Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Adoptēts bērns un izglītības sistēma

Raine

esenif

Viņa jau pašā sākumā pieņem, ka nebūs un līdz ar to arī necenšas, bet es zinu, ka grib gan kino, gan ballīti, gan jaunas mantas.
Tā ir depresija. Tāpēc pastiprināta vajadzība pēc uzmanības, žēlošanas. Cilvēks pārliecināts, ka viņam nekas nesanāks, un nav gatavs atteikties no šīs pārliecības, jo viņa pieredze ir tāda, ka viņš ir upuris, savu dzīvi nespēj kontrolēt. Bērns iestrēdzis savu zaudējumu pārdzīvojumā un nespēj samierināties.

Palīdzēt var darīšana kopā, centienu un panākumu atzinīga novērtēšana, uzdevumu sadalīšana pa posmiem, lai parādītu, ka tas izdarāms un viņa spēj, kā arī kādas kompetences jomas stiprināšana (atrast, kas bērnam padodas un caur to stiprināt ticību saviem spēkiem).

Lai pārvarētu zaudējumu, svarīgi runāt par tēmu, arī kādas attiecības ar mammu - uzturēt saikni. Kopīga dzīves gājuma grāmatas veidošana jeb tās pagātnes apkopošana, pārrunāšana var palīdzēt.

Es domāju, ka viņas ir tikai 2. Varbūt ir vēl kāds?
Viņas ir divas. Rīgā parādi nosaka viena, ar kuru acīmredzot runāji. Otra strādā arī atsevišķi un viņai pašai nav tādas rindas. Jautāju par šo.

Papildināts 26.10.2019 09:13:

Par mācīšanos mājās mums iet precīzi tāpat un vēl ar milzīgu skandālu un drāmu - ar drausmīgu brēkšanu, zemē krišanu. tā ir klasika kam jāiziet cauri ja mājās jāpilda m;ajas darbs.
Pēc aprakstiem, domāju, ka jums sarežģītāks gadījums, jo bērnam ir objektīvi tiešām grūti izpildīt prasīto. Kaut ko var, bet piepūle liela jāpieliek, kam nav motivācijas (un kāpēc lai būtu?) un tāpēc tik liela pretestība.

Un to katru reizi es uzsveru ka viņš var nemācīties, ja negrib, vnk būs neieskaitīts. Ja visu laiku būs neieskaitīts tad uz skolu iet nebūs iemesla, varēs iet dzīvot kaut kur mežā vai laukos un viss.
Es padomātu, cik reāli bērnam uztvert šo ideju. Principā sanāk, ka viņš nomotivējas aiz bailēm palikt vienam ar savām problēmām (un ar to jau ir pieredze), jo nākotne kā pieaugušajam bērnam vispār, un jo īpaši ar kavētu attīstību (cik gadiem viņš varētu atbilst?) ir kaut kas pārāk abstrakts, lai būtu motivācija. Viņš tos draudus uztver tiešāk.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

esenif
Otra strādā arī atsevišķi un viņai pašai nav tādas rindas. Jautāju par šo.
Vienai es pajautāju. es saprotu ka runa ir par to kurā vietā grib iziet to korekciju. Ja ir Rīgā, tad ir rinda gads vai pusotrs.

Bet es korekciju skatos mazākajam bērnam, jo ar to es varētu mēģināt iziet. Ar lielo tas man ir pāri maniem spēkiem, kaut zinu ka viņam vajag. Jāmeklē risinājumi, bet pagaidām neredzu.

Principā sanāk, ka viņš nomotivējas aiz bailēm palikt vienam ar savām problēmām
principā viņu nomotivēt ir grūti, jo viņš dara kā pats izdomā. Ar viņu var runāt ilgi un pacietīgi skaidrot, bet kā paliks viens, tā visu izdarīs pa savam. Un nezinu vai aiz bailēm nomotivējas, mājasdarbus pilda aiz vēlmes dabūt gadžetus vakarā. Vai ja mēs liekam naudiņu kasē par sekmēm, tad lai dabūtu naudiņu.

Un nav jau runa ja viņš dara un neizdodas. Runa ir par to ja vispār nemēģina darīt un necenšas. Iepriekšējā skolā viņš bija nesekmīgs, bet es redzēju ka centās un redzēju ka skolotāji šauj pār strīpu. Un nekādi pārmetumi par to bērnam nebija ka nesekmīgs. Tikai domāju ko darīt ar skolotājiem. Un lai nu ko, man šķiet viņš nevarētu sūdzēties, ka ir atstāts viens ar savām problēmām, pat šķiet ka jau pārāk pieradis, ka vecāki viņu iet aizstāvēt, pats necenšas risināt problēmas. Tik atnāk mājās un pasaka ar ko mums jāiet parunāties, jo kāds atkal ir abižojis vai ko ne tā darījis, kāds kaut ko atņēmis utt.

Bet vnk sēdēt parazitēt un bļaut, nu tas neies cauri. Bailes ne bailes, bet kaut kādi pienākumi katram cilvēkam ir.

