Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Gribi zaudēt svaru? Satikt īsto mīlu? Utt., utt.? ŠĶIRIES!

MieraVejos

Silberman

Volvic
Bet ir ļoti skumji klausīties kā cilvēki ar sirmām galvām atzīstas, ka vajadzējis turēties pie tā sava pirmā laulātā un pirmās ģimenes,

Es pret šo sirmo galvu viedumu izturētos ar zināmu kritiku. Ne mazums krietnu pensijas gadu dāmu spītīgi iet uz darbu, bet uz jautājumu, kāpēc viņas tā turas pie darba, atbild, ka tās astoņas stundas ar to veci vienā mājā nespēj izturēt. Bet, kad tas "vecis" aiziet viņsaulē, tad šīs pašas dāmas skumīgi pūš, ka bija tomēr tik labi, kad blakus ir bijis tas otrs. Tā kā nav dzīvē viss tik vienkārši, un ne vienmēr, ko kāds saka, tas ir Universālā Gudrība tās augstākajā izpausmē.


Tāpēc viena kundze gados ir tiešām vieda, savu bieži labi sareibušu vīru nelamā , citām, kuras pukst par vīriem /nedzērājiem, taču kaut kas jau arvien atrodas, par ko piekasīties/, saka- nebarieties, novērtējiet , ka viņš vēl ir blakus, kad nebūs- redzēsiet, cik pietrūks vīra blakus.

Kas viņām traucē notievēt un rūpēties par sevi pirms tam?

Danica

Silberman
Bet, kad tas "vecis" aiziet viņsaulē, tad šīs pašas dāmas skumīgi pūš, ka bija tomēr tik labi, kad blakus ir bijis tas otrs. Tā kā nav dzīvē viss tik vienkārši, un ne vienmēr, ko kāds saka, tas ir Universālā Gudrība tās augstākajā izpausmē.
Tas ir tāpēc, ka mūsu atmiņai ir raksturīgi aizmirst visu slikto, nevis tāpēc, ka kopdzīve ir bijusi laimīga. Tā ir viena no dabas labākajām dāvanām cilvēkam, atmiņās spēt tikt pāri nodarījumam. Pretējā gadījumā mēs te visi nojūgtos. Tas, starp citu, ir arī tāds sāpīgs temats, ja vecāki ir bijušu ne tik tuvi, vai pat vardarbīgi, nu, teiksim, psiholoģiski. Šeit nereti tēmās par vecākiem daudzas pārmet, ka nomirs, un tad pašiem būs žēl, ka dzīves laikā konflikts netika kliedēts. Bet tā ir tā mūsu prāta baltā pūkainā puse spēt visu nogludināt un domāt, ka tik ļauni jau nebija, ka varēja jau mēģināt. Realitāte jau patiesībā visbiežāk ir pilnīgi cita - nekas tur nav bijis darāms. Tāpēc jau psihologi māca nekad neko nenožēlot, bet kustēties uz priekšu. Ja viena dzīves posmā ir veikta kāda no izvēlēm, tātad tā arī vajadzēja, un nevajag sevi šaustīt.


Conejito

Pirmkārt jau, nekad nav jēgas pūst par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja darīt, jo mēs nekad neuzzināsim, kāda būtu bijusi otra alternatīva. Tāda ir jebkura lēmuma cena. Pieņem sekas un paņem labāko no tās situācijas, kurā esi nokļuvis. Un nekā nedarīšana arī ir lēmums. Tie, kas pūš par jaunības kļūdām vnk baidās dzīvot un mēģināt uzlabot savu situāciju. Vieglāk ir pieķerties rožainai un nereālai idejai par to, cik skaisti viss būtu bijis, ja.. Jo tad tak nekas pašam nav jādara, var žēli pūst un tēlot upuri.

Papildināts 05.09.2020 17:53:

Otrkārt, ar laiku aizmirstas viss sliktais un, ja vēl dzīve nenes gluži uz paplātes ar zelta maliņu to jauno medni, sāk likties, ka vajadzēja palikt, kur esi, pie sava dzeņa vai zīles, kas nu kuram. Un varētu padomāt, ka tad mūža nogalē cilvēks žēli nepūstu, ka visa dzīve ar dzeni izniekota. Jo medņus medīt nav bijis iespējas. Nē, nē, žēlošanās ir rakstura iezīme nevis objektīva realitāte.

Papildināts 05.09.2020 18:17:

Es vēl nevaru rimties - par to, kura pūš, jo jaunībā pameta savu zīli un sadzīvoja 4 bērnus no medņiem. Klau, bet, ja tu būtu ar savu zīli, iztēlojies, tev nebūtu TAVU bērnu?!? Kā to vispār var iztēloties? Ka nebūtu Jānīša un viņa draiskulību, Anniņas ar garajām bizēm.. Wtf, cik ļoti ir jāienīst sava dzīve vai cik ļoti šaurpierīgi ir jādomā, lai šo aspektu nesaprastu.

Reina

tās astoņas stundas ar to veci vienā mājā nespēj izturēt

Nu, mana vecmāmiņa arī šitā mēdz uz āru izrunāties, bet patiesībā to savu veco mīl un uzpasē, viņš viņu arī. Sirsnību rāda tikai pašiem tuvākajiem. Bet tas tāpēc, ka uzskata, ka tad, ja viss kārtībā, nevajag ar savu laimi lielīties.

