Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vai ir vērts iesaistīties vīra alkoholisma ārstēšanā?

Lampinjons

Kaapne
Aleluja, kā es cerēju, ka būs kāda reāla pieredze ar līdzīgu situāciju! Liels paldies. Man tas ir ļoti noderīgi, un tas, ka juties pēc tam labi, iedrošina.


Lampngjons

atradi, ka vēl kāds mocās un atrod attaisnojumus, ne? Būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski...

Galvenais- neradat vēl bērnus!

Papildināts 23.08.2020 16:57:

Pati nāku no absolūti nedzerošas ģimenes, bet vīramāte ir alkoholiķe... viņas bērni joprojām meklē attaisnojumus tam visam, viens vīrabrālis reiz pat teica "ka viņa taču nav alkoholiķe". Un "acu pievēršanas politiku" realizē tieši viņas bērni un vedeklas, kuru vecāku ģimenēs ir alkoholiķi. Nožēlojami tas viss- cilvēki vienkārši nezin, ka var būt savādāk...

Conejito

Es no pieredzes zinu vienu čali, kurš arī ilgi noliedza savu problēmu, arī tieši tāpat,aliņš aiz aliņa, bet tikai brīvajā laikā, nekad darbu nekavēja, nekādi ikdienu tas neietekmēja, izņemot, ka sievai viņu tādu jāredz. Tad nu vienu reizi sieva viņu nofilmēja tādu nesakarīgi buldurējošu un nespējošu savu gultu atrast pēc ntajiem aliem vai kas nu tur bija. Un neko nesakot aizsūtīja čalim uz vacapu. Pa lielam ar to arī viss beidzās, cilvēkam atvērās acis. Jo līdz tam nekad nebija sevi tā no malas iztēlojies. Domāja, ka iedzer un iet gulēt. Nevis planē bezfilmā. Nezinu vai visiem tas līdz, bet tiem, kas vēl sākumā,varbūt.

Resnā Žurka

Ir jāsaprot, vai ir iespējams atpakaļceļš. Vai viņš grib un ir gatavs rīkoties, lai ārstētos. iesākumam jāsaprot, kāda ir viņa motivācija dzert - kāda ir tā sajūta, kuras dēļ dzer. Tad var mēģināt iedot to ar citām metodēm.

Rīgā var konsultēties bez maksas:

https://ld.riga.lv/lv/RSD_atkaribas_profilakse.html

Uz konsultāciju vispirms ir jāaiziet pašai, lai saprastu savu vietu un iespējas. Jo atkarību ārstēšanai ir divas būtiskas problēmas - slimajam ir jāsaprot, ka viņš ir nonācis līdz dibenam un tālāk ir vai nu noslīkt, vai atsperties un ķepuroties, kā arī līdzatkarīgais, ka bremzē nonākšanu līdz tam dibenam, no kura var atsperties, piesedzot problēmu un dzēšot problēmas, ko rada atkarīgais.


Ronja

atradi, ka vēl kāds mocās un atrod attaisnojumus, ne? Būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski...

Nesapratu? Izlasi - tas kāds tieši nesamierinājās un aizgāja taču

Lampinjons
Tā kā mans bijušais intensīvi dzēra katru dienu, tad man tā atvieglojuma sajūta bija jau pirmajā vakarā, kad izvācos. Un tā sajūta turpina saglabāties un kļūt vēl labāka. Tai pat laikā protams ir 101 pārmetums sev, ka neesmu saglabājusi ģimeni un bērnam nav tēvs klāt iekdienā. Bet tagad, kad jau daži mēneši ir pagājuši, liekas, ka visi esam pielāgojušies. Zinu, ka arī vins dzer krietni mazāk (daudz dzēra līdz tam, jo es esot bijusi slikta sieva), bet pārstājis pavisam nav un nez vai kādreiz atzīs, ka viņam ar to ir problēmas.
Es kā sieviete, noteikti jūtos labāk, kad esmu šo soli izdarījusi. Vari droši man rakstīt privāti, ja vēlies parunāt.

