Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kā tas ir, kad parādās ticība?

Zandale81

Vēlos pajautāt,

Kā tas notiek, kādas iekšējās transformācijas, salūšanas, pārvērtības? Vai var notikt recidīvs - atkal atgriežas neticība, vai arī ticība nav pilnīga - ar fanātisma piedevu (sektantisms), vai ar lielu šaubu piedevu?

Pastāstiet, lūdzu, tie, kuri kaut kad ir sākuši ticēt Augstākiem spēkiem, Dievam, un iepriekš ir bijusi neticēšanas pieredze. Nevaru to izprast, manī nav tāda faila. Neesmu dzimusi ticīgā ģimenē, bet jau kopš sevi atceros, arī caur sapņiem, esmu zinājusi, ka Viņš ir, nav bijuši vajadzīgi pierādījumi vai brīnumi ( kaut arī tie ar mani visu laiku notiek), pieaugušajiem būdama bērns stāstīju, ka jādzīvo tā, lai " tētim tur augšā būtu labi mūs sagaidīt", tante, pie kuras kādu laiku dzīvoju šos vārdus piefiksēja un visu savu dzīvokli izraka, lai atrastu pierādījumu tam, ka esmu to kaut kur pa kluso izlasījusi, bet aizmirsa, ka lasīt vēl nemācēju toreiz.

Satiktie cilvēki dzīvē ir teikuši, ka atrodoties blakus man, sāk degt mugura vai ļoti neērti paliek, jo liekas, ka redzu cauri, bet tā nav.


ihais

Vai var notikt recidīvs - atkal atgriežas neticība,
Ir bijušas visas iespējamās izmaiņas.....

bet jau kopš sevi atceros, arī caur sapņiem, esmu zinājusi, ka Viņš ir, nav bijuši vajadzīgi pierādījumi vai brīnumi

Divaini... kā Tu to vari zinat, ka vari zināt ka tās nav tikai izjūtas?


Man ir stāstījuši cilvēki līdzīgi Tev, ka vienmēr ir zinājuši, ka tur augšā kāds ir. Tādi ir daudzi. Man tā nebija. Es ilgi dzīvoju kā neticīgā, bet mani ļoti pievilka viss "mistiskais" - indiāņu virsaišu gudrības, patika Bībeles ideja, visas hiromantijas, astroloģijas, zīlēšanas un mistikas (tās visas ir vēdu zināšanu par Dievu apakšsadaļas). Man tikai ar prātu likās, ka tam nav nekāda racionāla pamata. Un ilgi tā likās. Līdz nesāku par to nopietnāk interesēties. Nu vispār....jā, jo vairāk informācijas ieguvu, jo vairāk apstiprinājumu ieguvu. Un tagad par to visu nešaubos.

Ir, protams, nianses, kas nav līdz galam skaidras...vai par kurām apskaidrībai vēl būtu jānāk. Viena no lietām, kam noticēju, ka ceļi uz reliģiju ir dažādi un tie ir dāžādu līmeņu ceļi. Gan kristietībā ir svētie, gan starp budistiem tādi ir, gan hinduismā, gan jau arī islamā. Katrā reliģijā ir dažādi novirzieni. Katrs novirziens liek akcentu uz kaut kādu atšķirīgu aspektu. Tas viss ir interesanti un noteiktā laikā noteiktam cilvēku lokam derīgi. Mūsdienās ideālu reliģiju-draudžu neesot, katrā ir kādas nepilnības. Mūsdienās katrs cenšas sekot Dieva ceļam kā sanāk.

Regress noteikti var būt. Par to hinduismā daudz runā. Ja cilvēks pazaudē svētību vai izdara kādu nopietnu apvainojumu pret svētajām enerģijām, viņam var tikt atņemta "garīgā ceļa garša" - zaudē vēlmi un iespēju iet garīgo ceļu. Tādā veidā viņš tiek sodīts. Līdzīgi kā sodīts, ja cilvēkam uzradusies tieksme dzert utt. Bet tas Kungs ne tikai soda, bet dod arī bezcēloņa žēlastību, ja vien viņa "bērni" to sagrib.

Starp citu, agrāk gandrīz visi nešaubījās par Dieva eksistenci. Bet sabiedrība degradējās tāpēc, ka ar to nepietiek par Dievu zināt. Ir svarīgi, cik aktīvi cilvēks arī seko, izzin, ir kontaktā ar Dievu, cik ļoti pakārto tam savu dzīvi, vai tomēr savas ego vēlmes ir svarīgākas.

Starp citu, pareizticigo svētie ļoti līdzīgi dzīvoja, ievēroja gavēņus, dienas ritmu, principus un veidu kā hinduistu svētie. Sasniegumi un apskaidrības tika iegūtas lidzīgas (viņi tak ar info it kā neapmainījās). Daudzi ieguva gaišredzību, spēju redzēt cilvēku, savu un tautas nākotni, daudziem piemita spēja dziedināt vai piepildīt citu vēlmes un lūgumus. Bet. lai tādu līmeni iegūtu, patiesi bija 40 gadus bez maz tuksnesī un askēzēs jāpavada. Arī indiāņu šamaņi tieši pēc analoģiskām metodēm ieguva gaišredzību.

