Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzimuma disforija meitai - kā dzīvot tālāk?

Safiira

Drāmas karalienes ir abas divas. Pusaudži datoros saskatās muļķības un to iespaidā arī dumji uzvedas. Aiz neko darīt visādas problēmas izdomā.


Dzeerveniite

Safiira
Oj, ko tik pusaudži savu hormonu trakumā neizdomā. Es tajos gados staigāju platā džemperī, lai neviens neredz, ka man ir krūtis- bija kauns no tām. Vilku puiciskas drēbes. Vēl es sūcos ar meiteni un kādu brīdi domāju, vai man ar orientāciju viss ir kārtībā. Visa uzvedība bija tāda puiciska- špļaudījos, lamājos, Smēķēju. Bet tas pārgāja. Kādas attiecības meitai ar tēvu? Jo tēvs ir tas, kas meitenei liek justies sievišķīgai- ja starp viņiem ir patiesas un mīlošas attiecības. Man tādas nebija, tāpēc arī tie pusaudžu gadi bija kā viens liels murgs.

Sākumā manīju, ka meita aug kopā tikai ar mammu, tētim cita ģimene. Vai nav tā, ka meita tēvam bija ļoti pieķērusies un visa šī epopeja patiesībā ir par godu tam, ka tētis ir prom? Jo vīrietis taču var dzīvot kā grib, bet sievietei jādzīvo kā var.

Dzeerveniite

Safiira
Vēl jau arī tas, ka nevis viņa nejūtas kā sieviete, bet gan tas, ka viņa nejūtas nekā. It sevišķi tāpēc, ka ir nosliece uz depresiju. Viņa maldīgi domā, ka puiša tēlā jutīsies labāk. Ja jau tā grib justies- lai griež nost matus un velk puišu drēbes, bet to taču viņa darīt negrib? Varbūt viņai ir vēlme Tevi pamatīgi sāpināt par kaut kādiem pārdidarījumiem, tāpēc izdomā visādus pekstiņus?


BlackCat

Neesmu psihAlogs, bet, manuprāt, meitai vienkārši ir uznācis bzdings. Vēlēšanās būt par vīrieti kaut kā nerīmējas kopā ar to, ka viņa neuzvedas, neģērbjas kā vīrietis. Jo vīrietis jau nav tikai cilvēks ar krānu starp kājām. Tas ir gan fizioloģisko, gan psiholoģisko īpašību kopums, kas vieno šo dzimumu.

Citādi, pēc apraksta spriežot, izskatās, ka meita ir vīrietis sievietes ķermenī un piedevām transvestīts. Respektīvi - tāds vīrietis, kurš grib pārģērbties par sievieti. Un vēl jautājums - kas viņai seksuāli šķiet pievilcīgi? Meitenes vai puiši? Ja puiši, tad vēl visam augšminētajam pa virsu viņa vēl ir gejs. Kaut kā tā.. Neesmu gan par šādu statistiku interesējusies, bet man personīgi liekas, ka tāaaada kombinācija ir ļoooooti reti.

Neviens nezina,vai meitene tiešām ir iespējamā transpersona, jeb vai varbūt ir citas problēmas, .. neesmu psiholoģe. Bet ko es redzu, Latvijā viņai būs ar to milzīgas grūtības. Kā transpersonai viņai šeit nebūs nekādas cerības uz atbalstu ,ne finansiālo, ne morālo. Daudzi šeit baidās vispār runāt par šādām lietām. Daudzi šausminās, kaunina, daudzi diagnosticē kā blēņošanos, ākstišanos , sliktu morāli..

Viss, izņemot atklātu runāšanu . Varu arī iedomāties,ka viņa baidās stāstīt.

Es Jūsu vietā dotos uz ārzemēm,kur šādas lietas apmaksā slimokases. Un kur ir normāla nostāja.

AAfrika

Nevaru saprast, kad es augu- tā nebija Pirms 35-40 gadiem šīs dzimumu tēmas pat īsti nebija. Jā- puiciskas meitenes, kas lamājas, spļaudās u.t.t. Es arī vienu gadu biju tāda rupekle... bet pāraugu. Kautrēšanās no ķermeņe arī bija aktuāla, bet neienāca pat prātā, ka es neesmu meitene, vai es esmu puisis, vai arī dzimumneitrāla...

Bet tagad es pazīstu jau 3 pusaudžus ar šīm pārdomām un par vairākiem esmu dzirdējusi no citiem. Kā tā? Man šķiet, ka meitenes ir neapmierinātas ar savu izskatu, sievišķību, pārmaiņām (kam patīk mēnešreizies?), puiši neskrien pakaļ, u.t.t.- tad nu sāķ domāt par savu orientāciju. Domā un lasa tik ilgi, kamē rjau sāk likties.

Tas līdzīgi kā ar slimību simptomiem. Jāsāk tikai lasīt raksti par slimībām, kā pašam sāk i kasīties i sāpēt, i apgrūtināta elpošana nākt virsū.

Un psohoterapeitu/psihiatru apmeklēšana tagad arī ir populāra. Pat skolas psihiatre "sūdzējās" ka daudiz vienkārši nāk atpūsties klusumā starpbrīdī, parunāt- bez problēmām. Patīk, kad pieaugušais uzklausa un uztver nopietni u.t.t.

Tas, ko es izsecināju- šīs domas, idejas, vēlme apmeklēt psihologu, nenozīmē, ka tiešām ir reāla diagnoze.

Alija

Un psohoterapeitu/psihiatru apmeklēšana tagad arī ir populāra.
Mhm, agrāk pie psihologiem negājām un visi izaugām "normāli", vai ne? Un tad paskatamies šķiršanos, pašnāvību un vecāku, kas neaudzina savus bērnus, statistiku Latvijā. Secinam, ka esam līderi Eiropā. Un tāpat tak uzskatam, ka esam izauguši "normāli".


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.

Te bija ļoti laba saruna par dzimumidentitāti.

https://www.facebook.com/uzvediba/videos/157618346411272/


AAfrika

Alija
Ir jau laikam noderīgi apmeklēt labu psihologu. Pati esmu staigājusi, bet īsti nesapratu ko man tas deva. Man šķiet, ka neko. Iespējams, nebija īstais.

Ja pusaudzis prasa, lai vecāki aizved pie psihologa- kas cits atliek, jāved. Bet pieļauju, ka ir gadījumi, kad pusaudzim nav nepiesciešama šī palīdzība. Drīzāk nepieciešama pieredze psihologa apmeklējumā, jo citiem taču tāda ir.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18408565