Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Audžuģimene - 3 bērni vienā piegājienā

Llorett

Viens bērns arī prasa daudz resursus, jo visu laiku vajadzēs pievērst uzmanību un izklaidēt. Ja bērni ir 2 vai 3, viņiem jau ir savs bars, savas spēles un komunikācija. Bērniem ir līdzīgs vecums. Protams, ar pilnu darba slodzi 3 bērnus nevarēs savienot. Visdrīzāk arī ar 1 nevarēs, ja vien vīrs vai kāds nepalīdzēs.

Pusslodzi vai nestrādāt var atļauties gan ar 1 bērnu, gan ar 3 bērniem. Tā ka laikam neredzu to milzīgo atšķirību. Milzīga atšķirība ir starp 1 un ne vienu vai starp 3 un ne vienu.

Kā tad īstā māte varētu savus 3 bērnus audzināt (šo pašu bērnu māte, ja sagribētu)? Domāju, tas ir pārspīlējums, ka normāla ģimene, kurā sieviete ir gatava veltīt sevi bērnam (un tiešām to grib, nevis mantiņu statusam), nevarētu pavilkt 3 bērnus. Nav viņi tik lieli, lai būtu pilnīgi samaitāti. Nav tik mazi, ka visu laiku jāucina un pudelīte jāsilda.

Nu savu bērnu, ar omēm, ar vīru droši vien varētu pat pilnu slodzi apvienot. Bet šis bērns tā vai tā visdrīzāk tāds nebūs...

Lai gan arī, ja ir ģimenei resursi, tad māte var strādāt pilnu slodzi un tad algot mājskolotājas un aukles. Bet tā būs liela izdevumu pozīcija. Un vispār jautājums - vai Tu tiešām esi gatava būt par māti bērnam bez vecāka? Tāpat kā vīrs apņem sievu ar visu viņas ģimeni un draugiem, tāpat arī adoptētājs paņem bērnu ar visām viņa slimībām, riskiem, pagātni un īsto ģimeni (ar kuru attiecības ir kaut kādā neattīstītā stadijā).

Bet, ja šaubies, tad tiešām neņem... Jo bērnam ir jāatdod faktiski visa dzīve. Dažkārt to darīt palīdz vecmāmiņas. Bet, ja tādas nav, Tev pašai ar to jārēķinās. Arī nauda, arī karjera.

Papildināts 12.12.2019 19:35:

Ja man būtu piemēroti apstākļi, es ņemtu. Bez vīra gan neņemtu. Jo skaidrs, ka vienam ir jāvelta darbs. Neredzu nekādu iespēju, kā, strādājot pilnu slodzi, vēl var milzīgo darbu ieguldīt bērnos. Ja būtu bagātības mantiniece, tad arī ņemtu, jo tad tiešām varētu naudu ņemt no iekrājumiem.

Savādāk ir vajadzīgs vīrs, kurš piekrīt šai atbildībai un projektam. Pie tam adekvāts vīŗs, kurš spēj kaut ko nopelnīt, nevis atkarīgais, agresīvais, strādāt negribošs vai citādi nenobriedis. Nauda un karjera savādākā ziņā mani neinteresētu. Un tad tā kļūst par parastu tradicionālu ģimeni, kur vīrietis pelna, bet sieviete gādā par bērniem - kā vienmēr kopš seniem laikiem ir bijis.

Modelis, kad sieviete strādā, ir iespējams tikai tad, ja bērns ir dzimis ļoti normālā ģimenē, bērnam ar psihi viss ir kārtībā, vīrs ir adekvāts, spējīgs pelnīt un faktiski palīdzošs. Plus vēl vecvecāki. Ja tā nav, tad faktiski tiek deformēti arī veseli bērni, jo nesaņem pietiekamu mātes mīlestibu.