Papildināts 08.11.2019 20:00:

Es jau esmu stāstījusi, kā man parādījās ticība. Pirmkārt, principā es biju atvērta tāda tipa idejām.

Tad manā dzīvē radās daudz problēmas (kā man likās) un padaudz brīva laika. Nolēmu noklausīties viena guru visu piedāvāto repertuāru grūti pateikt kapēc, jo ne uz ko racionālu necereju. Apmēram 12 h nedēļā klausījos 3 mēnešu garumā viņa lekcijas. Un tad man ieslēdzās, ka Dievs patiešām varētu būt īsts. Lidz tam - nekas to neapliecināja. Varbūt - ir, varbūt - nav (un visdrīzāk nav).

Pēc tam sāku forumos lasīt dažādu cilvēku pieredžu stāstus par iziešanu no ķermeņa, par reinkarnāciju atmiņām un līdzīgu literatūru, kas patiešam ir simtos un tūkstošos pieejama. Zināju, ka daudzi, kas to stāstīja, nebija klausījušies ne tās lekcijas, ne svētos rakstus, bet viņu minētā informācija sakrita dažādās specifiskās detaļās - un daudz sakrita. Tad atnāca sajūta, - ka lasu svētos rakstus, un man ir sajūta, - ka tā arī ir. Atnāca vārdu dzīrdēšana. Agrāk es lasīju Bībeli un man tie bija tikai vārdi. Tagad, kad lasu Bībeli un citus rakstus, es dzirdu, kas tur tiek teikts un tie nav tikai vārdi. Un pēc tam jau informācija tikai un vienīgi likās kopā. Tā ka ticība ir iegūta. Bet tā ir dāvana. Jo ir daudzi, kas "skatās un neredz" un "dzird,bet nedzird". Ļoti daudzi...

Tā dzirdēšana izpaužas tā, ka lasu tekstu un zinu, ka tā informācija točna nenāk no "Zemes cilvēka".

Pēdējās izmaiņas: kautkadsvards., 08.11.2019 20:14.

Bērnībā nebiju kristīta. Īpaši daudz kontekstā ''Reliģija, kristietība'' nedomāju. Vienīgi jau no bērnības jutu kādus spēkus vērojam visu, un , ja biju nobijusies, palūdzu visumam vai Dievam (kaut kam varenam, lielākam, augstākam) palīdzību un vienmēr bija sajūta, ka kāds sniedz mierinājumu un palīdz. Dažās situācijās izteikti to jutu. Un arī vēlāk, pieaugot vnm dzīves notikumus tulkoju mazliet no smalkās pasaules skatupunkta, man šķita, ka visam, kas notiek, ir iemesls. Bieži arī gāju pasēdēt uz baznīcu, jo vienkārši patika tur atrasties, arī palūgt. Tad kolēģe ieteica Alfa kursus, kuros pieteicos, izgāju un nokristījos. Man bija 24 gadi tolaik. Kaut kā varu teikt, ka pēc nokristīšanās un spēcīgākas iedziļināšanās visā bibliskajā stāstā un simbolos, un esot iekšā domās par labestību un pasaules kārtību kā tādu, pārņem daudz tuvāka sajūta ar Augstākajiem spēkiem. Kļuvu, ja tā var teikt, daudz jūtīgāka pret līdzcilvēkiem, apkārtnotiekošajiem procesiem. Sāku redzēt vairāk tos, kuriem vajag palīdzību, just līdzi, aptvert sāpju un patiesas laimes klātesamību visā.

Par to recidīvu. Nu, ir momenti, kad sanāk tādas kā dusmas uz Dievu , jo ir ļoti grūtas situācijas, kurām jātiek pāri. Bet tad es saprotu, tieši tad laikam ir jātic, vismaz jāmēģina ticēt vēl vairāk. Nu ir grūti ar to īsteno ticību. Bet lai vai kā tomēr, kad atgriežos domās pie savas kā bērna sajūtas, tad atceros, ka pavisam noteikti dziļi iekšā ticu vairāk nekā neticu, lai kādas dusmas uznāktu.


kautkadsvards.

c/„ Līdzīgi kā sodīts, ja cilvēkam uzradusies tieksme dzert utt. Bet tas Kungs ne tikai soda, bet dod arī bezcēloņa žēlastību, ja vien viņa "bērni" to sagrib.”/c

Kā šī „bezcēloņa žēlastība” izpaužas? Vai viss, kas notiek, ir Dieva sods, vai Dievs mēdz arī apbalvot? Un kā lai atšķir – alkoholisms ir sods vai Dieva sūtīts pārbaudījums? Alkoholiķim, kurš ir „kontaktā ar Dievu”, atliek pakārtot savu dzīvi Dieva gribai, akceptēt Dieva „piešķirto” un pazemīgi ciest.

