Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kādam jābūt tad tam "tikumīgajam", kurš to LAIMĪGO ĢIMENI dibinās?

Techere

Dzīvē nekad nekam nav garantiju. Bet es domāju, ja paskatījās uz to aukli vai audzinātāju, labi lai būtu, ļāvās pavesties, kaut kas vienalga, ģimenē neštimmēja vairs, kaut kas pietrūka, kaut kas bija beidzies. Pie šķiršanās tomēr vainīgs nav viens, bet abi.


Kaut kur iespraukties vai kaut ko izjaukt var tikai tad, ja attiecības tāpat jau pārāk cieši kopā neturās.
Piedod, bet te es tev oponēšu - bez vārda TIKAI tas būtu tuvāk realitātei. Manā pieredzē ir gadījumi (un es to no iekšienes zinu, lai nepiesietos), kad trešā iespraukšanās gluži tādās nevainīgās it kā reizēs izjauca ļoti stabilas attiecības. Un bija tādi, kuri teica, ka laikam jau tur iekšā viss bija sapuvis, bet nekā tāda (tad varbūt ticamāks variants, ka vīrietim pamodās kaut kādi agrāk neizlīdušie instinkti, kurus šī trešā persona varēja, spēja izprovocēt).

Kādam jabūt tam, ar ko veidot ģimeni, kopīgu dzīvi...to nevar tik viegli pastāstīt, sajust, nojaust, vai...bet cik ir dzirdēts, es jau sākumā redzēju, zināju ka tā būs, bet...manai māsai tā bija, pati redzēja, visi zināja un teica, bet nē, vajadzēja precēties, lai pārbaudītu, vai tā būs

Amanaemonesia

Patricia L
reitings
Tam nav nekāds sakars ar būšanu seksuālai būtnei. Pat ne ar gribēšanu vai negribēšanu. Man ir skaidrs, ka es varu iepatikties pretējam dzimumam. Man ir skaidrs, ka arī man varētu patikt un interesēt sekss ar kādu, kas nav mans vīrs. Un tik pat ļoti man ir skaidrs, ka manā vērību skalā iespēja sagaidīt sirmās vecumdienas kopā ar savu vīru, man ir daudzkārt svarīgāka nekā jebkādi kaisles brīži, ko dzīve vēl varētu sniegt. Es zinu, ka šo iespēju uz riska neliktu un man ir viss pamats domāt, ka mans vīrs arī ne. Tai pat laikā es arī zinu, ka es spēju kontrolēt savu rīcību. Es nemēģinu pateikt, ka es nevienu citu vairs nekad negribēšu, bet gan to, ka es šādu gribuli neapmierināšu, ja tāds būs.


Gygy

Ja Tu mīli un cieni savu dzīvesbiedru, apzinies, cik krāpšanas fakts viņam būs sāpīgs, cik ļoti tas sagraus visu to, kas gadu gadiem ir būvēts, tad veselais saprāts pats pasaka priekšā kurā brīdī apstāties.

Tāpēc jau cilvēks ir saprātīga būtne, ka pats spēj pieņemt lēmumu kā rīkoties gadījumā, kad fizioloģija/taureņi ne pa tēmu ierunājas. Tā ir izvēle.


Amanaemonesia

Piedod, bet te es tev oponēšu - bez vārda TIKAI tas būtu tuvāk realitātei.
Piekrītu. Tomēr tad tur slēdzas iekšā tas nenobriešanas elements - lai cik ciešas un foršas ir attiecības, ja kādam no partneriem trūkst brieduma, tad, protams, ka viņš ir "aizviļams".

Visbiežāk tas brieduma trūkums ir neadekvāts skats uz sevi, nepārliecinātība. Kaut kādu iemeslu dēļ cilvēkam dziļi iekšā šķiet, ka viņš nav gana labs un tāpēc paniski vajag pašapliecināties. Tādi cilvēki bieži vien nespēj atteikties no pretējā dzimuma uzmanības apliecinājumiem, jo tie tik ļoti baro to nabaga ego.

neštimmēja vairs, kaut kas pietrūka, kaut kas bija beidzies
Jā, cukurs bija beidzies, pietrūka sāls un uz brīdi bija salūzuši rati - tikt nekur nevarēja. Kā tu domā, kas ir tas, kas var sākt pietrūkt ABIEM, un kā tad tādos gadījumos rīkotos tie NOBRIEDUŠIE?

