Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzimuma disforija meitai - kā dzīvot tālāk?

Safiira

Safiira
Tiki pie šeit ieteiktā Nila Konstantinova? (tas ir par maksu vai par brīvu?)


Nē, man pagaidām piedāvā Helēnu

queque

Nepaniko, tam šobrīd nav nekāda pamata. Pie mums pirms pilngadības nekas dzimuma maiņas virzienā nevar notikt. Otrkārt - lai saņemtu oficiālu diagnozi, kas pieļauj dzimuma maiņas procedūras, t.i., hormonālo terapiju, operācijas un vēlāk dokumentu maiņu, ir nepieciešams iet cauri visādām pārbaudēm. Tas nenotiek vienā dienā, tas var paņemt gadus. Pirms šādiem radikāliem soļiem tāpat jāiet terapijā, tiek analizēts, vai tas nav kaut kāds zajobs, trauma, cita diagnoze. Un, treškārt, ja, piemēram, uz meitas divdesmit..trīsdesmit..vienalga cik gadu vecumu visa šī ņemšanās ar diagnozēm, terapijām uc būs noslēgusies un komisija atzīs, ka viņai ir pamatojums dzimuma maiņai, tad tā būs tikai viņas darīšana..

"mājas apstākļos" nav iespējams nomainīt dzimumu, nesāks viņa nekādus hormonus lietot, ne krūtis sev griezt nost. Ja sāks (tagad, bez ārstiem un receptēm), tad tur ir cita diagnoze, vai vismaz vēl papildus diagnoze, un tas jārisina ar psihiatru, iespējams, attiecīgā slimnīcā.

Tev pašai iesaku rūpīgāk papētīt, kad un kā var nonākt pie dzimuma maiņas, cik tas ir sarežģīts process* un padomāt loģiski, pirms panikot. Un meklēt meitai labu speciālistu, iespējams, vairākus, jo ne visiem ar visiem sakrīt, lai sāktu šķetināt, vai vēlme pēc dzimuma maiņas ir reakcija uz kaut ko, vai kāds iekšējs konflikts, pārpratums un protests, vai traumas sekas. Tas būs jāšķetina jebkurā gadījumā, mainīs, vai nemainīs to dzimumu.

Par dzimuma maiņas sekām vēl nav vērts domāt un prātot, ir jāskatās uz šobrīd notiekošo. Par iespējamām sekām un komplikācijām nopietni jādomā un jāinteresējas, ja dzimuma disforija tiks noteikta kā oficiālā diagnoze.

Es dažu sarunu kontekstā esmu aizdomājusies, ko darītu, ja mans bērns būtu nolēmis mainīts dzimumu. Nonācu pie secinājuma - ļoti raudātu, jo savā ziņā tas nozīmē zaudēt meitu vai dēlu (tieši pēc dzimuma piederības), attiecīgi no kaut kāda punkta x šis bērns, kāds man izveidojies priekšstatos un ilūzijās, aiziet no dzīves. Saprotu, ka šo vajadzētu izsērot un pašai savas ekspektācijas nomierināt un atcelt, man noteikti būtu nepieciešams speciālists, lai to izdarītu. Bet attiecībā uz bērnu, mēģinātu atbalstīt - morāli, fiziski, jebkā.

Lielākoties cilvēki ar "nepareizā dzimuma" sajūtu tomēr ir redzami no malas. Vai nemanīji nekādas pazīmes no meitas puses? Domāju, kā absolūts pārsteigums un šoks tas nāk ļoti reti, ir ļoti grūti, ja ne neiespējami noslēpt šo dzimumu disonansi sevī - tas ietver gan izturēšanos, kustības, mīmiku, zināmā mērā arī intereses, attieksme pret dažādām lietām. Tīri piemēram - zinu kādu par Tavu meitu mazliet vecāku jaunieti, šad tad tiekamies mana darba sakarā pēdējos trīs gadus. Pirmajā reizē bija skaidrs, ka meitene ir netradicionāli orientēta (man vienalga, da kaut vai citplanētietis, bet es to piefiksēju, jo pēc man zināmās informācijas pirms tikšanās stereotipiski galvā bija uzzīmējis radikāli atšķirīgs tēls). Pirms apmēram gada sāku gaidīt to brīdi, kad viņa lūgs sevi sākt saukt vīriešu dzimtē, jo sarunās pavīd smalkas nianses, fiziski, vizuāli viss ved uz to. Kad lūgs, tad saukšu. Tas, protams, nav mans bērns un attieksme pret savu vienmēr ir cita, taču redzot, kāda viņa ir "sieviete" un cik mulsinošs šis fakts ir gan viņai, gan, piemēram, man, es neuzskatu, ka ir jāpiespiež viņu sēdēt sev nepieņemamā "ādā". Katrā ziņā, viņa arī reizēm zināmā mērā liek aizdomāties par to, kā rīkotos, ja kāds no maniem bērniem nejustos mierā ar piedzimto fizisko dzimumu.