c/„pareizticīgo svētie ļoti līdzīgi dzīvoja, ievēroja gavēņus, dienas ritmu, principus un veidu kā hinduistu svētie.”/c

Ak, šie „harmoniskie” pareizticīgie! Viņi gadsimtiem masveidīgi slaktēja savus ticības brāļus vecticībniekus. Iemesls – par pārlieku reliģisko centību. Līdzīgi kā pie katoļiem/protestantiem – miljoni noslepkavoto*. Ar 1685. gada 7. aprīļa ukazu vecticībnieki tika izsludināti ārpus likuma, uzdodot varas pārstāvjiem un pavalstniekiem visādi vajāt vecticībniekus, līdz pat fiziskai iznīcināšanai. 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu "kā nebijušu". Par laimi, mūsdienās baznīca ir atdalīta no valsts un reliģiju rīcībā nav tādu resursu kā senatnē.

Jēzus (Jaunās derības) komanda – nokauj viltus pravieti – praksē izpaužas kā rīkojums: nokauj vājāko.

* https://www.novayagazeta.ru/articles/2017/08/25/73589-raskol

no taa ka tur augsaa ir augstaaki speeki nekas neizriet.

Kā ir jālūdz, lai žēlo? Mūs vajā vienas neveiksmes. Slimojam vai mēs vai mājdzīvnieks, tad citas nelaimes gadās, katru mēnesi kautkas notiek. Kā Viņš grib, lai lūdz? Esmu jau nogurusi no šīs dzīves.

RXEI

Zandale81
Mūsu scenāriji līdzīgi - piedzimis neticīgo ģimenē, par Dievu kaut ko pa ausu galam dzirdēju no vecvecākiem, un manī nebija tāda faila par ticības dzīvi, kā tu diezgan precīzi nodefinēji. Bet arī es nojautu, ka kaut kas tomēr eksistē ārpus mūsu redzamās un saprotamās pasaules. Vēl būdams neticīgs, grūtākos brīžos sāku komunicēt ar Dievu, par kuru zināju, bet to nepazinu. Man par pārteigumu dažas lietas, par kurām palūdzu improvizētās lūgšanās, piepildījās, bet to kā jau daudzi norakstīju uz sakritībām.

Nu jau 2,5 gadus esmu kristījies un zinu atšķirību starp "zinu par Dievu" un "pazīstu Dievu". Jau kristību dienā pie manis nāca apsveicēji un daudzi teica, ka tagad man novēl izturību, jo nāks izšaubīšanas un pārbaudījumi manai ticībai. Izraēla tautai bija šie 40 gadi tuksnesī, kuru laikā bija daudz kurnēšanas. Tas ir neizbēgams process, jo tas vai nu nostiprina ticību, vai arī to iznīcina. Es savā prātā esmu iedomājies, ka Dievs var pieņemt tikai tos cilvēkus, kuri nožēlo savus grēkus, pieņemot Jēzus upuri, un ir stipri un taisni savā ticībā. Ka Dievs nevis iemet ellē daudzus, bet tie savas bagāžas dēļ vienkārši nevar nonākt tur, kur Dievs tos vēlas redzēt. Vēl ir viens fenomens, kuru šobrīd cenšos izprast - ticību nevar iegūt, ja Dievs to nedod. Šai vilkmei ticēt ir jānāk no Dieva. “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis,” (Jņ. 6:44). Varbūt jāsāk ar lūgšanu, lai Dievs dod šo vilkmi un ticību? Lai notiek šī faila lejupielāde!

kautkadsvards.

c/Viena no lietām, kam noticēju, ka ceļi uz reliģiju ir dažādi/c

Ceļš uz reliģiju ir viens un ved caur pātaru grāmatu un konkrēta smadzeņu skalotāja (mācītāja) prasmēm. Tālāk šis ceļš neturpinās. Dievi, kurus pielūdz dažādās reliģijās, ir savstarpēji pretrunīgi. Ir reliģijas, kurās pielūdz vairākus dievus. Ellē, pēc Bībelē teiktā, ir jānonāk miljardiem daudzo „sātana radīto” reliģiju sekotājiem, respektīvi, lielākajai daļai reliģiozo cilvēku. Tas pats attiecas uz kristiešiem, arī viņiem musulmaņu reliģija paredz vietu ellē. Reliģijas ir savstarpēji pretrunīgas un viena otru izslēdzošas. Šī situācija skaidri norāda – dievu nav!


dievs zeelo neatkariigi no taa tic vai netic, luudz vai neluudz.

kaadam liekas ka shoapbalvoja par ticiibu, bet taa ir manipulaacija lai cilveekiem vairaak sajauktu galvas.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18399189