Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Cik izmaksā bērns???

Liona

Ainava

Tev taisnība. Agrāk es domāju, ka es tam esmu tikusi pāri, tagad es domāju, ka es nekad tam netikšu pāri. Tā būs ievainojuma un pieredzes daļa, ar kuru vismaz šo dzivi es nodzīvosu. Nesen man nāca atskarsme, ka varbūt tomer man vajag iet pie kāda terapeita, bet tad nolēmu, ka nē- tā bus dala, kas manī dzivos un es to ari negribu aizmirst. Tas atgadina, kāda ir šī materiālā pasaule, cilveki, cilvēku daba un dzive ( neviens jau neko sliktu negrib). Man tas maca saprast ģimenes lomu un psiholoģiskas sakaribas. Tas ir kā piedzivot vardarbību. Man to ir ļoti gruti apzinaties, jo es tiešām zinu, ka nepatikamas lietas atmiņa bloķē. Ja tā skatos kā no malas uz sevi, tad man liekas, ka nekas nav bijis, jo visi posmi ir nobloķeti. Bet, ja sāk urbināties, fokuseties uz neskaitāmām situācijām, kuras apziņa reāli grib nobloķet, tad es saprotu, ka tā pieredze ir bijusi lielāka dveseles trauma nekā ar prātu es to spēju novertēt. Tomēr mans analītiskais prāts to grib bloķēt, emocionālais- nav pazudis. Varbūt ar laiku tas kļūs mazāk emocionāls. Man ir pilnīgi vienalga, ko kāds par to domā. Neviens nedomātu savādak, ja pašiem tas būtu bijis jāpiedzivo.

Bet fakts paliek fakts- vientuļajai matei bez radu palīdzibas Latvijā situācija visdrīzāk būs kritiska ( ja tam visam būs jaiziet cauri, sākot no maza berna vecuma). Es saprotu, cik tāda situacija ir nenormāla. (Un konstatēju, ka tas vispār ir retums, ka gimene ir tik distancēta- klauve, klauvē, bet nesaklauvejies.) Man nevajag mēģinat iestastit, ka tur kaut kas ir normāls. Valsts pietiekamu atbalstu vientuļajam vecākam nesniedz. Faktiski viss atkarigs no radu želsirdibas.

Varu pateikt tikai vienu epizodi, kā es varu konstatēt traumu - es neesmu fotogrāfejusies un neesmu bērnu fotogrāfejusi no berna 5 gadu vecuma. Vienkarši nevaru un es zinu, ka tas ir saistits ar to sajutu - ir tāda kā baile, ka bilde nofotografes to manu sāpi, ko nevienam negribu atklat, jo tapat nesapratis un kam to vajag.. Ja es saktu gremdeties neskaitamajās emocionalajas epizodēs- es varetu asaru jūru pieraudāt. Bet es loti no tā izvairos.


Agitiss

Kopumā ļoti nomācoši šo tēmu bija palasīties. Piekrītu to viedoklim, kuras norāda, ka mātes un bērna dzīves līmenis šķirtā ģimenē lielākoties, protams, stipri kritīsies bez kkādiem individuāliem izņēmumiem. Skumji, ka pat turīgi vīrieši taupa uz pirmajā laulībā dzimušo bērnu rēķina, bieži caur to paužot attieksmi pret iepriekšējo sievieti. Paziņu lokā lielākā uzturnauda, ko vīrietis ir piedāvājis šķirtajai sievai, bija 1000€ , un tas bija daudz maz sabiedrībā zināms miljonārs. Runa par 2 bērniem. Par paziņām vīriešiem ar vidējiem ienākumiem, kuri paši ir darba ņēmēji un hipotekāro kredītu maksātāji, vienmēr brīnos, ka nevar krānu biksēs noturēt un jaunajā ģimenē sāk visu no gala tā, ka beigās attopas 4 bērnu tēvs ar 1300 € algu.

Ka man būtu jānosauc dažas vistrakākas situacijas/mirkļi, kas nāk prātā:

