Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kādam jābūt tad tam "tikumīgajam", kurš to LAIMĪGO ĢIMENI dibinās?

Techere

Amanaemonesia

Techere
Bet ja laime ir tikai tāds mirklis? Vispār jau tās visas mazās lietas mūs dara laimīgus. Kāpēc tad tik skaļi apgalvojumi par kaut kādu lielo LAIMI ĢIMENĒ? Ja mūris tiek celts no miljoniem mazu ķieģelīšu, tad tur ir iespēja kādreiz rasties kādai "rētai" arī. Vai "rētas" pie ģimenes neiederas? Kāpēc jums liekas, ka raudāt ģimenē nav brīv? Kāpēc ģimenē nekad nedrīkst kaut kas pietrūkt? Vai tā automātiski vairs nav Happy family? Kāpēc jums liekas, ka iztrūkstoši ķieģeli, kurš ir kaut kādu šai ģimenei varbūt pat nenoformulētu iemeslu dēļ, izkritis tajā mūrī, var tā iet un droši ielikt kāds no malas? Padomājiet, nu tā, ja mēs tagad piesaucam to vareno BRIEDUMU.

Bet kurš te runā par lielo laimi un to, ka nevar ģimenē raudāt vai nevar kaut kas pietrūkt? Protams, ka vienmēr kaut kas pietrūkst un ir kaut kādi sliktāki brīži. Bet tieši tāpēc jau ir stāsts par briedumu - ja cilvēks saprot, kā pasaule ir uzbūvēta, tad viņš lieliski apzinās, ka neviens nevarēs un nevienam arī nevajag apmierināt 100% tavas vajadzības. Nu nav dzīve iekārtota tā, ka Tu vari nolemt, ka ģimene tavas vajadzības apmierina par 90% un, ka tagad Tu vari ieviest mīļāko, kas noklās atlikušos 10%. Tā ir egocentriska domāšana, kas neņem vērā sekas, kas rodas šādu plānu īstenojot. Šāds plāns var rasties tikai nenobieduša cilvēka prātā.

Nobriedis cilvēks sapratīs, ka tie 90% jau ir gana labi un atlikušos 10% var kaut kā pieciest. Vai arī sapratīs, ka tas viņam neder un, ja esošais partneris nevarēs tos sniegt, tad pārtrauks attiecības un meklēs ko citu.

Es te, protams, nerunāju par izņēmuma gadījumiem, kad mīļākā ieviešana ir kaut kas, par ko pāris ir vienojies.


Alija

Amanaemonesia
un kā tu tā droši ar vēl nenodzīvotu dzīvi zini, ka tavs vīrs ir nobriedis un kādā krīzes brīdī no viņa neizlauzīsies "nenobrieduša cilvēka rīcība"?


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.

Amanaemonesia

Alija
Taisnība, droši nezinu. Zinu tikai tik tālu, cik to ļauj noteikt mans pašas briedums un pieredze, kas ne tuvu nav ideāli Tomēr man ir ar ko salīdzināt - pēdējos 20 gados ir viss kas piedzīvots, gan pašai iesaistoties, gan cilvēkus vērojot. Tā ka jā, zinu, bet tikai tik daudz, cik vispār ar manu pieredzi ir iespējams zināt. Vairāk ne

