Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Par to cieņu tad jau

rud_bekija

rud_bekija

Mana vecāmāte teica, ka dzīvo mierīgi, nosvērti, esi viduvējība, nelec ārpus sava loka, nedzenies pakaļ tam, ko nevari tāpat ar roku aizsniegt, tad būs mierīgāka dzīve. Attiecībās neķimerējies, esi vienkārša un pieņem visu kā tas ir. Bet mēs visi neesam vienādi, un no sākta gala kādam ir dots tas iekšdedzes dzinējs daudz jaudīgāks nekā otram, un tad sanāk kalnus vai podus sagāzt. Bet ne par to runa:

Bija kaut kad cālī tēma par to, kā izpaužas vīrieša mīlestība, kas jums katrai liekas tas "o, mani mīl" Bet es gribētu apspriest to, kur sākas cieņa, un kāpēc tā beidzas? Zināms, ka ir cilvēki kā mana vecāmamma, kuri peld rāmi un tajā rāmumā (es gribētu arī teikt, ka seklumā, jo ir arī tāda daļa, kuri ir rāmi, bet rāmi viņi ir savā dziļumā (garīgumā?), un te es neticētu, ka viņiem nav savu cieņas etalonu) viņi sev nemeklē to, par ko viņiem jāciena savs vīrs vai sieva. Viņiem ir vienkāršāk. Līdzīgi kā kādreiz lauza šķēpus par to, ka izglītotākām sievietēm ir grūtāk tikt pie bērna un ari dzemdības ir smagākas nekā tām, kurām izglītības nav.

Man ir svarīgi, ka cilvēks, kurš ir man blakus, ir cienījams. Pat, ja tas ir bijis kāds varoņdarbs, kas ir ierakstījies manā par viņu cieņas biogrāfijā, un palicis neizdzēšams. Līdzīgi kā kaut kas, pie kā pieturēties tādos grūtākos brīžos, kad ir lielāks strīds. Ir kaut kāda bāka, lai tas kuģis galīgi no kursa nenoiet. Man tas ir bijis brīdis, kad dzima bērni. Viņš izdarīja visu, lai man nebūtu ne par ko jāuztraucas tajā brīdī, viņš izkāpa ārā no savas komforta zonas manis un mūsu bērnu dēļ. Tas moments bija tāds, kā to labāk lai apraksta. Acīs nebija ne kripatas sevis. Tā kaut kā.

Katram jau ir savi kritēriji, bet tādi pamatīgākie, vai jums ir bijuši? Tādi, kuri atsver kādu lielāku strīdu vai pat prombūšanu uz ilgāku laiku (kā tas bija blankai)? Dalās arī tās, kurām, ja labi padomā, nav tāda īpaša nekā bijis, bet gribētu. Tas laikam sievietei nozīmē daudz. Mums vēljoprojām gribas sajust to pašaizliedzību no vīrieša puses, jo sieviete grib redzēt to pašu un vēl vairāk, kas viņā jau dabiski ir ielikts. Man ir paziņa - sieviete, kura nievājoši saka tā - man nekādi upuri nav vajadzīgi, pati visu varu un daru, bet vot zeķes aiz sevis varētu salasīt. Bet, kad es jautāju, vai tad tu vēl vairāk cienīsi vīru, ja viņš sāks tās zeķes salasīt? Viņa padomāja un teica, ka laikam jau tik daudz tās zeķes ir atmētājis, ka drīzāk viņa padomāšot, ka kaut kas ar galvu vīram nav kārtībā

Varbūt tas ir tā, ka ja mēs sadarām daudz ko necienīgu pirms tam, vairs nevaram atvērt otrā tās cieņas durvis uz sevi? Kā jūs domājat, vai ir iespējams atdzimt cieņai?

Palagu palag, bet gribētos mazliet saprast, kā ir ar mums šodien. Vai mēs gribam par daudz, vai samierināmies ar to pašu mazumu, kas ir.


Ilgtermina attiecibas vienmer bus kaapumi un kritumi. Tad, kad ir kritums, tad noderiigi buutu ieslegt Tavu vecmammas filozofiju, lai nesasteigtu darbibas, bet, kas der vienam, neder otram. Otrs- svariigi apzinaaties, ka neviens nav ideaals. Un nevar gaidiit no otra to, kas vinjaa nav un nebuus. Dziives gaitaa var sho to ieguut, plusus dod labi geeni un veiksmiigi draugi.