- sagrabināju naudu berna sporta pulciņam ( veselibai), bet par transportu nevarēju atļauties maksāt ( ka es atceros šo, tā es atceros vēl neskaitāmas citas bez maz kara laika cienīgas situacijas) un braucu pa zaķi. Es, cilveks, kurš nekad nebrauc pa zaķi un savu muzu nav braucis un vispār bail no kontrolem- braucu pa zaķi. Lūru kā tāds zaglis, ķiķerēju karstajās točkās, viena biļete ir kabatā, bet nauda bus pec x dienām un naudas vienkārši nav. Bet esmu apzinīga māte- man ir laiks aizvest ( cik bieži ir bijis, ka vienkārsi nav laika/iespējas) aizvest un bernam vajag, turklat jau tā tik lielu izdevuma daļu sagrabināju, kā es tagad del transporta nevedīšu! Bet- atverās durvis- kontrole klāt. Ar migalkām policijas auto stav. Jutos tā, it kā veikalā zādzibā butu pieķerta. Kauns sausmigs, ka tagad visu priekšā mani purinas, da vēl uz policiju vedis ( toreiz it kā veda). Neatceros, ko es teicu tam kontrolierim, bet mans izmisums acis laikam bija tik liels, ka mani palaida bez vardiem. Vel atceros, kā plkst.20:30 ziemā klunkorojām no tā sporta pulciņa, bet tajās vietas, kur kontrole ganās, gājam ar kajam. Ir vels, ārā auksts, bērns leni iet, mes brienam pa sniegu teju līdz ceļiem, lai šķersotu kontroles karsto punktu. Bija vel viena reize, kad mani pieķera un ari palaida....Bet kapēc man kaut kas tāds jāpiedzīvo? Līdz tam laikam ( man jau bija pēc 30) nevienu dienu nebiju braukusi pa zaki, pat doma tāda nebija, bet tad berna veselibas dēl izgāju kā snaiperu ierindās.

- Darbs. Bija jastrādā virsstundas. Berna slimosanas dēl biju paņēmusi bezdarbnieku, jo auklem maksat nevareju un biju pargurusi no darba- slimosanas rezima. Nu tur garš stasts. Visu laiku cereju, ka vel pec daziem menesiem berns parstas slimot un varēsu stradat. Tad naca darba piedavajums, kuru nevareju nenemt. Bet tur bija nosacijums, ka 2 menešus vajadzes stradāt papildus ~10 h nedēļā. Pamatots ar to, ka neemu tajā joma tik pieredzējusi, jāapgust, firma pāriet uz jauno informacijas sistēmu. Pec darba ilgak palikt nevaru, jau ta bernu izņemu pedejā no dārziņa, ātrāk atnākt nevaru- berns jāizved uz dārzinu ( bija 6 m€nešu periods, kad berns gāja uz darzinu bez slimošanas 6 gadu vecumā- vienīgais tāds pa visu darziņa laiku). Un tagad domāju- ja man jānāk uz darbu sestdien, tad berns jasedina pavasari visu dienu pie datora, jo savādāk man neļaus stradat ( bet es jau tā apziniga mamma, jau tā sirdsapziņa moka, ka tik daudz viens pats un pie datora). Tad nu piektdien aizbraucu pēc berna, griezamies riņķi un ierodamies pie manis vakarā atpakaļ darbā. Biju izdomajusi, ka labāk nakti no piektdienas/ sestdienas strādat nekā visu sestdienu ar bernu tumšā noliktavas tipa telpā pavadīt. Nu tātad atbraucu piektdien uz darbu, berns sēz pie datora, sezam tumsā, bišku raustos no apsarga, jo neteicu, ka izvelejos nakti stradāt laika ekomomijas del. Tad 22:00 apguldinu bernu uz netiriem kresliem ( tur visi tadi), garo meteli pari ( speciāli tadu vilku) un lidz 10:00 stradaju. Tad uz maju, tad dazas stundas paguleju. Bet es jutos loti nožēlojami, ka man berns jaguldina naktī uz kresliem. Velak izradijas, ka tādā režimā būtu gads jāstradā, tapēc atteicos no pienakuma, ieņēmu.mazaku amatu, manā vietā meklēja aizvietotāju. Bet, ja butu kads pieskatitajs, es kā lauva butu turējusies...vismaz kadu laiku. Bet no tā darba mani atlaida, kad pusdienlaikā traucos bernu aizvest no skolas uz pulciņmaju ( 6 gadi, vienu mājās atstāt nevarēju). Pirms tam vedu uz darbu, darbā sedēja ārā ( uztraucos vai sociālie nekers) un tad pec darba vedu uz pulciņu. Bet šoreiz gribeju uzlabot efektivitati, lai bernam nav janikst ārā rudenī dažas stundas ( darba devejam nepatik, ka berns darba atrodas). Vai tā nav vajprāta apsurda situācija? Toreiz domāju- vai nu varu maksat par aukli vai nu par dzivokli. Nolemu maksat par dzivokli, jo zinaju, ja uztaisisu paradu, nevarēšu atmaksat. Tad nu aukle meģinaju but pati darba laikā. Bet kāds stress tas bija! Un kaut kā ari kauns, ka visu laiku tikai viena un viena kā tāda nabadze ar bernu nemos, visu laiku jātaisnojas, jajutas vai nigai un jākaunās darba devēja priekšā. Jā, atceros to trakumu, kad bernam jaguļ darbā uz netiriem kresliem. Mana mates sirds bija nožēlas pilna.

