Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kā piedāvāt vīram adoptēt bērnu?

Lienite923

Conejito

Limassola
Tak cilvēks raksta, ka veselība neļauj. Bērns, tas ir lieliski, bet slima mamma, pilnībā sačakarēta veselība, tas nav tas, ko bērnam vajag.


Limassola
Man grūtniecība neiestājas virsnieru problēmu dēļ, lai ieņemtu un iznesātu mazuli man ilgs toši jālieto hormoni, ko es diemžēl lietot nevaru kunģa čulas dēļ, tāds sakars. Arī pie MA man būs jālieto tās pašas un vēl vairāk zāles, tāpēc man nav jēgas to mēģināt, un mani tur visticamāk arī neņemtu, jo pielabojot hormonus es visticamāk iztiktu bez MA. Es ļoti gribu bioloģiskos bērnus, bet man diemžēl jāpieņem tas, ka mana veselība to neļauj, esam jau ar to samierinājušies un vairs nebojāsim vēl vairāk.

skaim

Lienite923
Sveika! Man arī bija grūti pierunāt vīru uz bērna adoptēšanu. Iesākt par to runāt nesagādāja nekādas grūtības, jo tiklīdz mums bija nopietnas attiecības, tā uzreiz liku priekšā, ka bērnu man nevar būt. Vai nu ejam katrs savu ceļu, vai kopā uz adopciju. Vīrs izvēlējās MA , ko arī veicām 7 reizes. Diemžēl nauda aizgāja pa vējam un veiksmes stāstu nav. Tas bija briesmīgs laiks mums abiem. Pagāja vēl 2 gadi kamēr vīrs piekrita adopcijai. Tad 3,5 gadi gaidīšanas rindā un nu jau 2,5 gadi kā mūsu ģimenē ir ilgi gaidītais, ļoti mīlētais bērns.

Ar radiniekiem un draugiem iet visādi. Daudzi to nepieņem, vai nesaprot, vai vienkārši pazūd no mūsu redzesloka. Tā ir viņu darīšana. Apkārtējie var būt un var arī nebūt, bet bērns ir vienmēr. Ja Tev nav bailes zaudēt radus un draugus , tad tu tikai iegūsi, kad mājās būs bērniņš kuram tu esi viss. Ir ļoti svarīgi, lai tev ir atbalsts grūtā brīdī un ir variants kur bērnu kaut uz brīdi atstāt kaut vai pie ārsta vai friziera aizejot. Gadās ka palīdzēt var vienīgi svešas auklītes.

Un tomēr tik ļoti sirds priecājas, kad dzirdi no bērna mutes: Tu esi mana mammīte, Tu vienīgā esi mana mammīte, Tu esi man vajadzīga!

Lai Tev veicas! Pieņem pareizos lēmumus. Tev ir jārunā, jo Tu zini kādu ceļu gribi iet. Vīram būs jāpadomā, vai iesiet abi tālāk, vai katrs savu ceļu. Tavs vīrs varbūt arī par adopciju ir domājis, bet baidās ar Tevi runāt. Tā abi divi domādami arī novecosiet. Ja tiešām mīlat viens otru, tad spēsiet pieņemt viens otra domas, vēlmes, sapņus.

Limassola
MA nav nekāda tējiņas dzeršana, tai ir vairākas kontrindikācijas, tur jābūt zirga veselībai. Sakars kuņģa slimībai un IVF ir visai tiešs, autore nedrīkst šajā gadījumā lietot steroīdus, kas tiek masveida lietoti arī pie MA, jo tie izraisa komplikācijas, līdz pat smagai asiņošanai. Man pēc prednisolona lietošanas arī ir slims kuņģis.


esenif

Un tomēr tik ļoti sirds priecājas, kad dzirdi no bērna mutes: Tu esi mana mammīte, Tu vienīgā esi mana mammīte, Tu esi man vajadzīga!
Par adopciju domāt var tad, ja savs zaudējums (neieņemtā/nedzimušā bērna) un ir izsāpēts un izsērots, jo bērns nevar būt par plāksteri. Neticu, ka pieņemts bērns var apmierināt vajadzību pēc sava bērna - tas ir cits scenārijs ar citiem gandarījuma momentiem. Bērns ģimenē ienāks ar saviem zaudējumiem, kas viņam vairāk vai mazāk sāpēs visu dzīvi. Adoptētājiem jābūt gataviem un spējīgiem sniegt atbalstu un atzīt tos - sastapties ar bērna neizmērojamo mīlestību pret viņa īsto ģimeni, pat ja par to nebūs nekādu atmiņu, un ar to saistītajām skumjām, kam nebūs nekāda sakara ar to, kā bērns jūtas adoptētāju ģimenē. Nebeidzams rehabilitācijas process. To nesaprotot var riskēt ar vilšanās sajūtu un nespēju apmierināt bērna vajadzības.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
Llorett

Kad mūsu ģimenē nebija bērna, lasīju esenif ar lielu skepsi. Tagad šķiet, ka sāku saprast, par ko runa, lai arī mums ir zīdainis un "uz aci" nekāds mistiskais zaudējums nav redzams. Un tomēr - katru brīdi saproti, ka šis bērns, lai cik viņš būtu "tavējais", nāk no citas ģimenes. Brīžiem pat šķiet, ka arī bērns pats to saprot, lai arī savus bioradus nav ne reizi redzējis pēc dzemdībām.