Es jau esmu ar savu pieredzi dalījusies. Mans bijušais arī bija alkoholiķis, mierigais, intele ktuālais, naudu nesa (bet tā nešana bija jāuzpasē, jo pa lielam alkoholiķim parasti naudas nav, ja nu vienīgi algas dienā. Ar bērnu īpaši neņēmās, tomer bija cilveks, ar kuru menedžēt berna vajadzības un risināt ikdienas problēmas. Alkoholisma stadija līdzigi Tavam aprakstam.

Es kā lidzatkarigā arī dzivi pakārtoju rēķinot un baidoties, kad atkal varētu "sākt dzert", "pazust dzert", "dzert". Ja gāja ar berna ratiem ārā, tad zināju, ka ne ilgāk par 40 min, pa to laiku vel nebūs piedzeries, bet noteikti sāks dzert. Tomēr man ari tās 40 min ir svarigas utt. Biju nomakta, noraizejusies, biju dusmiga, dažreiz izmisīgi dusmiga un vienkārši izmisiga. Visu laiku kalkulēju, cik ilgi kopā busim- varbūt lidz dzemdibam, varbut vel mēnesi, bet varbūt pusgadu lidz dekreta beigām novilkšu. Iedzivojos bezmiegā, zaudeju speju uzticeties, ari nakotne likās - kopā neplānojama, ne dzivokli pirkt, ne pieņemt darba piedāvajumu uz ārzemem ( ko darīsu, ja sāks dzert?(, ne uz laukiem dzīvot ( ko darisu, ja saks dzert?). Manā klatbutnē atņēma tiesības par brauksanu dzerumā (varbūt tas bija no iepr.vakara neizgulēts, varbut slepus no rita bija dzeris, katra ziņā tajā ritā bijam kopā, bet nezināju, ka ir dzeris). Reiz bija apmetis kūleni ar mašinu ar visu bernu tajā. Promiles it kā nebija, bet iepr.nakti nebija gulējis un tajā vakarā bija dzeris. Atņema darbavieta auto. ( Nu reāls jaunas gimenes sapnis.) Mēs arī savādak sapratamies labi, kad bija skaidrā. Reiz piedzivoju kaut ko lidzigu sirdstriekai ( tikai no domas "atkal aizgāja dzert", es pat dusmiga nebiju, bet atkal sāku kalkulet- ne, pusgafu kopā tomēr nenovilkšu, jau pēc mēneša jadzivo atsevišķi). Pēc tas "sirdstriekas" ( nezinu, kas tas bija, bet kaut kas ar sirdi točna bija) 3 dienas nevarēju pakustēties. Dzeru sirdsdropes, nepalīdzeja. Bet tad atgāja. Pat nobijos. Biju ļoti uzvilkta. Reiz publiskā vieta 2x īsa laikā par kaut ko sabrecu uz 1 tanti, man bija nenormāli kauns. Sapratu, ka uzvedos tā, ka nekad nebutu uzvedusies. Vispār ikreiz pie iedzeršanam un solijumu nepildijumiem ikreiz jutos tā, it kā tuvs cilveks no 10.stāva splautu virsū. Jutos flustrēta un iekšēji izmisusi.

Tad izšķīros. Viņs tad aizgāja prom no darba, naudu vairs nedeva. Berns sāka nonstopa slimot. Izradija uzvedibas problemas, bija dusmu lekmes, slikts miegs. Un es esmu parliecināta, ka tieši sķirsanās, jauns stress no dārziņa, nervoza māte ari izraisija aspergera sindromu, valodas problēmas, astmu.

Vēlāk es daudz par šo temu studeju visu ko! Secināju, ka

1) Mana berna tevs bija mans liktenis. Tajā apzinas limeni un apstaklos es nebiju spējiga no viņa izvairīties. Domat, ka tā ir mana kļuda, bija nepareiza. Tava kļuda bija, bet tā bija noformejusies iepr.dzīvē.