Papildināts 07.07.2020 08:54:

_____

*ir valstis, kur ir mazāk sarežģīti un pastāv iespēja to veikt ar pilnīgu vai daļēju valsts atbalstu, taču tajā ir daudz nianšu, arī tas nav ātri un vienkārši.

Papildināts 07.07.2020 09:03:

ar viņu runājusi par seksuālo orientāciju un viņa saka, ka viņai patīk puiši. Kaut kā pavisam stulbi sanāk -

Nekas neparasts. Pazīstu homoseksuālu sievieti, kas piedzima kā heteroseksuāls vīrietis, taču veica dzimuma maiņas operāciju. Bet, nu, tas tika darīts 30+ gadu vecumā.

Vēlreiz - nepaniko. Elpo dziļi, un, kā te teica - pa vienai dienai uz priekšu. Iespējams, ka viss nav tā, kā šobrīd izskatās, meitas runām un uzvedībai var būt citi iemesli . Un, ja arī ir, tad nekas nenotiks uzreiz, visam ir vajadzīgs laiks, šādām lietām - ilgs laiks.

Paldies par komentāriem! Šodien atkal parunāju ar meitu. Un atkal viņa man stāsta, cik ļoti viņai nepatīk savs dzimums. Es vēlreiz pārliecinājos, ka galvenais vēstījums ir - es negribu būt sieviete, nevis - es ļoti gribu būt vīrietis, vai - es esmu vīrietis. Viņai pat grūti iet dušă, grūti skatīties uz sevi spogulī. Viņai nepatīk, ja pret viņu kāds izturās kā pret meiteni. Nepatīk, ja atver durvis.

Šobrīd ļoti gaida psihoterapiju un cer, ka vai nu palīdzēs, vai ātrāk tiks pie hormoniem.

Visa izturēšanās, mīmika, runas veids ir kā sievietei. Varbūt tomēr vēl viss nav zaudēts? Vai es atkal saskatu to, ko gribu saskatīt un baroju sevi ar veltām cerībām?


Mazurka

Safiira
Vienkārši esi blakus, klausies un sadzirdi ko Keita Tev mēģina pateikt. Iesaku meklēt terapeitu sev.

Papildināts 25.07.2020 13:35:

*meita nevis Keita

viedaminka

Safiira
Ja meita negrib būt sieviete nevis kopš dzimšanas jūtas kā vīrietis, tad problēmas pamatsakne ir meitas mātē- tātad tevī. Kaut kādu iemeslu dēļ meita negrib būt tāda, kā tu vai negrib sev tādu dzīvi kā tev. Un tāpēc tevi šī tēma ļoti satrauc, jo intuitīvi jūti, ka atbildība par situāciju gulstas uz taviem pleciem. Tāpēc problēmas risinājums būtu aiziet tev pašai pie speciālista un atrast atbildi- kāpēc meita negrib būt tāda kā tu vai negrib sev tādu dzīvi kā tev. Tavā dzīvē ir kaut kas, kas tevi dara nelaimīgu un meita to intuitīvi jūt. Meita ir nevis problēma, bet meitas uzvedība ir simptoms tavai iekšējai disharmonijai. Meita caur savu uzvedību neapzinātā līmenī mēģina palīdzēt tev pašai.