Amanaemonesia

Kā tu domā, kas ir tas, kas var sākt pietrūkt ABIEM, un kā tad tādos gadījumos rīkotos tie NOBRIEDUŠIE?

Pietrūkt jau var jebkas - sekss, sarunas, atbalsts, kopējas intereses, sajūta, ka otram esi svarīgs. Nobrieduši cilvēki to, pirmkārt, neielaiž - t.i. apzinās to, kas pietrūkst un runā par to. Nevis viens otru apvainojot, bet stāstot par to, kā ir. Un, ja otrs pretī arī nobriedis, tad otrs nevis aizstāvas, bet klausās un ņem vērā. Nevis gadiem cieš, tad sadzīvo mīļāko un tad nu beidzot izrādās, ka viss ir bijis slikti.

Tāda, kur abām pusēm ir droši skaidrs, ka kopā ir labāk nekā atsevišķi
Amanaemonesia
Bet ja laime ir tikai tāds mirklis? Vispār jau tās visas mazās lietas mūs dara laimīgus. Kāpēc tad tik skaļi apgalvojumi par kaut kādu lielo LAIMI ĢIMENĒ? Ja mūris tiek celts no miljoniem mazu ķieģelīšu, tad tur ir iespēja kādreiz rasties kādai "rētai" arī. Vai "rētas" pie ģimenes neiederas? Kāpēc jums liekas, ka raudāt ģimenē nav brīv? Kāpēc ģimenē nekad nedrīkst kaut kas pietrūkt? Vai tā automātiski vairs nav Happy family? Kāpēc jums liekas, ka iztrūkstoši ķieģeli, kurš ir kaut kādu šai ģimenei varbūt pat nenoformulētu iemeslu dēļ, izkritis tajā mūrī, var tā iet un droši ielikt kāds no malas? Padomājiet, nu tā, ja mēs tagad piesaucam to vareno BRIEDUMU.


Sviestabeka

Es tikai filozofēju, neesmu attiecību guru.

Ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes. Ir tādi, kuri ir laimīgi attiecībās tikai tad, ja neviens no abiem pa malām ni un ni. Tie tad laikam pieskaitāmi pie tikumīgi laimīgajiem. Ja kādam no viņiem paslīd kāja, tad viņš kļūst par jākli, viņa - par sučku.

Bet ir jau arī citādi laimīgie. Netikumīgie. Ir tādi, kas ar lielākām vai mazākām sāpēm pārcieš dzīvesbiedra sānsoļus, ir tādi, kam soļi sāņus ir pašiem. Attiecības labas ir tad, ja abi (vai visi 3 vai vairāk) iesaistītie ir vienis prātis par to, kas ir labas attiecības un spēj sadzīvot ar blakus izskrējieniem vai ilgstošākiem maratoniem (mīļākajiem/ām). Un apmierināti droši vien ir arī LC, kas no ciešanām par partnera sānsoļiem arī gūst sava veida baudu. Vienas formulas nav, jo mēs esam tik dažādi.

Un arī ar dažādiem cilvēkiem ir dažādas attiecības. Ar vienu partneri - sānsoļi, bet ar nākamo 100% uzticība. Maināmies arī dzīves laikā. Ir dzirdēts par pāriem, kur jaunībā viens (biežāk vīrietis) lēkā pa malām, bet ar gadiem kļūst uzticīgākais un labākais partneris (kad feromoni izsīkst).

Ar vārdu sakot, vienas atbildes nav. Ja būtu, daudzi psihoterapeiti un pāru terapeiti zaudētu darbu. Un cālī nebūtu, ko apspriest.


Nāks citi s..di, šitie aizmirsīsies.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18410957