Nobrieduši cilvēki to, pirmkārt, neielaiž - t.i. apzinās to, kas pietrūkst un runā par to. Nevis viens otru apvainojot, bet stāstot par to, kā ir. Un, ja otrs pretī arī nobriedis, tad otrs nevis aizstāvas, bet klausās un ņem vērā. Nevis gadiem cieš, tad sadzīvo mīļāko un tad nu beidzot izrādās, ka viss ir bijis slikti.
Bet es lasīju vienā angļu žurnālā, ka pētot pāru attiecības, izrādījies, ka 80 procentos attiecības uztur tas, kurš ir garīgi attīstītāks, un pats interesantākais, ka pametot "vecās", jau jaunajās iesaistās atkal ar tāda pat tipa, rakstura cilvēku (tas nekas, ka fizionomija un proporcijas citas) - uzkāpj tieši uz tiem pašiem grābekļiem. Tas tā, no pētniecības. Un tikai reti ir izņēmumi, un tie izņēmusi nez kāpēc paliek vēl aizvien retāki un retāki. Jo ir arī bēdu dienas tiem 20 procentiem, kuri it kā ir līdzvērtīgi savās attiecībās. Ir, ir, par to pat strīdēties nevajadzētu. Bet tagad iespraucināsim LIKTENI (par prieku tiem, kuri apgalvo, ka nekam nav nekādu garantiju). Un viss tā sakrīt, ka tieši šajā nedēļā ģimenē noris vētra (katram sava šūme, katram darbā kaut kādas mokas), un kāds pretīmnācējs paplivina to sarkano lupatu (tā sakrīt, ka acīs iekrīt), un pēkšņi ķīmijas (par šo arī daudz cālī runāts) kaut ko pamaina smadzeņu krokās, un gribas sekot tam, jā, tam, ko cilvēki arī kā attaisnojumu sauc par vareno LIKTENI. Visas morāles un tikumiņi aizmirstas (uz to brīdi) un notiek šī te trešā ķieģeļa ielikšana tajā mūra sienā. It kā jau garantiju nav, it kā jau viss ir uz tādas patērēšanas režīma, bet vai tad to vairāk nevajadzētu attiecināt uz dzīvnieku pasauli, kur sugas īpatņi ir atkarīgi no tā, kādi ir laikapstākļi? Vai attiecībām kā tādām nevajadzētu būt kaut kam pāri šiem te apstākļiem stāvošam? Ja runājam par ģimeni, tad kur tagad šo māca, ka ģimene ir kaut kāda vērtība? Tikai tas, ko jūs kā piemēru rādāt saviem bērniem, vai ne? Un ko jūs rādāt saviem bērniem? Vai tad, kad salūzt kāda mantiņa, nav tā, ka sakām - neraudi, rīt tētis nopirks jaunu? Vai tad, kad bērns kaut ko nespēj izdarīt, nesakām - paej malā, es labāk?

Papildināts 07.09.2020 19:39:

Vai viņš spēj rīkoties ne tā, kā saka brīža emocijas, bet pieslēgt arī saprātu
Jā...


Patricia L
Vienreiz par visām reizēm. Beidz tak attiecināt to savu seno, nelaimīgo traumu uz visu stipro dzimumu. Ja tev kaut kad jaunībā ir gadījies cūcīgs puisis, nav obligāti to vispārināt līdz tādam mērogam, ka jebkurā uzticības / neuzticības tēmā 100% ieskries Patrīcija, lai nokliegtos "katrs vecis ir dabūjams gultā, vajag tikai pareizo taktiku!" Iespaids tāds, ka tu sevi mierini: "ja jau man tā gadījās, tas nozīmē, ka neviena no tā nav pasargāta". Ja tavs vīrs zinātu, ka tu tam neuzticies, gan jau ka būtu bēdīgs un aizvainots.

manā vērību skalā iespēja sagaidīt sirmās vecumdienas kopā ar savu vīru
Un kāpēc tas tev ir svarīgi?

Papildināts 07.09.2020 19:43:

var kaut kā pieciest
Bet mums stāsta, ka pieciest nevajag, ka dzīvojam tikai vienreiz?

Amanaemonesia

Un viss tā sakrīt, ka tieši šajā nedēļā ģimenē noris vētra (katram sava šūme, katram darbā kaut kādas mokas), un kāds pretīmnācējs paplivina to sarkano lupatu (tā sakrīt, ka acīs iekrīt), un pēkšņi ķīmijas (par šo arī daudz cālī runāts) kaut ko pamaina smadzeņu krokās, un gribas sekot tam, jā, tam, ko cilvēki arī kā attaisnojumu sauc par vareno LIKTENI.

Starp "gribas sekot" un "sekoju" ir milzīga starpība un šīs starpības apzināšanos arī sauc par briedumu

Ja runājam par ģimeni, tad kur tagad šo māca, ka ģimene ir kaut kāda vērtība?

Ģimene pati par sevi nav vērtība. Laimīga ģimene ir vērtība. Un to, ka ir svarīgi būt laimīgam un laimīgus darīt arī citus - to gan māca.