Ja meitai būtu ģenētisks defekts dzimuma jautājumā, tad kā jau queque raksta - tu un apkārtējie to būtu jau sen pamanījuši un nojautuši. Kā mēs atpazīstam vīrieti, kas pārģērbies par sievieti (vai sieviete par vīrieti), tāpat var atpazīt cilvēkus ar ģenētiskiem defektiem- tu būtu pamanījusi, ka meita patiesībā ir dēls- pēc uzvedības, kustībām, runas veida, domāšanas veida, pēc interesēm, utt. Var būt puiciskas meitenes un sievišķīgi vīrieši, bet ar ģenētiskiem defektiem tā ir pavisam savādāka uzvedība, intuitīvi to sajūt apkārtējie, īpaši vecāki.

Dažkārt pusaudzes negrib būt sievietes, ja ir cietušas no seksuālas vardarbības (bailes to piedzīvot atkal) vai piedzīvojusi kādu apkaunojumu sievišķības dēļ un netiek ar to galā (piemēram, asiņu peļķe skolas solā negaidītu menstruāciju dēļ vai tml.).

Homoseksuālos jautājumos bieži figurē tēze, ka tadam bernam ir bijusu nepilna ģimene. Nezinu kā Safīrai un citam ar to, bet tas ir baigi. Jo skaidrs, ka vientuļā māte, uz kuru gulstas viss atbildības un problēmu risināšanas slogs un mi lzīga psihiska slodze un vel ģimenes budžeta pelnīšana, laimīga nejutīsies. Jo vairāk vientuļajai mātei palīdzibas, jo laimīgāka būs viņa un normālāks berns. Un paradoksāli, ka pati māte tur neko ietekmēt nevar, tā palidzibas saņemsana ir atkarīga no citiem cilvēkiem. Un valsts atbalsts ir nepietiekams. Un beigās mātei jājūtas vainīgai, ka nav nodzīvojusi priecīgu, laimīgu un pārticīgu dzīvi. Bet, kad šķiras, tad apkārtējie dveš, ka īstā laime tikai sāksies. Bet beigās pēc padsmit gadiem attopies, ka bērns, skatoties uz mati, palicis homoseksuāls.

Un to laimes sajūtu nevar izmērit. Tikai atskatoties uz dzivi, vari pateikt, nudien, laimes tur nebija necik. Tajā brīdī jau vnk dara to, kas jādara. Gruti iedomāties, ka psihoterapeits mātei (kas prasa bargu naudu īpaši nepilnai ģimenei) varēs izmainīt berna noslieces. Bet lai veicas!

Papildināts 26.07.2020 15:28:

Vispār jebkura novirze uzvedibas modelī pecnacejos ipasi lielā ipatsvarā nāk tieši no nepilnām ģimenem. Jo vairāk ģimene piedalās berna audzināšana, jo vairāk var cerēt, ka iznaks adekvāts, atražot sevi spējigs sabiedribas loceklis. Diemžel sabiedrībā parsvarā filozofē sauklis- ja kas nepatīk, jāšķiras. Bet kā tā šķiršanās izvertisies- palīdzes radi, berna tevs pēc šķirsanas vai nē, tā bus liela trauma bernam vai maza, vai atradīs jaunu, cienīgu lovi, vai nāksies dzivot vientulībā, rūpēs vai ar atgrūdošu patēvu, to tik pēc gadiem, daudziem gadiem var redzēt. Un visbeidzot- kādas tas sekas atstās bērnam.

Limassola

Jaa, tev ir jaabuut atbalstam savai meitai, bet paslaik tu esi egocentriska draamas karaliene! Tas ir tavs berns, vinja tev mazaak miilja kluus, ja mainiis dzimumu, cilveeks tachu tas pats! Vinai ir gruuti, loti gruuti, vinai vajag atbalstu, bet pretim nosodoshaa un emocionaali nenobriedusii maate, nav briinums, ka vinja agraak nevareeja tev uzticeeties un izstaastiit, taa vietaa iedziivojoties neirozees un panikas leekmees. Pat atbalsta grupu tu esi atveerusi SEV, kaa tev ar to galaa tikt nevis kaa paliidzeet meitai! Riktiigi asini uzsit saadi cilveeki!

Duujaa

Kādas asinis? Man izskatās, ka autore pārāk ar šo visu bāžas virsū tai meitai un lieki aktualizē.


Safiira
Uzrakstīju cāļpastu Jums.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18408565