Papildināts 05.09.2020 19:46:

No malas bieži patiesais paliek neredzams, gan labais, gan sliktais.

Conejito
Klau, bet, ja tu būtu ar savu zīli, iztēlojies, tev nebūtu TAVU bērnu?!?
1) Ļoti palaimējas tām, kur bērns no pirmā vīra pieņem svešu tēti /nerunājot par trešo utt. tēvu/;

2) Pirmā vīra bērns var just nepatiku pret svešu viņa audzinātāju /bet visi bērni tomēr ir jāaudzina, jāaizrāda viņiem/, un negrib dzīvot jaunajā ģimenē, viņu audzina vecmāmiņa, bet jau attiecības ar māti ir vēsākas. Daudz apkārt dzirdu, kā bērni negrib, ka viņiem mājās aizrāda svešs tētis, pat sākas konflikti starp mammu un jauno medni bērna dēļ;

3) Katram bērnam ir gēni no sava tēva / ne tie labākie gēni/, pusaudžu vecumā un turpmāk labi lec ārā; tad var izrādīties, ka viscentīgākais, visčaklākais /mācību un darba ziņā/ ir pirmā vīra bērns;

4) Cāļa meitenēm ir palaimējies, ka viņas var rēķināt summas, cik pieprasīt no šķirtā vīra, bet ir tik daudz tādu tēvu, kuri strādās nelegāli, lai nav oficiālu ienākumu, valsts maksās savu minimumu, bet tēvs - neko. Pat nācās dzirdēt stāstu, ka vīrietis nevar uz Latviju rādities vairs, saņems ciet uzreiz par alimentu nemaksāšanu. Viens zināms jau dabūja pasēdēt.

5) Un tad izrādās, ka brīžos, kad kārtējais iedomātais mednis padzīts, alimenti minimums, / neesmu informēta, vai pirms 20 gadiem valsts vispār maksāja tēvu vietā tādus/, mamma štatu samazināšanas dēļ zaudē darbu, tad finansiāli lielākais atbalsts ir pirmais vīrs, jo par savu bērnu gādā apzinīgi, pat vairāk, kā prasīts un savu bērnu /meitu/ vasarās paņem pie sevis pabarot, apģērbt, Eiropu parādīt utml.

6) Var būt mammai pārmetumi no pirmā bērna, ka no citiem sliktākiem vīriem / salīdzinot ar tēti/ bērnus radījusi, tādēļ ģimenē sadzīves apstākļi sliktāki;

7) Kas bija slikts pirmajam toreiz? Nav teikusi, bet zināms- nedzēra, nesita. Varbūt bija kāds mammas dēliņš raksturā? Varbūt perfekcionists sadzīvē un piekasīgs pie 1 nenomazgātas krūzes? Varbūt kašķi par nepagatavotām vakariņām? Jaunībā daudz asāk visu uztveram un negribam samierināties, jo gan jau prinči un princeses gaida tur aiz stūra, vajag tik šķirties.

8) Tā arī rodas sāpes sirdī, ka izšķīrās ar pirmo .

Manā apkārtnē un rados vai nu visas dzīvo ar pirmo /izrādās, piecietušas vīru jaunības niķus un stiķus/, tagad vīri biznesus bīda, strādā kopā,ceļo kopā/, vai nu ar otro arī izšķirušās / trešo nemeklē/, vai konflkti ģimenē par pārāk piekasīgu MANA bērna audzināšanu.

Labi, ka jums ir laimējies jau ar otro dzīvesdraugu!

Nu sexualmarket place value ir atšķirīgs sievietēm un vīriešiem gadiem ejot. Vīriešiem tas līdz 25 ir nekāds ( bez naudas, pieredzes, iemaņām, statusa, utt.) un sievietēm tas ir max dēļ skaistuma un pievilcības, dzirkstuma, dzīvesprieka. Attiecīgi tad vēlāk viss mainās pretēji. Sievietēm SMV krītas un vīriešiem pieaug (tas par vidējo ne izņēmumiem). Attiecīgi sievietēm gudrāk iekasēt maksimumu kamēr skaistums pašā zenītā un aprecēt labāko kandidātu un vīriešiem attiecīgi labāk pēc 30 - 40 rīkoties, kad izvēle ir vislielākā.

Omnibus
Nu arī vīriešu seksuālā pievilcība pēc 40 gadu vecuma iet uz leju, un pēc 50gv ļoti strauji Taču sievietēm partnera skaistums/seksuālā pievilcība nav tik svarīgs kritērijs, cik vīriešiem, jo sieviete ar vīrieti spēj pārgulēt arī tad, ja viņai uz viņu nestāv (vai grib - tas ir cits jautājums )


Omnibus
Piekrītu, ka pēc 30 vīrietim varētu būt paša plaukuma gadi, bet ne pēc 40. Dzīve ir nežēlīga ne tikai pret sievietēm.

Atceros, kad man bija kādi 24 gadi, es tak pat 33 gadīgu vīrieti neuzlūkoju kā iespējamu partneri, ja kāds uzlūdza uz deju, pieklājības pēc nodejoju, bet centos atkratīties.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18410827