Vai tad, kad salūzt kāda mantiņa, nav tā, ka sakām - neraudi, rīt tētis nopirks jaunu? Vai tad, kad bērns kaut ko nespēj izdarīt, nesakām - paej malā, es labāk?
Nezinu gan, kāds šim sakars ar laimīgu ģimeni, bet nē - es tā nekad bērnam neesmu teikusi. Un neviens no man zināmajiem sakarīgajiem cilvēkiem arī tā saviem bērniem nesaka.

Papildināts 07.09.2020 19:51:

Techere
Un kāpēc tas tev ir svarīgi?
Tāpēc, ka šāds plāns dara mani laimīgu un atbilst manam priekšstatam par labi nodzīvotu dzīvi. Tāpēc, ka es nevaru iedomāties labāku vecumdienu scenāriju

Bet mums stāsta, ka pieciest nevajag, ka dzīvojam tikai vienreiz?
Tieši tāpēc, ka dzīvojam vienreiz, nav vērts savu vienīgo dzīvi sačakarēt tiecoties pēc tā, kas neeksistē - attiecībām, kurās pilnīgi nekas un nekad nav jāpiecieš. Jāsaka gan, ka es uzskatu, ka tiešām nevajadzētu pieciest pārāk daudz. Bet nu ne tā, ka nemaz.

Sviestabeka
Maināmies arī dzīves laikā. Ir dzirdēts par pāriem, kur jaunībā viens (biežāk vīrietis) lēkā pa malām, bet ar gadiem kļūst uzticīgākais un labākais partneris (kad feromoni izsīkst).
Tādus pāris vīrus zinu- jaunajos gados, kad nav BRIEDUMA vēl, ja kaut kāda iemesla dēļ strīds ar sievu sanāk, viņam spuras gaisā un uz vakaru prom pie kāda brīva drauga ar meiteņu kompāniju, kur pat pakrata sirdi par plaisu ķieģeļu sienā. Un ja tajā kompānijā būtu tāda, kura nospriestu, ka tur tiešām jau ķieģeļi brūk, ka tur jau viss izklausās tik slikti, un viņa var paņemt sev to vīrieti, tad varbūt tās ģimenes būtu izjukušas. Laikam neviena negribēja jaukt ģimenes ar 3 bērniem. Bet tagad viss ir ok, pat salīdzinot viņu izturēšanos pret sievām pirms gadiem 20 un tagad - tagad ir redzams daudz vairāk rūpju un uzmanības pret sievu un lepnuma pilni stāsti par bērnu sasniegumiem.

Alija

Bet tagad viss ir ok, pat salīdzinot viņu izturēšanos pret sievām pirms gadiem 20 un tagad - tagad ir redzams daudz vairāk rūpju un uzmanības pret sievu un lepnuma pilni stāsti par bērnu sasniegumiem.
Mhm, mhm... viss tik rožaini, tik skaisti. Tikai es zinu šādu pāru bērnus, kas piestaigā pie psihoterapeitiem, jo labi redzējuši, kā vecāki plūcās, ņemās, mamma pacieš, tēvs lēkā pa gultām. Nu tiesa, jāatzīst, ka arī tad, ka vīrs no ģimenes aizietu vai tiktu padzīts, tad bērns tāppat būtu psihoterapeita klients, tikai risinātu cita veida problēmas.


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.


Ģimene pati par sevi nav vērtība. Laimīga ģimene ir vērtība.
Ģimene tev ir domāta, lai tu (arī citi ģim. locekļi) būtu laimīgi? Tas ir kaut kāds laimes lācis? Tad lūk no tā arī rodas šāda veida pārpratumi un morāles pārkāpumi - savas laimes dēļ, es drīkstu ļaut, lai mani dara laimīgu citi.

Es gan to izprotu savādāk. Man ģimene tieši otrādi - manu visu spēju kopuma izpratnes spogulis un trenētājs. Ir kāda fāze, kuras laikā visas tavas iekšējās šmuces tiek atklātas, bet to pārvarot jau ir vieglāk. Man ģimene noteikti nav nekāda komforta zona. Laikam vairāk piekrītu tam, ka mēs esam viens otram, lai šo te visu spētu izturēt, un kas gan ir labāks par to, ka ir tāda paļāvība, ka ir tāds viens uzticamais, tas spārno, tas ir tas, kas liek iziet cauri visām ellēm.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18410957