Bet šobrīd nesūdzos. Pagaidām uz priekšu virzāmies. Ar ļoti lielu privātskolotāju atbalstu gan. Pirmajā mēnesī sekmes ir labas ( nu ja ņemam vērā to ka es neiespringstu uz atzīmēm) un ir centies, pat ļoti.

esenif

principā viņu nomotivēt ir grūti, jo viņš dara kā pats izdomā. Ar viņu var runāt ilgi un pacietīgi skaidrot, bet kā paliks viens, tā visu izdarīs pa savam.
Tas jau normāli - viņam taču izvairīgā piesaiste. Tas nozīmē, ka lēmumus pieņem patstāvīgi, ir pašpietiekams un izšķirošos brīžos paļaujas tikai uz sevi. Ja jūsu argumentācija nebūs gana pārliecinoša, tad arī to neņems vērā. Tb viņš nedarīs tikai tāpēc, ka vecāki tā teica. Tāpēc pie argumentācijas ļoti jāpiedomā, lai tā būtu motivējoša, ij tad rezultāts nav garantēts.

Piesaistes stilu mainīt nav iespējams. Var tikai mācīties ar to sadzīvot, censties padarīt drošāku ikdienā.

Sadzīvē tas ir kaitinoši.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
Manika

Renat.
Es domāju, ka viņas ir tikai 2. Varbūt ir vēl kāds?
Vēl ir "Resurss".
Mēs gājām uz korekciju tur. Arī bija rinda, ne pārāk gara.
"Kamertonā" nevarētu iziet korekciju bērna rakstura dēļ + dēļ viņa traumējošas pieredzes ar sievietēm pagātnē. Pie vīrieša, kuru konkrēti mums dēla psiholoģe ieteica, bija smagi, gandrīz neizturami, bet izrādījās tomēr reāli. "Kamertonā " mēs pat pirmo posmu nepabeigtu. Ar otro bērnu iesim, laikam, turpat.


MeŽa PūCe.


esenif

Vēl ir "Resurss". Mēs gājām uz korekciju tur.
Mēs jau iepriekš par to runājām, ka tā metode, ar kuru strādā Resurss, NAV neiropsiholoģiskā sensomotorā korekcija, bet variācija par tēmu, no kuras nav kaitējuma, bet arī nav tāda korekcijas solītā rezultāta. Korekcijas metode ir sarežģīta un prasa lielu ieguldījumu. Viņi vienkāršoja - tāpēc tā jau ir pavisam cita programma. Ja bērnam pēc tās programmas joprojām grūti noturēt uzmanību trauksmes dēļ, kā lilita rakstīja, tad tā vispār nav pielīdzināma korekcijai. Žēl, ka cilvēki tiek maldināti.

Papildināts 27.10.2019 06:30:

Jāmeklē risinājumi, bet pagaidām neredzu.
Vienmēr var meklēt cilvēku, kas palīdz. Tas gan, protams, nozīmē lielākus izdevumus. Mans vīrs palīdz vienai ģimenei - viņš divas reizes, pie speciālista divas reizes un mājās paliek tikai 3 reizes, kas krietni atslogo. Kā piemērs, ka varianti var būt dažādi.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Ja bērnam pēc tās programmas joprojām grūti noturēt uzmanību trauksmes dēļ, kā lilita rakstīja, tad tā vispār nav pielīdzināma korekcijai. Žēl, ka cilvēki tiek maldināti.

Cik esmu šim pievērsusi uzmanību, neiropsihiskā korekcija strādā ar kompensējošu saiķnu veidošanos starp dažādiem smadzeņu rajoniem, attiecīgi primārais ir uzmanība īpašību, atmiņas, domāšanas treniņš; tad seko emocionālā izstrādāšana ar atslābinošiem - sasprindzinošiem vingrinājumiem, elpošanas vingrinājumiem; plusā nāk regulārā vecāka pozitīvā uzmanība, kas palīdz pašvērtējumam un ietekmē savstarpējās attiecības. Tas secīgi var ietekmēt arī trauksmi kā pārdzīvojumu. Bet kā šie vinrginājumi primāri ietekmētu trauksmi?

Sveikas, gribēju pajautāt tām, kurām ir dažādi bērni - tādi, kuriem viegli padodas mācības (iespējams, bio bērni) un bērni ar mācīšanās traucējumiem. Vai māsas/ brāļa veiksmes vēl vairāk neiedzen nevēlēšanos mācīties?

Man pašlaik ir bio bērni ar diezgan labām spējām mācīties (vēl pirmsskola). Kad paaugsies, apsveram iespēju vēl kādu bērniņu adoptēt. Protams, saprotu, ka nevajag salīdzināt un to paši nedarīsim, bet droši vien kas tāds varētu parādīties izteikumos no apkārtējiem. Varbūt tad bērniem vajag lielāku vecuma starpību, lai adoptētais būtu "mazais"?

Dormice

spoko
Principā, parasti speciālisti iesaka, lai adoptētājs bērns ir jaunāks par bio. Tad abas puses jūtas mazāk apdraudētas. Vēl es gribētu teikt, ka nevajag obligāti noskaņoties uz mācīšanās grūtībām. Visādi var būt. Var būt un var arī nebūt.