Nedomāju, ka neauglība ir kontrindikācija adopcijai, tomēr tas ir tikai pirmais solis tai virzienā. Ļoti iespējams, ka, kad autore sāks lasīt/apmeklēt kādus kursus par adopcijas/bērna pieņemšanas tēmu, viņai pašai, ne tikai vīram viedoklis vēl mainīsies. Ir zināmi cilvēki, kas pēc kursiem tomēr izlēma nedoties šai ceļā mūža garumā.

Papildināts 21.07.2020 01:10:

Par tēmu, kā piedāvāt vīram - atverot muti. Diez vai viņam ir noslēpums, ka biobērnu jums nevar būt, tā kā gan jau arī viņš šai virzienā ir domājis.

Pukju_berns

Es domāju, ka piemērotā brīdī jārunā par šo tēmu un jādod laiks vīram apdomāties.

Manī raisa neizpratne tas, ka te ir minēts, ka radi novēršas, neatzīst bērnu utt. Nu kā var būt tāda attieksme pret bērnu? Jau tā viņam dzīves sākums smags un tad nicinājums jaunajā ğimenē

Mani pašu tas tieši neskar, bet manu māsu gan - nevar viņai būt savi bērni. Un man sirds sāp, jo zinu cik ļoooti viņa grib būt mamma. Adoptēt arī nesanāks, jo vīram jau ir bērni un vīrs grib dzīvot sev, jo paša bērni jau gana lieli un savās dzīvēs. Es kā radinieks tikai atbalstītu adopciju un man nebūtu dalījums savējais/svešais. Žēl, ka tik daudziem ir aizspriedumi pret adopciju.

Manī raisa neizpratne tas, ka te ir minēts, ka radi novēršas, neatzīst bērnu utt. Nu kā var būt tāda attieksme pret bērnu?
Nav visiem pienākums atzīt par savu radinieku svešas ģimenes bērnu. Cilvēkiem ir dažāda ģimenes izjūta un tas ir tikai normāli.

Vēl jāņem vērā, ka pieņemtiem bērniem nereti ir uzvedības problēmas, jo viņi ir trauksmaini - var būt pārspīlēti aktīvi, prasīgi (skaļi), ar destruktīvu uzvedību (melot, zagt), reizēm arī agresīvi, visiem ir vairāk vai mazāk kavēta attīstība, ko apkārtējiem grūti saprast. Nav visiem cilvēkiem izpratnes par to un daļai var arī nebūt vēlme iedziļināties.

Vēl daļai - tuvākajiem - var būt arī savi pārdzīvojumi un zaudējumi. Piemēram, adoptētāju vecākiem var būt nepieciešams laiks, lai pieņemtu to, ka nevar būt savu bioloģisko mazbērnu, ja vienīgā bērna ģimenē ir problēmas ar neauglību. Tas ir viņu zaudējums.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Lai izdodas veiksmīgi!

Man vīrs piekrita tikai pēc 2 MA. Otrā bija tik pretīga, ka pateicu, ka šķiršos, ja man vēl vienai būs jāiet cauri. Tad adoptējām. Man ir superīgi brīnišķīgi bērni, nekad mūžā neesmu nevienu tā mīlējusi un tādu mīlestības devu saņēmusi atpakaļ, pavisam godīgi. Paņēmu abus kā zīdainīšus. Neņēmu pirmos, ko parādīja. Pirmajam gaidīju vīra klikšķi, ņemot otro vīrs jau bija atslābis, bet mīl vairāk pirmo. Ir svarīgi, lai tā ir jūsu abu izvēle, būs jāmīl visu mūžu. Bet nebraucu skatīties, ja nebija sajūta, ka ņemšu. Manuprāt tā ir vardarbība gan pret bērnu gan sevi. Ja pēc papīriem nebija sajūta, ka jā, tad nebraucām.

Nesen jaunākais dikti interesējās par bērnu rašanos un prasīja vai man nav žēl, ka nav savējo, un bez mazākās šaubas pateicu, ka nav gan. Justos riktīgi tizli, ja aiz savu gēnu kāres būtu radījusi slimus bērniņus. 100 reiz labāk tad paņemt un palīdzēt jau dzimušiem. Un godīgi sakot nesaprotu, kā no malas kāds var samērīt, kuram tā pareizā un kuram nepareizā motivācija.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18409061