- ko vel? bloks strādā....nu vispar kara laika un gandriz sausmu cienigas epizodes var stastit. Un tās bija biezā slāni. Tik biezā, ka bloķējas. Nu jā, kad bija iekrajies parads par dzivokli ( daži menesi) un ne ta elektribu, ne to gazi gribeja atslegt. Kauns man bija vajpratigs! Jutos kā bomzene, kurai sledz nost apkuri, gazi kā sausmu filmās. Toreiz izludzu radiem aizdevumu, pēc daziem menesiem atmaksaju. Atceros, ka ludzu, vai nevar tomer kadu laiku vel neatslegt, nē, naks un slēgs nost.

- Bērnudarzs. Grupiņā bija viena čiganmeitene, kurai vienīgajai ģimene nevarēja samaksat par slidošanu, jo māte narkomāne un bernus audzināja vecmamina. Es gan biju prieciga, ka mans berns darzina laika aiziet uz sporta ( slidosanas) nodarbibu, kas manam bernam tik loti un daudz vajadziga, bet varu kaut kur aizvest tik maz. Tad pienaca mans " bezdarbnieka perods" ( veids kā risināju aukles jautājumus) un bez čiganberna pekšni es biju tā, kas nevar par bernu samaksat. ( Tas bija tad, kad bezdarbn.pabalsts bija jau beidzies un nu atkal jameklē jauns darbs, bet vēl nav. Bet kad bus? Ilgāk par menesi- diviem gaidīt nevaru) Tagad grupiņā bija 2 berni, kuri neizmanto ekskluziva pulciņa iespejas un kuriem audzinātāja skrien pakaļ fonda naudai ( pirms tam pirmā maksāju uz priekšu). Jutos kā bomzene.

Bez sava gala un bez malas 100 un 1 nokrāsā viena un tā paša iemesla dēl- pietrūka kapacitātes- enerģijas/laika berna pieskatisanai/apmaksai par pieskatisanu/pietiekamas naudas sapelnisanai. Pakāpeniski palika gan labāk.

Gygy

Sindy5
Skumji, ka kas tāds ir jāpiedzīvo



Agitiss

Sindy5
Tu neesi pētījusi iespēju pārcelties uz citu valsti? Nezinu, kādas tieši Tavam mazajam veselības problēmas, bet varbūt citur ir valsts atbalsts sievietei tādā situācijā kā Tava? Ko Tev zaudēt? Tu pati brien caur ciešanām un pazemojumiem, meklē patvērumu visādos reliģiski-filozofiski-ezotēros mikšļos, kas acīmredzot sniedz kādu izskaidrojumu/mierinājumu, bērnam no tās sadzīves un galvenokārt no tā, ka mamma ir nelaimīga, paliek trauma, kas var ietekmēt visu viņa dzīvi. Varbūt tiešām jāapsver kāds radikāls risinājums?

Agitiss
Tu neesi pētījusi iespēju pārcelties uz citu valsti?
nedomāju, ka Syndi tas palīdzētu, jo no sevis jau neaizbēgsi.

Kumparsita

Gygy
Ja strādā normālu algotu darbu, tad ar bērnu slimības lapām jau nu toč baigos mīnusos nebrauc.
Skatoties, cik liela alga un kurās dienās ir slimības lapa. Ja lapa ir no pirmdienas līdz piektdienai, tad var arī 100 eur savākties mīnusos. Protams, badā no tā nenomirs, bet tāpat nav patīkami.

Sindy5
pagātni Tu izmainīt nevari, bet (ak piedodiet par banālo teikumu kas sekos!) - Tu vari izmainīt attieksmi.

Nevis raudāt par to un gruzīt sevi, cik bija sūdīgi, bet paskatīties, kas salīdzinājumā ar to laiku TAGAD ir Tev, un lepni uzsist sev uz pleca - re ko esmu sasniegusi! nenogrimu taču!

Ar izmaksām ir tā - viens māk saimniekot - tam izmaksas mazas. cits mazāk māk - un izmaksas lielas.

Saimniekot jādod tam, kam pašizmaksa mazāka.


solar wind

Sindy5
Bet fakts paliek fakts- vientuļajai matei bez radu palīdzibas Latvijā situācija visdrīzāk būs kritiska ( ja tam visam būs jaiziet cauri, sākot no maza berna vecuma).

Taisnība. Vientuļajai mātei ļoti dārgi izmaksā viņas emocionālā veselība, ar visu cīnoties vienai. Tu esi zvērs, ka visu izturēji, bet loģiski, ka tāda pieredze rada smagas traumas. To jau aizmirst nevar, taču kāds labs terapeits spētu piedzīvoto padarīt vieglāku un pārvērst pagātnes traumu nākotnes spēkā.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18410567