Paldies, mīļie vecāki!

Xsensy

Slēdza Xsensy.

Man jau laikam jāsaka tad paldies mammai, ka pēra, jo izpēra ārā manu spītību, /jo vairāk mani pēra tajā brīdi, jo vairāk es spītējos- to atceros gan/, vēlāk pārveidojos par paklausīgu, strādīgu bērnu / nekad neienāca prātā neizravēt dārzu vai ogas nenolasīt, ja uzdots. Labi, ka manos bērnos neiedzima mana spītība, tad varbūt arī nervi neizturētu.


Reina

AuraAura sajūta, ka gandrīz nav neviena, kam attiecības ar senčiem normālas, nerunājot nemaz, par kādu sirsnību

Tādu ir daudz, bet ir bezjēdzīgi plātīties ar savām labajām attiecībām tēmā, kas atvērta tieši problemātisku un sakropļotu attiecību dēļ.

Man ir lieliski vecāki, bet būtu galīgi stulba ja es neredzētu, ka ļoti daudziem tādi nav un spriestu tikai pēc savējiem.

Kad cilvēki stāsta par savu traumu, nav īstais brīdis priecāties, ka man gan nav traumas un dot padomus aizmirst traumu, sadziedēt un dzīvot tālāk. It kā tie, kam ir trauma, tieši to nedarītu, tērējot tam daudz vairāk resursu un sajēgas, kā jebkurš malā stāvētājs spēj iedomāties.


Es jau sen redzu ļoti sirsnīgas, mīļas attiecības vienmēr tajā ģimenē, kur mamma bērnus pēra ar siksnu - / es tajā laiku dzīvoju darba dēļ, tāpēc to redzēju, pēra varbūt par to, ka meita pīpēt sākusi, par to ka uzzin, ka redzēta veikalā končas nozogam, ka dēls 2- niekus skolā dabū/, es nezinu, vai tur bērni pārmet domās mammai to, bet cik daudz rados redzu attiecības starp bērniem- vecākiem, tad tā beztēva ģimene ir tik pilna mīļuma, rūpju vienam par otru tagad, arī jau ar mazbērniem, ka visi varam mācīties. Un bērni pēc tam augstāko ieguva, labus amatus.

nelli
Neienāk prātā, ka tā spītība, kas varbūt kaitina vecākus, pieaugušā vecumā var tikai labu dot? Izpēra spītību pretoties visam. Es arī redzu bērnos īpašības, kas kaitina mani kā vecāku, ka nedara kā gribu, bet vēl mazāk es gribu lai ejot pa dzīvi viņi klausa citus, gribu lai ir savs viedoklis, spēja argumentēt un spēja deleģēt, un spītība nepadoties


nelli
Slikti, ka mamma tev izpēra ārā visu spītību. Tev it nemaz nebūtu nācis par skādi drusku spītības, ietiepības un spējas pastāvēt par savām interesēm. Tā kādreiz ir, ka mamma audzina paklausīgu bērnu un rezultātā izaudzina paklausīgu cilvēku, kam citi nevien ērti uzsēstas uz pleciem, bet vēl palūdz nogriezt ausis, citādi, zin, ciskas rīvē.

burumburums
Jā, es nezinu, kurā brīdī es paliku tāda, ka nepretojos vairs ne mammai, ne citiem, kļuvu nedroša- mamma pat mani piespieda pamest vienu māc. iest, kad iestājos mammai nezinot ne tur, kur viņa gribēja. Un es paklausīju, jo toreiz biju atkarīga no vecāku naudas.

Vēl gribu patiekt vecākiem no mammas atzīšanās tagad nesen- ieguldiet naudu labāk bērnu izglītībā, ekskursijās, atbalstiet augstskolās /arī iedodot līdz kaut vai izceptas kotletes umtl/, nekā eiroremontos naudu ieliekot. Es visu laiku domāju, ka mums ģimenē katastrofāli trūka naudas, jo man līdzi mācoties nebija nekā, kā kartupeļi un sālīts speķis, par ko 1. kursā jutos nēerti istabas biedreņu priekšā /viņām bija gan kotletes, gan burciņās sautējumi utml/, es neko gardu nevarēju pielikt kopējās vakariņās, tāpēc nolēmu- jāpamet klātiene un jāiet strādāt. Bet tagad mamma atzinās ar pārmetumiem sev, ka tikai 75 g. tagad sapratusi, ka nevajadzēja krutas mēbeles, paklājus pirkt, rīkot balles radu priekšā izrādoties. Un es noteikti būtu pabeigusi augstskolu, ja man nebūtu toreiz kompleksi par līdzneiedotu ēdienu un daudz kas būtu citādi vismaz darba ziņā. Varbūt man vienkārši sagadījās istabiņā bagātākas meitenes, gan jau te ir daudzas oponētu, ka arī citām isatbiņā tikai kartupeļi bija līdz no mājām.

