Darbības iepazīšanās portālos sagrauj kopdzīvi

Blanca

Slēdza Blanca: "Viedoklis skaidrs, vajadzības tēmu turpināt nav.".
Kukazhaa

Tindriņa
tas ir dziivesbiedrs, ne viirs.. 17 gadus.



Tindriņa

Kukazhaa

Vēl labāk!

Kukazhaa
Un ? Ko tas maina ?! Es nedzīvoju ar papīriem, bet ar dzīvu cilvēku. : D

Patricia L

Blanca
Zini, ja 17 gados nav bildinājis, tad sākotnēji Tevi nav pieņēmis par liktenīgo sievieti. Ka ir, bet Tu atteicis, atka signāls, ka Tu viņu negribi. Tā nu tas ir. Neprecēties jābūt abu vienlīdzīga lēmumam. Tikai nezinu, kā nosaka to vienlīdzīgo negribēšanu.


Norma Džīna

Blanca
Ar šo dzīvo cilvēku , ar kuru Tevi nesaistīja laulība, kopēji bērni jums bija?

Patricia L
Kā ar to, ka varbūt sākumā es VIŅU nepieņēmu kā liktenīgo vīrieti ?? Varbūt sievietei pastāv iespējas bildinājumu pieņemt vai noraidīt ? Ka varbūt es vispār izvēlos dzīvē juridisku brīvību, nevis oficiālas saistības - un klapatas pēc tam ! Ar šķiršanās papīriem un tiesām...

Ar šo komentāru es vispar saprotu, ka sievietēm ir tendence attiecību pasaulē būt pasīvajā lomā, vīrietis ir tas, kas nosaka attiecībām vērtību - līdz ar to, arī sievietes pašvērtību. Mani šis šablons nav skāris. Divu cilvēku savienība var pastāvēt arī brīva - cik ilgi tā pastāv harmoniska ! un nevis tāpēc, ka riņķis pirkstā uzlikts un tiesas izdevumi šķiroties dārgi. Es vispār nesaprotu, kāds labums ir no laulībām ? Mīlestības rezervi iedod pūrā līdzi, vai ?! Es pati lemju attiecību statusu, būt kopā vai nē, dzemdēt vai nē. Jo tā ir MANA vienīgā dzīve. Un tai jāpieder man - nevis vīram vai vīrietim.

Alija

Blanca
Berni cik veci?


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.

Sixpārnis

Blanca
Kā ar to, ka varbūt sākumā es VIŅU nepieņēmu kā liktenīgo vīrieti ?? Varbūt sievietei pastāv iespējas bildinājumu pieņemt vai noraidīt ?
ok, bet tad par ko ir stāsts? Tev viņs nebija gana vērtīgs, lai saistītu dzīves kopā, un... tagad izlasi pati savu 1. postu.

Papildināts 14.09.2020 18:34:

Ar šo komentāru es vispar saprotu, ka sievietēm ir tendence attiecību pasaulē būt pasīvajā lomā, vīrietis ir tas, kas nosaka attiecībām vērtību - līdz ar to, arī sievietes pašvērtību. Mani šis šablons nav skāris. Divu cilvēku savienība var pastāvēt arī brīva - cik ilgi tā pastāv harmoniska ! un nevis tāpēc, ka riņķis pirkstā uzlikts un tiesas izdevumi šķiroties dārgi. Es vispār nesaprotu, kāds labums ir no laulībām ? Mīlestības rezervi iedod pūrā līdzi, vai ?! Es pati lemju attiecību statusu, būt kopā vai nē, dzemdēt vai nē. Jo tā ir MANA vienīgā dzīve. Un tai jāpieder man - nevis vīram vai vīrietim.
jēziņ! jau otro reizi man šo nākas šodien rakstīt attiecību sadaļā.
Kā var šitādu sviestu sieviete izdomāt?

rud_bekija

Atvaino, blanka, bet pat man ar augstajiem standartiem, jau pēc 2 mēnešiem gribētos citu, vēlreiz piedošanu. Nav tas normāli. Un ko tu iedomājies, ka viņš kāds pārdabiskais bruņināks, kurš sēdēs pie tavas bildes rāmītī un asaru birdinot dzejoļus rakstīs? Tās ir mūsdienas, un tā ir realitāte. Viņš nav bruņinieks, viņš na v tas "mūžīgi", viņš ir "ja nav blakus, esmu brīvs". Tas, ka viņi visi dod solījumus, nav nekas, abet pilnīgi nekas. Bildei ir nozīme. Sātam ir nozīme. Ja tā nav šeit un tagad, tad to vajag. Kaut kad apdomāju šīs lietas, un izsecināju, ka - es gribētu gaidīt to, kurš nekādus tādus īpašos varoņdarbus nemaz nav veicis? Es gribētu sērīgi sēdēt pie loga un ar ilgu pilnu sirdi gaidīt savu mīļoto, kurš aizbraucis nevis karā, nevis aizstāvēt savu tēvuzemi, nevis cīņā par bāreņu tiesībām? Nē, un daudzas, ja tagad padomātu, saprastu, ka standarti nav vairs tie, jo vēl nav izveidojušies arī jauni par ko otru cienīt. Cieņa izaug no tavas vērtību skalas. Mana vecuma cilvēkiem daudziem tā ir veidojusies no tiem notikumiem, kurus vēl atstāstīja mūsu vecāki, vecvecāki ( karš, izvešanas, bads, kaut kā trūkums, un tā kaut kā dēļ, tā trūkuma dēļ, daudziem bija jāziedojas), tas viss notika kā ar mums pašiem. Bija tāds "aizstāvēšanas" gadsimts, kad tu ziedojies cēlu mērķu labad. Tādi mēs gribējām būt, tādiem mēs gribējām līdzināties. Literārie tēli bija pašaizliedzīgi nevis paštaisni.

Nejauc žēlošanu ar cieņu. Man arī būtu tīri cilvēciski, tīri mātišķi žēl vīrieša, sievietes, bet tā nav cieņa! Vai varam atbildēt sev godīgi, par ko mēs viens otru cienām? Par ko ciena tevi tavs vīrs? Par ko tevi ciena tava sieva? Sarakstiet sev uz lapas un pārdomājiet, vai tas ir tas, par ko es gatavs savu galvu nolikt? Ir?


Norma Džīna

Blanca
Nu okei, Tu pierunājis. Viņam Tu apniki un viņš meklē citu. Bet palasot Tavus komentārus, es viņu saprotu.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18411147