Jau pieminēju - viss atkarīgs no nodaļas. Bērns gadu nomācījās dizaina mēbelēs. Slodze milzīga, pat nespēju iedomāties, kurā šķirbā varētu pagūt pīpēt un citādi loderēt. Stundas varēja būt līdz 17, 18. Pēc tam iet uz darbnīcām, tur strādā līdz 22, brīvdienās arī darbnīcās. Pat ļoti centīgie gadu pabeiguši ar parādiem. Nākamie gadi jau esot vieglāki, bet tāpat slodze pietiekama, lai nerātnībām laika nepietiktu. Protams, ka kāds tur kaut ko, bet tādi tad tur neturās. Manējais bik ielaida veselības dēļ, sasmelt garām palaisto spēka vairs nepietika, kaut bija sarunas ar nodaļas vadītāju, labas atsauksmes no pasniedzējiem. Saprata, ka koki neinteresē tik ļoti.
Draudzenes vīrs tur vada citu nodaļu. Cik dzirdēts, nekādas auklēšanās. Gribētāju tur mācīties pietiekami, pašam arī jāpacīnās, nevis jāgaida, kad mutē ielies.
Daudz kas atkarīgs no bērna - spēj viņš pašorganizēties vai vēl arvien vajag māmuķi.
Cilvēki, kas aprunā aiz muguras, vienmēr tur arī paliks.