Idealais variants- aizbraukt kopa grutaa pargaajiena ar izdziivoshanas elementiem.

rud_bekija

_Aronia_
Labs ieteikums. Tādā kaut mākslīgi izsauktā veidā arī var ieraudzīt cilvēka patieso "es". Māsa tā arī saprata, kad kāpa kalnos, ka viņas draugs ir viņas īstais. Es jau saku, ka komforta apstākļos to grūti ieraudzīt, to aiz kā tu kā sieviete varēsi vai nevarēsi patverties, vai varēsi paļauties vai nevarēsi.

Idealais variants- aizbraukt kopa grutaa pargaajiena ar izdziivoshanas elementiem.

Ceru, ka tas bija sarkasms? Šādā veidā var ar nazi nogriezt pat līdz tam plus mīnus labas attiecības.


Ceru, ka tas bija sarkasms? Šādā veidā var ar nazi nogriezt pat līdz tam plus mīnus labas attiecības.
Tas nav sarkasms noteikti nemaz. Tā ir ļoti laba stratēģija, ja vien pati kalnus vai citas ekstrēmas lietas vari turēt un tu nebūsi tā, kas nobruks.

Cilvēka būtība tur izlien ārā un ir izvērtējama nosacīti īsā laika sprīdī- nav jāgaida īstās dzīves krīzes

Tas, pie nosacījuma, ka pati vari turēt slodzi un stresu

rasa_rasa

Idealais variants- aizbraukt kopa grutaa pargaajiena ar izdziivoshanas elementiem.
_Aronia_

Piekrītu šim. Jo tiešām, tad var redzēt, kas īsti ir par cilvēku blakus. Jā, un arī sevi var labi iepazīt

rud_bekija
Tava vecmamma bija dzīvi nodzīvojusi, un mūža galā saprata, cik daudz lieku spēku tērēja nevajadzīgām lietām. Gan jau ka jaunībā gribēja visu to pašu ko tu. No tā sastāv dzīve, ka vienā dzīves periodā gribas daudz, un ir enerģija visu to sasniegt, citā dzīves periodā nāk apjausma, ka mierīgāk un līdz ar to laimīgāk dzīvi var nodzīvot, neprasot no vīrieša uzjāšanu stikla kalnā, bet novērtējot to, ka viņš ir blakus ikdienā. Nē, ne jau kā bikses skapī, bet normāls vidusmēra vīrietis ar labu raksturu, pēc manām domām, ir liels atradums

Varoņdarbu gribēšana ir no viduslaiku romāniem par bruņinieku turnīriem vai pasakām ar pūķa nogalināšanu. Bet tad arī pašai ir jābūt princesei.

Luscinia
Tā ir ļoti laba stratēģija, ja vien pati kalnus vai citas ekstrēmas lietas vari turēt un tu nebūsi tā, kas nobruks.

Mani personīgi neuzrunā šādas lietas. Jau pierunāšana uz tādam būtu sarkanais signāls attiecības pārtraukt.

Gan jau ka jaunībā gribēja visu to pašu
Bet nevar gribēt, lai jauna sieviete uzvestos kā vieda kundze gados. neiespējamā misija. Vien tik daudz, kad tā mazmeita pati nonāks pie tāda secinājuma, viņa atcerēsies, ka jā! vecmamma tak arī šo teica!..


rud_bekija

Borts520643
Bet kā tu nonāc pie tā elementa, kas stāv pāri visam attiecībās? Daudzi kā tikai kaut kas, tā grib šķirties. Neticu, ka cilvēks ar cilvēku sāk dzīvot tāpat vien. Iemīlēšanās pāriet, sākas strīdiņi, lielākas nesaprašanās kādreiz, un ja to atslēgu sevī neatrodi vairs, to, ar kuru tu kādreiz atslēdzi savu sirdi tam konkrētajam cilvēkam, tad viss, atā. Cik lgi var nest tikai to praktiskumu, kā minēja - ka tikai blakus, ka tikai nauda, ka tikai bērniem labs tēvs. Bet vai tad to otrs nejūt, ka ir tīri tāds praktiskais elements?

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18411189