Pēdējās izmaiņas: Sindy5, 12.12.2019 19:38.
Papildināts 12.12.2019 19:46:

Kaut gan, ja runā par mani, tad man ne tikai nav pareizie apstākļi, bet arī vecums tāds, ka es jau vairs negribu "atdot dzīvi 20 gadu garumā". Jau tik daudzus gadus tik daudz esmu atdevusi, ka nu vairs nevaru sagaidīt, kad varēšu darīt to, ko gribētu...Bet, ja būtu 5-10 gadus jaunāka, tad mierīgi. Bet 2 mūžus (divus 20 gadus) pēc kārtas "atdot savu dzīvi" vienas dzīves ietvaros laikam tomēr negribētu.

Bet, ja tagad būtu pareizais bērna ieņemšanas vecums, tad man butu 2 scenāriji - vai nu savus bērnus neradīt, bet "ņemt pamestus bērnus", - līdzīgi kā ar šķirnes sunīšiem - kapēc radīt jaunus, ja ir tik daudz pamestu jau radītu. Vai arī otrs scenārijis - apzinātos,ka gribu radīt kvalitatīvus pēcnācējus - no laba, atbildīga (ticīga) tēva, kurš saprot ģimenes, mātes, tēva lomu, jo tikai tad būtu cerība uz kvalitatīviem bērniem, kādi mūsu sabiedrībā ir vajadzīgi...Radīt kādu vienaldzīgu, lepnu intelektuāli nebūtu nekāds ieguvums vai ar psihiskām novirzēm dažādu problēmu dēļ (parasti ģimenes nesaskaņu dēļ)..

Pēdējās izmaiņas: Sindy5, 12.12.2019 19:47.


RunaaKaijas

Llorett
Ja ir šaubas par resursiem un spēju tikt galā ar uzvedības problēmām un potenciālām psiholoģiskām problēmām, tad ņemt trīs uzreiz nav pràta darbs. Pat vienu ņemt būtu stipri, stirpi jāapdomā. Tāpat kā tad, kad bērniņš dzimst pašam, arī audžuvecāks nekad nezin pilnībā kādu bērnu uzņemas. Zināt savus resursus ir vērtīgi, bet tas nav arī veikals, kur iet apgrozīt visus un atrast vienu neapbružāto. Varbūt viedoklis skarbs no manas puses, tomēr tā ir.

Llorett

Protams, nav plāna "apgrozīt" neskaitāmus bērnus. Principā mums pat bija plāns ņemt pirmo(s), ko piedāvā, bet šai gadījumā patiešām ir lielas pārdomas.

Bet, esot adoptētājam/audžuvecākam, salīdzināt pieņemtu bērnu ar pašam dzimušu ir vismaz dīvaini. Risks ir jebkurā gadījumā, tikai pirmajā ar garantiju nāk sāpināts bērns ar izrietošām uzvedības problēmām. Uzvedības problēmas nav tas, kas mūs biedē, bet mentālās gan. Esmu bērnunamā, kur biju brīvprātīgā, redzējusi bērnus ar šizofrēniju - zinu, ka to es nepavilktu ikdienā.

Jūs pašas gan laikam aci nepamirkšķinātu, ja uzzinātu, ka jūsu potenciālo audžubērnu bio-mātei ir mentāla slimība?

esenif

Jūs pašas gan laikam aci nepamirkšķinātu, ja uzzinātu, ka jūsu potenciālo audžubērnu bio-mātei ir mentāla slimība?
Visu izšķir motivācija. Tā mums var būt ļoti atsķirīga un katram jāsadzīvo ar savējo. Ja mans mērķis ir palīdzēt bērnam, tad vecāku slimības tiešām nestrauc. Pēc persnīgās padsmitgadu pieredzes un novērojumiem lielākās grūtības ikdienā rada trauma sekas un viss ar to saistītais, nevis kādas pārmantotas vai iegūtas veselības problēmas.

Šizofrēnija neiedzimst, bet, kā jau minēji, slimo pēcnācējiem ir desmitreizes lielāks risks jeb tie 10% iespējamība saslimt, kas atkarīgi no vides, apstākļiem utt. Šajā kontekstā svarīga būtu bērnu pieredze (cik tā bijusi traumatiska un kādos apstākļos dzīvojuši), kā arī jūsu personīgie resursi. Paanalizējiet, kas jums liek domāt, ka varētu tikt galā (ļoti praktiski un detalizēti), kas biedē (ar ko netiktu galā un kāpēc) un papildus tam arī pieejamais atbalsts (kāda veida atbalsts jums ir pieejams un vai tas ir pietiekošs konkrētajā gadījumā).