2) Ir loti nepareizi kā likteņa vaininieku uztvert berna tevu, nevis ka Likteni, kuru esi pelnijusi, tikai dzērajs to izpilda. Kamer Tu domasi, ka sliktais ir viņš, tikmēr problemas parnesisies uz berniem. Pret alkoholiķi ir jaizjut lidzjūtiba, nevis dusmas. Ja nervi netur, jadzivo atsevišķi. Bet arī atseviška dzivošana nenozimē šķirsanos, lidz tam bridim, kamēr netiek pa malām meklets un atrasts cits. ( Mēs gadu dzivojam atsevišķi, katru dienu tikāmies un tad bijam kopā vairāk nekā kopā dzivojot. Bet es viņu uzskatiju par sliktu, dusmojos, atradu citu un tad mums tiešām attiecibas beidzās. Driz vien viņs atrada citu un no mums norobežojās pavisam.)

3) Bērnu vairak traumē mātes dusmas un nelaimigums par alkoholismu nekā teva dzeršana. Es dusmojos un biju nelaimīga diezgan stipri. ( Gan psihologi, gan garīgas prakses palidz ar dusmām strādāt, tad es to nezināju un nesapratu, ka turpinot dusmoties es traumēju gan sevi, gan bernu. Arī pēc šķiršanās es dusmojos, jutos nelaimīga, man bija vajadziga palidziba, bet nezināju, ka to saņemt.) Berns nedrikst zināt, ka māte tevu uzskata par sliktu. Un berns zin, ja māte tā domā. Es tā domāju un, kad bija pilna sirds, tad to arī teicu bernam.

Kā palīdzet alkoholiķim.un sev? Jānomaina dusmas uz lidzjutibu, jo alkoholisms ir slimiba. Un dusmas, ko jutīsi, iznicinas jūs visus. Ja nespēj stradāt ar savam emocijam, tad dzivojat atseviški, ciemojaties viens pie otra, citus pa malām nemeklē. Un no alkoholisma ārstējot lugšanas, svetie, tantinas, ampulas, visadi rituāli, aa. Patiesiba ir metodes, kuras vari izmantot gan Tu, gan viņs, gan abi. Škirsanas var viņam gan likt saņemties, gan arī visu iznicināt/pasliktināt.

Es jau redzu Tavu kļudu Nr.1., ko pieļauj visas neticīgas sievas, - dusmojas uz alkoholiķi, grib viņu sodīt, nevis ljust līdzi, pieņemt, palīdzet. Atkartoju, ja netur nervi, var škirties, bet tai škirsanai nevajag but ar sajutu, ka Tu to perdeli izmet ārā un sāksi skaistu dzivi. Tas perdelisms kā melns briesmonis var palikt Tavā dzīve citos veidolos, caur citiem karmas nesējiem. Dusmoties uz karmas nesēju nozimē to pašu, ko uzaicināt uz dueli 3galvu pūķi savā dzīve. Man to saprast bija liela problēma.

Papildināts 23.08.2020 20:19:

Nē, ja runā par mana berna slimibam, tad domāju, ka "smago artileriju" pa nervu sistemu jau bija saņemis grutniecibas laika, kad jutos noraizejusies, nobijusies, vilusies un dusmīga un arī nelaimiga. Musu kašķi turpmako 3 gadu laika ari nenāca par labu. Bet škiršanas, darziņš, mana aizņemtiba, nogurums, nervozitāte un "maz esamiba" un arī nepacietiba ( paciest kaškus) nogrāva mana berna fizisko un garigo veselibu pavisam..

