Paldies, mīļie vecāki!

Xsensy

Slēdza Xsensy.

Jā, jāmīl. Jā...mīlu. Bet tai pat laikā Bāc...

Burtiski nesen esmu sapratusi kādas programmas man nodotas-...nu tā ka dusmu uzsit....Visu laiku turu prātā domu-ka noteikti jau es saviem bērniem ar čupiņu no šī mantojuma esmu paspējusi nodot. Un kā mani mācīja-padomā, ja tavi bērni tev nespētu piedot.


BTango

Runā skaidrāk!

Varbūt tie vecāki tās programmas savukārt dabūja no saviem vecākiem.

Problēma nav. Esmu sākusi to izstrādāt. Ir stāsts-līdz kurioziem. Izstāstīšu vienu-par nabadzīgo domāšanu...

Papildināts 12.09.2020 23:35:

Atbrauc ciemos mamma, es gatavoju bērniem desu maizi. Un viņa tā pāri visam galdam-un pārmetoši man-"Kāpēc, kad griežu desu, atstāju labumiņus mizai klāt?" Un viņa ņem un apēd tos "labumiņus". Nu-vai nav desa šī tēms? Bet tāda tā realitāte....nezinu-raudāt vai smieties!

Papildināts 12.09.2020 23:39:

Otrs piemērs-visur viss labs- kas lēts bezmaksas, ko atdod par velti. Burtiski visu laiku to uzsver un bāž acīs.

Papildināts 12.09.2020 23:44:

Trešais-ko tik norīt, apēst, paēst.. Nu jā- Nelda. Tās ir izdzīvošanas programmas. Un es ilgi tām ticēju. Dzīvoju tāpat vai līdzīgi.


Pirmais likums, lai pārrautu atkārtošanās ķēdi, nenosodi vecākus. Ja cilveki ieverotu bausli " cieni vecākus", viņi šo kļūdu nepieļautu. Berni un neticīgi cilveki vispār nespej saprast vecākus, viņu uzvedibu, kas uz to provocē, redz sagrozītu realitāti un nosoda vecākus. Tikai kad paši nonāk savu vecāku situacija, redz, ka darbojas pēc tās pašas shēmas stresa apstākļos. Vispār cilvēka greki izpaužas stresa apstāklos, bet berns un nenobriedis cilvēks to nespej identificēt.

Mātei acimredzot ir sāsinātas problemas ar naudu un trūkst garīgas izglītības. Tev ari, jo Tu nosodi māti un tā pievelc tās pašas problemas uz sevi.

Mēs ar družku runājām, viņai ari bija daudz pretenziju pret māti ( parasti daudz pretenziju ir pret vientuļo mati, jo stresa ikdienā vairāk). Bet tad viņa ar prātu sapratusi, ka viņas mātei arī bijusi gruta berniba un viņas mātei ari- extrema stresa situācija (māte salūzusi pec kara un vira zaudēšanas, mazai meitenei jau vajadzeja uzņemties apgādat ģimeni, māti, brāli un vest saimniecibu). Tā ka katram ir bijusi stresaina situacija un ir pietrūkušas garīgas zināšanas, lai nenodotu to "dzimtas postu" tālāk. Ja ir problemas, tad partrukst mīlestibas plūsma un tas rada problēmas pēcnācejos. Lai to plūsmu nodotu, vajag komandu, vajag savstarpejas attiecibas. Ja cilvēks paliek viens, plūsma apstājas. Un ja ir sadzimuši berni un plusma ir apstājusies, berniem nevar nodot pašu galveno- mīlestību.

Es tāpat pastrīdos ar savu mati. Viņa apgalvo, ka viņas māte ir bijusi ļaunākais cilveks dzīve, ko viņa pazinusi ( vientuļā mate- klasika- tā berni visbiežāk izsakās par savām vientuļajām mātem). Es viņu aizstāvu- stress, naudas nekad nav, viena pati, darbā no 6:00- 21:00, malkas apkure, bērns no tiem, kurš ne var, ne spēj, ne grib ieverot kaut kādus noteikumus un vadlinijas. Māte nak nogurusi no darba un berns vienmer visu ir izdarījis pretēji. Berns viņu redz vienmēr dusmīgu, naidīgu un ļaunu. Lai gan būtībā skaista, jauna, eleganta, gudra sieviete, kuru apkartejie slavē par takta izjūtu, viedumu un ko tur vēl. Kad apprecējās pēc 40, vīrs viņu uz rokam nēsāja un kā princesi lutināja un bija sirdsmīļā vecmāmiņa. Bet stresa apstākļos viņa bija ļaunā māte un berns redzēja tikai to ļaunumu, bet ne savu hronisko nepaklausību, spītējās, atriebās pretī, iecirtās pozā. Un pati mana māte to pašu, ko parmet matei, to pašu parnesa uz saviem bērniem- visu to pašu, tikai ne tik agresīvā veidā, jo stress bija mazāks, bērni paklausīgāki. Un tā tā ķēde turpinas. Uzskati savu māti par mazu bernu, kurš sargā un dod padomus savai ģimenei kā māk - atbilstoši stresa pieredzei dzīvē un garīgajai izglītibai.