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

12345

Ja valsts sistēma ir tāda, ka tos bērnus var izšķirt, tad ņemiet viņus, jo tā varbūt ir vienīgā un pēdējā iespēja, ka neizšķirs. Ņemiet un strādājiet pie māsu un brāļa attiecībām, jo viņiem neviena cita pasaulē nebūs, kā tikai paši viens otram. Nepieļaujiet, ka bērni zaudē vienīgos piederīgos.

Viss pārējais ir lielā mērā bla-bla, jo jums kā audžuģimenei tomēr būs diezgan liels atbalsts.

Papildināts 14.12.2019 17:22:

Jūs pašas gan laikam aci nepamirkšķinātu, ja uzzinātu, ka jūsu potenciālo audžubērnu bio-mātei ir mentāla slimība
Tāda visdrīzāk ir arī tad, ja nav diagnosticēta. Citādāku gadījumu ir ļoti maz.

Papildināts 14.12.2019 17:24:

P.S. Uz jebkuru "Es nevarēšu..." ir "Nāksies varēt!"


.- Šomāt, ēj, šomāt, ko tu darītu, kad tevi burlaki nosistu?

- Ko tad nu, mīļā, darītu, jādzīvo vien būtu!

Manika

Llorett
Jūs pašas gan laikam aci nepamirkšķinātu, ja uzzinātu, ka jūsu potenciālo audžubērnu bio-mātei ir mentāla slimība?
Skatoties, kāda. Starp šizofrēniju un depresiju ir milzīga starpība!
Un bērni ar smagām psih. saslimšanām ir tomēr jādod labi sagatavotiem cilvēkiem, ar stabīlo psihi un līdzsvaroto emocinālo pasauli.
Es domāju, ka tie bērni vnk ir jāredz. Tad arī daudzi jautājumi atkritīs. Galu galā, audžuģimene nav adoptētājs, tas atvieglo situāciju, jo ir mazāk atbildības, kaut vai likuma priekšā.
Kādreiz viena audžumāte teica, ka viņa ieteiktu visiem ņemt bērnu/bērnus vispirms audžuģimenes statusā, un tad jau redzēs, vai ir šīs ģimenes bērns atnācis, vai nē. Respektīvi, vai konkrēto bērnu adoptēt, vai arī viņam jāmeklē sava ģimene citur. Es šaj domai piekritu tikai daļēji, taču, iespējams, tā Jums noderēs.


MeŽa PūCe.

RunaaKaijas

Llorett
Tomēr neizprati, ko domāju. Tieši tā, kaut kādas problēmas ir garantētas un kaut kādas ir neprognozējamas. Neviens ar garantiju nevarēs pateikt to bērnu mentālās veselības nākotni. Ne viņu, ne kādu citu. Tas arī viss. Atvēru tēmu, jo domāju, ka runa būs par to vai trīs uzreiz varēs pavilkt, bet te vairāk ir jautājums par mentālo veselību.

Pēdējās izmaiņas: RunaaKaijas, 15.12.2019 05:01.

Llorett

Manika
Starp šizofrēniju un depresiju ir milzīga starpība! Protams, ir starpība. Ne jau par depresiju man bažas.

Es domāju, ka tie bērni vnk ir jāredz.
Piekrītu, bet es arī negribu viņus pētīt kā trusīšus. Gribu maksimāli noskaidrot līdz tikšanās brīdim, lai uz tikšanos ietu jau ar domu ņemt.

