. Mācīties var labi, ja cenšas. Laika gaitā arvien vairāk cenšas (atsakās no tiem ieradumiem, kas kādreiz bija raksturīgi). Mācās mūzikas skolā, it kā diezgan labi spēlē oboju. Zemākā atzīme 8. Pabeidza mākslas skolu - uz beigām nokritās sekmes, jo sākas pusaudžu vecums, kad primārais ir spēlēt uz publiku un mācību uzdevumiem neatliek laika. Mācībās nav pašmotivēts - ir jāstrukturē, bet tas kļūst arvien vieglāk. Kopumā teiktu, ka nav problēmu, ja neskaita tās psiholoģiskās.

Trešo bērnu pirms korekcijas gandrīz vispār nebija iespējams nomotivēt ar kaut ko. Tikko kaut kas ne pa prātam, tā traka brēkšana. Ļoti vāja spēja noturēt uzmanību. Bērniem nepatika ar viņu komunicēt. Korekcija ar viņu bija smagākais pārbaudījums. Salīdzinoši nesen beidza, bet rezultāts ļoti labs. Nav vairs trauksmaina. Viņu var nomotivēt (ne vienmēr viegli, bet iespējams), var savākties un kontrolēt sevi. Var nokoncentrēties. Mācībās traucē zemā pašapziņa, bet tas labojami. Kognitīvās spējas labas. Arī mācās mūzikas skolā pirmajā klasē. Atzīmes labas. Attiecības veidot jāmācās, bet vairs nav tās negatīvās reakcijas uz viņu.

Ceturtais bērns vēl nav skolas vecumā. Šobrīd koriģējas. Viņai nav īpašu problēmu - tikai liels saspringums/trauksme, kas jau ievērojami mazinājies. Viņu ļoti interesē mācības, aizraujas ar zīmēšanu, spēlē vijoli, dzied. Ir tāds pareizais bērns. Domāju, ka ar viņu skolā nebūtu problēmu arī bez korekcijas. Tas man saistās ar tiem pozitīvajiem stāstiem - bērna tieksme kontrolēt tiek realizēta pieaugušajiem tīkamā veidā:centienos izcelties pozitīvi. Ilustrācija tam, ka arī bērnu problēmas var būt ērtas.

Piektais bērns ir katalizātors tam, cik kaitinoša un apgrūtinoša ir trauksme. Tā plastmasīgā, teatrālā uzvedība ir kaitinoša. Cita veida problēmas pagaidām nav novērotas. Ir nomotivējams, uzmanību var noturēt diezgan labi - piem. nosēdēt divas stundas, klausoties klasiskās mūzikas koncertu utml.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

esenif
Man šķiet ka Tu esi kaut kāds pārcilvēks. Tu neesi normāla . Viss ko Tu sauc par nebūtisku, man jau liek matiem celties stāvus. Redz, daudz ir atkarīgs no mūsu pašu spējām būt līdzsvarotiem un mūsu iekšējiem resursiem visu pavilkt un risināt.

Aprīnojami esat!

Papildināts 20.10.2019 22:07:

litita
Esmu iepazinusi daudz dažādu saturu un formu piezīmes, piem., piezīme ar vecāka parakstu..
Cik labi, ka spēj tam ar vēsu prātu pieiet.

Papildināts 20.10.2019 22:11:

laxtiigala
Uz kādu terapiju ejat? Vai pašu spēkiem visu risinat?

Papildināts 20.10.2019 22:25:

Aquitania
Šo tēmu veidoju vienkārši lai padalītos un arī uzzinātu kā mūsu bērniem iet ar attīstību un iekļaušanos vispārējos rāmjos t.sk. izglītības iestāžu rāmjos.

Es vienkārši labi atceros ar kādām sajūtām un domām gājām uz adopciju. Viennozīmīgi gribējām, lai ir bērns bez īpašām problēmām.

Pirmajam bērnam jau pēc gada atklājām vājdzirdību, kas jau nozīmē ka bērns ir savādāks un ar citādām vajadzībām.

Pēc tam visa kopējā bērna attīstība, kas viennozīmīg atpaliek. Un attiecīgi tālāk visas problēmas ar uzvedību, ar mācīšanos, iekļaušanos kolektīvos utt. Un ir skaidrāks par skaidru ka šobrīd esam labi tālu no tā kā mēs bijām iedomājušies bērnu mūsu ģimenē un kā ir.

Es noteikti priecājos par katru stāstu, kur viss ir diezgan veiksmīgi atrisinājies un viss ir iegājis daudz maz normālās sliedēs bez lieliem sarežģījumiem.

Un jā, kā jau redzam, daudz kas ir arī atkarīgs no pašu pieaugušo kapacitātes. Man acīmredzot tā ir zema, jo es esmu izdegusi.

Un te lūk ir arī tā lieta kur jābūt piesadzīgiem, ja pāris iet uz adopciju, abiem ir jābūt drošiem ka grib bērnu audzināt un ir gatavi risināt jebkādas problēmas un jautājumus saistībā ar bērnu. Viens pats, kamēr otrs neliekas ne zinis, izdegs. Un ja nebūs atbalsta, tas viss aizies ļoti sarežģītu ceļu. Ir jābūt gataviem strādāt komandā un vienam otru atbalstīt, iedot atpūtas brīdi un arī kopīgi risināt visu. Ja tās sajūtas abiem nav, ģimene var mierīgi aiziet pa skuju taku. Bet protams, ir jau arī grūti to visu iztēloties, kamēr bērns nav mājās.

Papildināts 20.10.2019 22:30:

Tas ka mums ir liela iespējamība kļūt par īpašo bērnu vecākiem, tas ir vairāk kā skaidrs. Tāpēc viennozīmigi ir pozitīvi ka ir atbalsta grupas, kur dalās pieredzē un arī daudzi adoptētāji jau dzīvojas šādās grupās. Man ir sava adoptētāju atbalsta grupa izveidojusies, kur daži jau ir UDHS grupā un vēl citās. Es jau saņemu konspektu no šīm grupām. Kad man vajadzēs padziļinātāk skatīt, tad noteikti pievienošos.

Savējo atbalsta grupiņu vajag katram. Esmu priecīga, ka man ir adoptētāji, kam paraudāt uz pleca, ar kuriem kopā paraudāt un ar kuriem kopā priecāties par bērnu sasniegumiem. Viens ar otru dalāmies pieredzē un informācijā par speciālistiem.

Tā ka meitenes paldies par informāciju un noteikti tā ir noderīga.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18398201