Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Depresijas skartajiem

Bediga__

Mēs dažas depresīvās esam nolēmušas satikties klātienē, lai iepazītos, padalītos ar saviem pieredzes stāstiem, un atrastu sev atbalsta grupu grūtajiem brīžiem. Ja vēlies piebiedroties, raksti CP, pievienosim watsapp grupiņai. Un vēlreiz vēlējos atgādināt, ka depresija ir tieši tāda pati slimība, kā citas pārējās, un par to nav jākaunas! Arī man ir savs bizness, plašs paziņu loks, bet vairs savu slimību neslēpju, un neesmu manījusi, ka kāds no manis tās dēļ novērstos. Raksti, ar domubiedriem ir daudz vieglāk!


Sveikas! Nāku šeit pēc padoma, kā rīkoties.. Man ir radinieks, kuram ir depresija, uzmanības trūkums, pašnāvības tieksmes un mēs tuvinieki nezinam kā šādam cilvēkam paklīdzēt, jo viņš uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā. Pie ārsta neiet, ir bijis ārstēties Jelgavā pēc pašnāvības mēģinājuma, no tālākiem izmeklējumiem atteicās, rehabilitāciju neizgāja. Gadu kaut kā noturējās, atrada darbu, saņēmās, pārvācās pie mammas dzīvot un tagad atkal ir melnais periods..Izgājis no mājām, klaiņo, stāsta pašizdomātas lietas, nenāk mājās. Mēs esam vienkārši izmisumā.. Ko darīt?!

Marquise

Pacelšu tēmu. Visa tā aktualizētā pēcdzemdību depresijas tēma saasināja sajūtas no maniem pagātnes galīgi melnajiem brīžiem un vēlos parunāt kā jūs sadzīvojat ikdienā ir diagnozi un kā cīnaties ar slimību, lai justos labāk? Es pati mocījos jau kopš sevi atceros. Vienigais, ko nozeloju, ka atrak neversos pie arstiem, jo tagad beidzot ir labak.


Fake it till You make it!!!

Beatrise11

Man arī viss šis notikums atsauca atmiņas par sliktajiem laikiem.

Kopumā ir labi, mēģinu nepārslogot sevi, kaut kā sadalīt darbus, lai nesakrit ļoti daudz visi reizē.

Tādi blues bieži mēk uznākt, kā skumīgāks garastāvoklis. Ir dienas, kad ir grūtāk koncentrēties. Bet vairs tik traki nav bijis.

Ļoti gribētu, lai cilvēki Latvijā noņemtu to stigmu mentālajām slimībām. Mums ir tik daudz ne līdz galam veselu cilvēku Latvijas sabiedrībā. Daudziem postraumatiskais sindroms.


Norma Džīna

Marquise
Man līdzīgi kā Tev. Un es esmu tā laimīgā,kurai zāles tīri labi palīdz. Jā lietoju zāles, jūtos daudz labāk kā tad,kad nelietoju.

Marquise

Es pat nezinu, ko gribu dzirdet no citiem un ko sagaidu no sadas sarunas, jo katram jau tie piedzivotie elles loki ir personigi un atskirigi. Uzjundijusas emocijas un vajag norakstit nost laikam. It kaa censos nekauneties un brivi stastu, lai mazinatu aizspriedumus, bet medz piemeklet sajuta, ka neesmu lidz galam riktiga un, ka jakaunas. Bet es neizvelejos to slimibu. Dzeru zales un daudz stradaju ar sevi un savu dzivesveidu, bet reizem tas tik sasoditi gruti ir - dzivot normali. Ir dienas, kad pat zobus iztirit prasa parcilvecisku gribasspeka piepuli. Citiem cilvekiem passaprotamas darbibas man prasa loti, loti lielu energiju.


Fake it till You make it!!!

Marquise

Kopš to pēcdzemdību depresijas tēmu palasījos, kaut kāda smeldze parādījās un sāka atmiņas viena pēc otras līst ārā. Laikam jānoraksta nost. Cik drausmīgi apzināties, ka, pie noteiktas apstākļu sakritības, es arī varēju būt tāda māte, kura bērnu un sevi nomušījusi un tiek atspoguļota visos masu mēdijos.. Un ne jau bērnam kaitēt gribēju. Viņu mīlēju no visas sirds. Pati vnk dzīvot negribēju un nespēju viņu vienu atstāt, jo nebija kam uzticēt (pareizāk sakot neviens no asinsradiniekiem "nemācētu" gana labi audzināt) un bērnu namā negribēju, lai nonāk. Un visparadoksālākais, ka tieši pēcdzemdību depresijas nebija. Tad laikam visi iespējamie hormoni bija pareizi sastājušies. Laiks ar zīdaini raksturojams kā skaistākais un laimīgākais laiks dzīvē. Tā konkrēti sagāju pa fāzēm krietni vēlāk. Un slikti ir tas, ka tobrīd nebija nekāda atbalsta. Prosta sliņke, kā nav kauns sūdzēties un jāsaņemas.. Tieši tuvs cilvēks atrunāja no vēršanās pie psihiatra, jo uzlikšot uzskaitē un nevarēšot nokārtot "tiesības".. Jopcik, kādas tiesības..?! Nekādām "tiesībām" vairs nebūs nozīmes, kad cilvēku vairs nebūs starp dzīvajiem.. Lūk tādas daudziem ir vērtības, lai tik uz āru viss labi izskatās. Pie psihiatra vērsos pēc daudziem gadiem, kad jau saviem spēkiem bija izdevies izķepuroties līdz ciešamākam stāvoklim. Un izrādās, ka tiesības neviens neņem nost un attieksme ir ļoti laba, un ir zāles bez nekādām blakusparādībām, kas ļoti, ļoti palīdz dzīvot kvalitatīvi. Par cik jau no bērnības ir tā vaina, tad tikai sākot dzert zāles, es sapratu, ko nozīmē normāli justies. Ļoti žēl to daudzo pazaudēto dzīves gadu, bet ko nu vairs. Jācenšas tad vismaz atlikušais dzīves laiks nodzīvot pēc iespējas kvalitatīvāk.


Fake it till You make it!!!

Norma Džīna

2009. Gadā lasot cāļa atbalsta grupu, man nācās sev atzīt, ka man ir depresija un es sāku meklēt palīdzību,ko arī saņēmu. Lasot citu rakstīto, es sapratu,ka es neesmu viena tāda un ka tas kas ar mani notiek ir nopietni un pats no sevis nepāries. Toreiz es lasīju, es nesunāju. Tomēr cālis man ļoti palīdzēja. Tas ir tas kāpēc es parasti šādās diskusijās iesaistos. Jo kāds nerunā ,bet lasa.

Papildināts 06.11.2023 21:12:

Es arī līdz psihiatram nonācu tikai 2020.gadā un kamēr vēl zālītes piemeklēja...,bet tagad man ir salīdzinoši labs periods.

Marquise

Norma Džīna
Piekrītu. Man arī savā laikā tieši cālis palīdzēja un sapratu, ka jāvēršas pie profesionāļiem. Paldies, visiem tālaika rakstītājiem. Tolaik pati nerakstīju.


Fake it till You make it!!!


Es lasu, bet rakstīt nevarētu atklāti.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18400501