Papildināts 23.08.2020 20:42:

Jā, vēl es esmu sapratusi, ka visa mana pieredze man ir atstājusi kapitālu traumu. Un man bija ļoti gruti pienemt mana likteņa daļu. Man bija gruti samierināties, ka man neizdodas to ietekmēt ar racionālām, piējamām metodēm ( materiālistiskām), vienlaikus sevi šaustīju gan par to, ka nemāceju iegrožot savas jūtas vai tomēr izveidot labāku risinājumu. Savu pieredzi es varu salīdzināt ar strutu bumbuli kermeni, kas iekonservejies stāv un nekontrolējami sāp, ja baksta. Tā arī neesmu sapratusi, vai meklēt psihoterapeitiskas metodes, kā to bumbuli izgriezt ( un vai tādas vispār ir) vai atstāt un cerēt, ka ar laiku uzsūksies. Man gribas ignorēt, bet pašu pārsteidz, ka tik ļoti sāp, kad sāpīgās tēmas kustina un pat vienkārši piemin ( es varu sākt pinkšķēt un vēl 2 dienas justies sagrauta, kaut tas nav aktuālais prāta stāvoklis).

Man ļoti līdzīga situācija. Pati izvēlējos, redzēju,komatā brauca pie manis. Mana līdzatkarība-nauda. Otrs -ir mīlestība pret cilvēku.

Papildināts 23.08.2020 23:34:

Nu, tas ko es vaktēju...lai es "augtu" . Nu, jā -naudas ziņā. Jo tā ir manas līdzatkarības problēmas sakne. Sākus bija briesmīgs. Likās 3 soļi uz priekšu-4 atpakaļ. Kas man joprojām sevī nepatīk-ja viņš dzer, tad savas dusmas izgāžu pret bērniem. Pēc idejas-man ir ticība/ pārliecība tam, ka ja tu līdzatkarību neuzturi-tad otram nav iemesls dzert tev blakus. Vai nu šis cilvēks pats aizies no tevis, vai nedzers. Es pieņemu abus variantus. Gribētos jau labāk 2, jo mīlu.

Kad es lasu tekstu tipa dzīvoj kopā bērnu dēļ, automātiski saprotu, dzīvoju kopā naudas dēļ. Tāds ir mans skarbais viedoklis, jo ja sievietei nav naudas problēmu, viņai nav iemesla dzīvot kopā ar žūpu. Un to es rakstu kā alkoholiķa sieva, jo arī man likās, ka es ar vīru dzīvoju kopā tādēļ, ka viņš ir labs cilvēks, kad nedzer. Jā, bija labs, bet ja viņam nebūtu naudas, es viņu būtu patriekusi vienā setā. Tātad autorei jāsagaida, kad viņas loveris nolaidīsies tik zemu, ka no viņa vairs nebūs vispār nekāda labuma.


Vasara un saule

agrāk dzēra ik pēc pāris dienām, pārsvarā vakaros.

sācis dzert kādus 5 vakarus nedēļā un tagad, kad ir atvaļinājums- sāk tekterēt aliņus jau pēcpusdienā.

Šādiem cilvēkiem vajag skaidras robežas. Piemēram, skaidra vienošanās, ka alkohols tkai piektdienas vai tikai sestdienas vakarā. Mājās nedrīkst stāvēt vienmēr brīvi pieejams alkohols. Citiem iesaka ģimenes svētkus (Ziemassvētki. bērnu balles uc ) bez alko.

Diemžēl jo vairāk lieto, jo vairāk tajā purvā iekšā. Tagad vairākas nedēļas vēroju ģimeni, kur visi pēc kārtas, arī ome, pa kluso dzer vairākus alus dienā, vēl kaut ko stiprāku. Tas aiziet tā, ka cilvēks pats nemana.

Zinu, ka viena redaktore ar to tika galā ar psihoterapeita palīdzību. Citiem AA un citas organizācijas.Rīgā ir kursi līdzatkarīgajiem.

Cits vienkārši pamuļķāks un notic alko firmu reklāmām tik ļotri, ka pats nemamna, kas notiek.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18410429