Man vecākais ir ar "gaišu" galvu. Varbūt savākties un motivētiem ir grūtāk, bet tiekam galā. Grūtības mums sagādā tas, ka bērns absolūti nerēķinās ar rīcības sekām. Pat visvienkāršākajās dzīves situācijās. Tāpēc tie izstrādāti visādi brīnumi. Neievēro noteikumus, pārkāpj robežas. NEPĀRTRAUKTI. Vēl viņam ir loti svarīgi lai pretī cilvēks ir autoritāte, ja tā nav, tad vienkārši ignorē.

No pieredzes es atzīstu, ka esmu pieļāvusi kļūdu, kad jaunākā māsa arī aizgāja trenēties tenisu. Un kā par "nelaimi" viņai sanāk ļoti labi. Tas izsita dēlu no viņa troņa un atņēma īpašo talantu. Baigi grūti viņu bija savākt, ilgi cīnījos ar absolūti neveselīgu konkurenci.

esenif

Bet kā šie vinrginājumi primāri ietekmētu trauksmi?
Nav vingrinājuma tieši trauksmes mazināšanai - ietekme ir kompleksa. Korekcijas rezultātā palielinās enerģija, uzlabojas pašregulācija (mazinās saspringums), uzlabojas ķermeniskā izjūta (cilvēks labāk orientējas un jūtas savā ādā), labāk sāk orientēties telpā, vidē, attīsta prasmes meklēt un atrast risinājumus. Attiecīgi sāk justies drošāk un pārliecinātāk (trauksmi veicina haosa sajūta). Līdz ar to trauksme tiek mazināta gan bioloģiskajā līmenī, gan psiholoģiskajā.

Mana pieredze arī tāda, ka, bērnam sajūtoties drošāk, uzlabojas piesaiste.

plusā nāk regulārā vecāka pozitīvā uzmanība, kas palīdz pašvērtējumam un ietekmē savstarpējās attiecības
No korekcijas pieredzes puses tas izklausās anekdotiski. Ja bērnam liela vēlme paklausīt, tas labi sanāk un ļoti atsaucīgs, tad var runāt par pozitīvo uzmanību. Tie ir izņēmuma gadījumi. Parasti gan vecākiem nākas piespiest bērnus veikt grūtus, neērtus un reizēm pat nepatīkamas sajūtas radošus vingrinājumus.

Ja runā par pašvērtējumu - tā attīstībai svarīgākais ir sajūta "es varu un man sanāk" jeb prasmju uzlabošana, nevis pozitīva atgriezeniskā saite. Tai, protams, ir sava nozīme, bet saprātīgs bērns ātri vien sapratīs, ka tie ir tukši vārdi, tāpēc neiesaka bērnus vnk slavēt, bet gan akcentēt un uzteikt tieši par to, kas sanācis. Korekcijas kontekstā pašvērtība ceļas no jaunu prasmju apgūšana un apziņas, ka sanāk.

Sarunas ietekmē paskatījos to video Resursa mājas lapā - tā nav korekcija, tas ir haotisks korekcijas vingrinājumu pakaļdarinājums. Viņi gan arī pratušies tam pielikt citu nosaukumu. Korekcijā ļoti liela nozīme ir struktūrai, sistēmai un precīzām kustībām bez liekām pavadošajām kustībām. Tai video no šāda skatu punkta ir vnk šausmas. Nebūtu korekti šo metodi minēt pie korekcijas. Tā ir pilnīgi cita pieeja - tātad arī cits mērķis un cits sagaidāmais rezultāts.

Papildināts 28.10.2019 13:14:

Varbūt tad bērniem vajag lielāku vecuma starpību, lai adoptētais būtu "mazais"?
Jo lielāka vecuma starpība, jo labāk.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Manika

esenif
tā metode, ar kuru strādā Resurss, NAV neiropsiholoģiskā sensomotorā korekcija, bet variācija par tēmu, no kuras nav kaitējuma, bet arī nav tāda korekcijas solītā rezultāta.
Atļaušos pajautāt, no kurienes ir tāda informācija, un kā to var pārbaudīt?Par video sapratu, es pati to neredzēju, nevaru spriest.
Mums ir ļoti, ļoti, ļoti labi rezultāti! Gribētos vēl dažas lietas, taču arī bez tiem mums to bērnu gluži kā samainīja! Un piesaiste uzlabojas arī, mazinoties trauksmei, pavisam negaidīti. Kā jau rakstīju, “Kamertonā” mēs neizietu procesu, tā kā izvēles faktiski nebija. Turklāt bērna psiholoģe, kura ieteica konkrētu psihologu, pie kura vest dēlu, un kurai uzticos, teica, ka viņam rezultāti ir tādā pašā līmenī, kā “Kamertonā”. Nereklamēju to “Resursu”, taču ja nav iespējams iziet “Kamertonā”, tad, manuprāt, tā būtu alternatīva izmisušiem vecākiem.


MeŽa PūCe.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18398201