Es jau teicu kaut kur- vainot nevajag pagātni, bet mācīties no vecāku kļūdām gan varam, audzinot savus bērnus.

labrencija

Ja profesiju, kuru apgūt, izvēlas vecāki, varētu teikt, ka tā ir vardarbība pret bērnu. Strādāt darbā, kurš tev nav pie sirds - tur jābūt ļoti lielai motivācijai naudas izteiksmē. Daudzi tā dara un iegūto naudu izmanto savu sapņu piepildīšanai. Ir cilvēki, kuri var strādāt tikai to darbu, kas iet pie sirds, kaut arī atlīdzība maza. Izdegt var abos variantos. Pirmajā no tā, ka riebjas, otrajā, ka pārāk aizrāvies darbā, sevi nežēlojot.

Vecāki ta zina, cik nopelna PII audzinātāja, un cik komunālvaldes priekšsēdētājs, un cik zobārsts. Viņi grib, lai bērnam būtu stabils, labi apmaksāts darbs, un kur nu vēl, ja prestižs. Bet bērns sapņo par to, kā darbosies ar mazuļiem, dos bērniem visu to labāko no sevis.

bumburums

nelli
Man jau laikam jāsaka tad paldies mammai, ka pēra, jo izpēra ārā manu spītību, /jo vairāk mani pēra tajā brīdi, jo vairāk es spītējos- to atceros gan/, vēlāk pārveidojos par paklausīgu, strādīgu bērnu / nekad neienāca prātā neizravēt dārzu vai ogas nenolasīt, ja uzdots. Labi, ka manos bērnos neiedzima mana spītība, tad varbūt arī nervi neizturētu.
Tas Stokholmas sindroms - Tu identificējies un pieķeries varmākam, lai izdzīvotu.


Change your mind and the rest will follow!

Starp citu es ar smaidu atceros, kā kārtojot iestājeksāmenus uz 2 ned. ar līdziedotu sālītu speķi vasaras karstumā istabiņā bez ledusskapja kaut kādās dienesta kojās /ne augstskolas/, jo tur bija ielaisti arī kaukāzieši 25 gad. apmēram uz vasaru, kamēr citas meitenes ir prom, es izņēmu to speķi un domāju, kā sākt ēst, jo nevilka galīgi 19 g. uz trekno speķi. Un nejauši pie durvīm pieklauvēja viens kaukāzietis, ienāca un pamanīja speķi. O!!!! kas par sajūsmas saucieniem bija- salo domašnee?? Da? Un es pārlaimīga atdevu to speķi viņiem, jo sapratu, tas speķis karstumā ar katru dienu trakāk garšos un es labāk baltmaizi ar ievāŗijumu stumšu iekšā. Mamma gan tā arī visu dzīvi domāja, ka es tovasar laimīga apēdu speķi. jo nestāstīju savas izdarības.

Mamma pati padomijas 60. gados bija speķi tik ēdusi, kamēr citas istabas meitenes kotletes. Viņa izturēja visus 5 gadus, tāpēc nolēma, ka man arī jāiztur ar speķi.


bumburums

Ilgtermiņā izdzīvos patstāvīgi spriest spējīgs bērns, kurš domā ar savu galvu, nevis cenšas izpatikt apkārtējiem - lai viņu nenoper, no viņa neatsakās, ar viņu sarunājas, lai viņu mīl.

Bet pieaugušajiem ne vienmēr pietiek laika, spēka, saprašanas, ka bezierunu paklausība ir laba lieta pirmsskolas vecumā, kad noliedz skriet pāri ielai, spēlēties ar sērkociņiem un iet līdzi svešiniekiem, taču ir destruktīva pieaugušam cilvēkam.


Change your mind and the rest will follow!

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18411107