Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Es kā meita

Melnskakis

Paķēra tā tēma par māti... Es tagad īsumā uzrakstīšu, kā meita. Manai mātei tagad ap 60, ja pakalkulēju. Viņa ir nobloķēta visur arī viņas tel. nr. Savu mazbērnu nav redzējusi un neredzēs. Bērnībā mani drausmīgi sita un pazemoja, dzina no mājas.Viņa meklèja savu mīlestību. Pieredzēju viņas daudzos kavalierus. Es bieži klīdu kā suns un lūdzu pajumti draudzenēm. Kādā 3 klasē domāju par pašnāvību, 14 gados bija mēğinājums, tad pieaugušā vecumā vairāki mēğinājumi. Vienreiz izmeta mani no mājas un es aizgāju dzīvot pie vecmātes viņa mani pieņēma. Un tas viss ir niecīga daļa no viņas veikuma. Un jā, kopš piedzima bērns, man pret viņu ir vèl lielàks riebums. Reiz viņai prasīju, kāpēc viņa tā pret mani, atbilde bija " Nu.. tu biji tāda.."

Es nebiju, viņa mani par tādu padarīja un tad vēl turpinàja.

Man joprojām naktīs rādās atmiņu murgi, es raudu. Un tas man paliks uz mūžu. Visu atlikušo mūžu lietošu antidepresantus un būšu neirotiķe. Viņa nav meklējusi kontaktu pēdējos duvus gadus un tas ir vienīgais par ko varu teikt "paldies"!


Papildināts 19.10.2019 20:50:

Atrodi sirdī mieru. Varbūt psihoterapeits var līdzēt. Jo Tev nav jācieš, Tavas vainas nav tajā visā.

sniegakaraliene
Man ir psihiatrs. Izieti ir vairāki psihoterapijas kursi. Sāku ar psihologiem, bet tie vien plātīja rokas. Man ir sava ğimene, brīnišķīgs vīrs un bērns un viss dzīvē notiek. No malas neviens nepateiks, ka ar mani kaut kas nav labi. Arī vēzi esmu pievarējusi.

Tas nav tā, ka nebūtu miera dvēselē, tas ir, bet pārciestā stresa rezultātā, smadzenēs neatgriezeniski kas sagāja uz īso. Un esmu samierinājusies, ka murgi mani apciemos visu atlikušo mūžu.

Mana māte arī nesaprot kāpēc es ar viņu nekontaktēju un esmu rupji pasūtījusi. Svēti nesaprot. Bet to arī esmu pieņēmusi, jo cilvēki mēdz būt vienkārši stulbi un viss.

Sixpārnis

Tava māte bija slima un nelaimīga sieviete. Ieteikums par pt ir labs un vajadzētu to izmantot.

Papildināts 19.10.2019 21:21:

Ja PT un psihiatrs nelīdz, tad jāmeklē kāds garīgais ceļš. Sevis pēc.
Mamma lai pati tiek ar savu dzīvi galā.


Paņem labu psihoterapiju (es šo reti iesaku) un izmaini šo savās sajūtās un attieksmē. Citādi tev ir smagi.

Papildināts 19.10.2019 21:23:

Otrs-ja terapeits nav pa prātam (atrast sev piemērotu var būt grūti) vai kabatai-darbs ar sevi.

Papildināts 19.10.2019 21:24:

Darbs ar sevi sākumā garīgi (vienalga kā-ezoterika, pozitīvā domāšana)

Papildināts 19.10.2019 21:25:

Pēc kāda laika tāpat nonāksi pie sevis. Un tad izstrādāt to-Sevī, savās sajūtās! Es ticu, ja meklēsi ceļu-atradīsi

Xsensy
Izlasi manu komentāru. Ir izieti pt kursi, ne viens vien. Un man nav smagi. Lietoju medikamentus un to darīšu visu atlikušo mūžu. Tēma par to, ka tādas mātītes eksistē un ne viena vien.

Papildināts 19.10.2019 21:29:

Dzīvoju absalūtà saskaņā ar sevi. Un sevišķi patīkami, ka tas cilvèks ir nogriezts no manas dzīves.

Cucamonga

Piedošana nav otra dēļ. Piedod sevis dēļ. Var piedot un aizmirst. Arī cilvēku, kas tevi dzemdējusi.


Отпускайте идиотов и клоунов из своей жизни. Цирк должен гастролировать! © Ф. Раневская

Nav nekas jāpiedod, ko tur vispār piedot.

Bet radinieks ne vienmēr nozīmē tuvu cilvēku.


Es brīnījos, kāpēc neviens neko nedara, līdz sapratu, ka esmu viens no viņiem...

no malas

Manuprāt, tavā gadījumā tava mamma nav pelnījusi, ka viņai piedod. Tomēr tu to vari darīt, jo piedošana ļoti bieži ir nepelnīta. Negribas teikt, ka jāpiedod sevis dēļ, jo tas izklausās egoistiski, bet, ja ir piedots, dzīve kļūst vieglāka.


a²+b²=c²


Tava māte ir sirsnina no blakus Tēmas?

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18398379