RunaaKaijas
Neviens ar garantiju nevarēs pateikt to bērnu mentālās veselības nākotni.
Mja, tas ir skaidrs.

runa būs par to vai trīs uzreiz varēs pavilkt
Arī par to - bet vairāk par māsu-brāļu attiecībām un vairāku bērnu iedzīvošanos ģimenē. Kā saprotu, šobrīd māsām ir ciešākas attiecības. Bet vecākā māsa laikam nebūs sajūsmā par audžuģimenes ideju (tā es sapratu no pašvaldības dāmas). Viņa izspēlēja dažādas variācijas, kā varētu vecāko atstāt, bet, nu, izšķirt bērnus būtu pēdējais, ko mēs vēlētos. Bet vecākās māsas dēļ var gadīties, ka arī jaunākie paliek turpat. Kaut gan laikam viņa jau meklē ģimeni tik ilgi, ka nupat jau bērnus grasās izšķirt.

Kas mani vēl šai situācijā dara bažīgu. Es biju iedomājusies un sev noformulējusi, ka mēs ņemsim bērnus, kas viņu vecākiem nav vajadzīgi vai kam pudele/adata/... vajadzīga vairāk. Šeit tā situācija ir pavisam cita - ir mamma, kas ir nevesela, bet bez atkarībām. Un kas grib savus bērnus, bet nevar - ne (tikai) savas vainas dēļ. Un es šai situācijā jūtos absolūti lieka ar savu vēlmi palīdzēt.

Nākamās nedēļas beigās iesim atkal runāt jau kaut ko sīkāk. Ceru, ka arī konkrētā soc.darbiniece piedalīsies.

Man grūti noformulēt, ko vēlējos dzirdēt šai tēmā. Varbūt kādus labus stāstus iz dzīves par vairāku brāļu/māsu pieņemšanu. Un varbūt kādus hintus, ko jautāt, kam pievērst uzmanību utt.

river

Visiem maniem audžubērniem mātes ir ar psihiskām saslimšanām. Taču tas kā reiz mūsu gadījumā vispār nav problēma. vismaz pagaidām. protams, pusaudžu vecumā var kaut kas nostrādāt, bet tā varbūtība 10% ir stipri mazāka, kā visādas citādas problēmu varbūtības sāpinātiem bērniem.
es pat domāju, ka skaidra diagnoze - šizofrēnija, manu darbu un dzīvi tikai atvieglotu, vismaz visi apkārtējie "atšūtos" ar jautājumiem un padomiem par audžubērnu attīstību un uzvedību.
kā jau esenif teica, visiem dažādi resursi un dažāda motivācija. arī attieksme pret problēmām. es mierīgi varu dzīvot ar psihiski vai citādi slimu/sāpinātu bērnu, toties mani visvairāk noēd apkārtējo spiediens. ir cilvēki, kuriem otrādi.
vārdu sakot, jāpazīst visupirms sevi.
bet nu globāli ņemot, bez pieredzes ar bērniem kā tādiem, bez pieredzes ar sāpinātiem bērniem, paņemt uzreiz trīs ir liela, liela drosme. bet nu ir, kam sanāk.


Llorett

Interesanti ir tas, ka, kad šeit pat pirms kāda laika jautāju, vai esmu traka, apsverot 3 bērnu adopciju, vispārējais viedoklis bija daaaudz pozitīvāks kā šajā tēmā. Nē, nu labi, varbūt šeit esmu parādījusi sevi kā bailuli.

Bet IMHO labāk pabaidīties un izsvērt, nekā pēc tam atteikties.

OK, ejam tālāk - psihodiagnozes atmetot, kā strādāt pie māsu - brāļa attiecībām? Skaidrs, ka savstarpējā konkurence būs. Šobrīd visi iet dārziņā. Turpināt? Pilnu vai pusdienu? Kāda jūsu pieredze?

Mums pagaidām doma, ka dārziņš paliktu vienīgā nemainīgā lieta viņu dzīvē, tāpēc to noņemt būtu varbūt pārsteidzīgi. Bet no otras puses, vai tādā veidā mēs nenomāksim piesaistes veidošanos ar mums? Un, protams, tas, ka ir vieta dārziņā, kuru negribētos palaist vējā. Pagaidām sliecamies uz pusdienu ļaut dārziņu turpināt.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18400633