Dusmoties nav = ar nosodīt!Ja jau rakstu, ka mīlu, tad domājams arī cienu. A par ko tad es, Sindy...ja ne par to apli!

Ronja82

Es konsekventi daru visu citādāk nekā mana mamma. Tik daudz kas ir sitis korķus ārā, ka apzināti izvairos atdarināt. Neesmu bijusi paklausīgais bērns. Tāpat mamma nekad nav bijusi mana autoritāte. Jā, mìļa un gādīga, bet tik un tā esmu iemācìjusies atdalīt sev nepieņemamas lietas. Dažas mammas izdarības nolasījās no autores stāstītā. Un nabadzīga domāšana ir viena no tām. Esmu centusies to nepārņemt un nenodot tālāk bērniem. Un citas arī...

Par ko esmu pateicīga mammai - viņa vmr ir mani ir novērtējusi. Centysies celt manu pašapziņu. Ticējusi manām spējām. Un to gan es nododu tālāk saviem bērniem.

Nu un loğiski-ka man pie šādām programmām bija problēmas ar naudu. Un lieko svaru

Papildināts 13.09.2020 00:42:

Dusmas gan ir agresija, piekrìtu. Tās dusmas nebija ilgstošas. Uz sekundes simtdaļu, kad aptvēru šo-uznāca!

Sixpārnis

Pieaugt, dāmas, vajag. Jums pašam. Lai mātes izdarības dzīvot netraucē.
Mātes ir dzīvojušas laikos, kad nekā nebija. Jums taču tādas pieredzes nav, māte nodrošināja to desu?
cieņa un sapratne, ja gribat, lai nākotne jūsu bērniem tāda būtu pret jums.


Danica

Ja godīgi, man ir mazliet grūti saprast šo fenomenu... Mēs taču neviens nedzīvojam dziļos mežos, kur neviena cita cilvēka nav apkārt. Labi, varbūt, pirmo gadu desmitu bērna vecāki ir tie, kuri ietekmē domāšanu, bet pēc tam taču aiziet skolas, pulciņi, draugi, ciemošanās, universitātes, tusiņi. Galu galā televizors, internets... Pieaugot, cilvēks taču ierauga arī citas vērtības, citas patiesības. Skatās apkārt, vērtē, kas līdz šim ir bijis zināms, kas ir jauns ieraudzīts, kas labs, kas slikts, kas nepareizs. Kā var būt: Nu un loğiski-ka man pie šādām programmām bija problēmas ar naudu. Un lieko svaru... Nu kādas vēl programmas? Labi, es vēl pieļauju, ka pēc 20, kad uzsāc pirmās attiecības, vēl var vilkties līdzi tēva/mātes attiecības, bet tad, kad jau uzsisti pirmie puni, sāc taču filtrēt, izdarīt secinājumus, ka ir jādzīvo citādāk.

Sixpārnis
Pieaugt, dāmas, vajag. Jums pašam. Lai mātes izdarības dzīvot netraucē. Mātes ir dzīvojušas laikos, kad nekā nebija. Jums taču tādas pieredzes nav, māte nodrošināja to desu?
Man šķiet, ka tā problēma nav gluži laikos, kad nekā nebija. Tur tomēr ir vesels prāta vētras komplekss. Mani vecvecāki, kas ir piedzīvojuši karu, tiklīdz bija iespēja, sāka dzīvot ar vērienu - katrā gadījumā, savu iespēju robežās, sev neko neliedza, savukārt, mani vecāki tādi nav. Tādu finansiāli iespaidojošu mērķu viņiem arī nekad nav bijis, kādēļ ļoti taupīt. Nespēju šo izskaidrot. Jā, nu krīzes, protams, ir piedzīvotas, bet vecvecākiem jau bija tas pats, bet viņi kaut kā no tā nesalūza. Varbūt no domas, ka sliktāk par karu jau tāpat nebūs, un, ja jau ir dots, tad jādzīvo nost.... Nezinu.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18411107