Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Par to cieņu tad jau

rud_bekija

Lai nu iet, kā brīžam iet, bet es zinu, ka ja būs slikti, vīrs būs tas, kas ies pār ūdeni un caur uguni, lai palīdzētu. Par spīti ikdienas kašķiem un kašķīšiem, par spīti šerpajiem raksturiem. Jā, ir bijuši brīži, kad šķitis, viss, pietiek, ejam katrs savu ceļu, bet beigās vienmēr izrunājamies, izraudamies un salabstam. Nu ir iekšā tā sajūta, grūti izstāstīt, ka sadevušies rokās, vienu ceļu ejam. Vīrs man bija blakus, kad zaudējām savu pirmo mazuli, mans stiprais balsts, lai gan pašam bija grūti un sāpīgi. Tāpat bija klāt, sagaidot abus bērnukus, kas cilpo pa šo pasaulīti.

Man šķiet, ka cilvēka būtība ir tā, kas izraisa cieņu, cieņa ir iekšā cilvēkā. Tāpat kā mīlestība, rūpes, arī muļķība un nicinājums. Mūsu katra personība ir tā, kas izsauc apkārtējo reakciju. Un, no otras puses ir sliekšņi, kas trigerē to, ko izjūtam pret otru, mūsu pašu vērtību sistēma.


Tagad ir citi laiki,un filmas ir ikdienas notikums. Bet manā jaunībā katra filma, un jo īpaši ārzemju, bija vesels notikums. Un tad, lūk, pēc kinoseansa beigām, es nācu ārā no kinozāles un domāju- cik pliekani es dzīvoju. Tās sajūtas turpinājās apmēram pusstundu, bet pēc tam viss nostājās savās vietās.

Es domāju, ka arī autorei kaut kas, nu jā, ne filma, ir devis impulsu sākt justies, ka viņa nav apmierināta ar savu dzīvi. Bet tas, ka vīrietis neveic varoņdarbus, tas noteikti nav iemesls. Ja sievietei ir komforta zona, viņai nospļauties, vai vīrietis veic kaut ko ļoti nozīmīgu un graujošu. Bet ja komforta zonas nav, tad jā, sākas prasības, tai skaitā pēc kaut kā ļoti īpaša cilvēces glābšanas ziņā.

rud_bekija

Cieņa var arī izaugt, ticu. Vakar noskatījos filmu ar Naomi Vatsu The painted vail. Iesaku. Tieši tajos neērtajos apstākļos atklājas cilveciskās vērtības, par kurām saprotam, ka, jā - tas tik ir cilvēks! Tur sievai gribējas kaisli un romantiku, tāpec sāka šļūkt pa kreisi, bet tad dzīve parādīja, pec kura vīrieša tad pa īstam vajadzēja tiekties, vajadzēja jau agrāk pamanīt to cilvēka lielumu, kurš tev bija blakus. Un sintezējot tēmas, kur sieviete grib šķirties no vīra un jau ir atradusi savu studiju biedru kā mīļāko, gatava visu pamest, lai tikai uzkarsētu savas atsalušās asinis, un to, kur sieviete pārbaudīja (netīši) savu vīrieti ar prombūtni, sanāk, ka nav nekā tāda, kas ir saaudzējis viņus kopā, nav cieņas, kas ir augstākā attiecību izpausme.

Tu savā stāstā formulēji, ka galvenais ir spēja paļauties. Rakstos to sauc par virieša svarīgako ipašibu- atbildību.

Laikam tas ir tieši tas, kurā vilos. Reizēm domāju, kapēc tā sanāca? Tajā brīdī jutos nestabili dzīvē, jo darba tēma bija sašūpojusies, jutos jau veca un mīlestībā vilusies, jau ilgstoši gribēju gimeni. ( Tātad gribeju.) Vēl biju izlasijusi frazi, ka, galvenais, "lai mani mīl vairāk nekā es" nekā otrādi, ar ko jau man bija bijusi pieredze. Nebija ari kaut kadu teoretisku zinašanu, kam pieverst uzmanību. Ātri sasteidzu. Nebija "sava cilveka" sajūta. Un guri jau saka, ka attiecibu sakumā otrs parasti izrada visu to, ko gaidam- uzmanibu, interesi, piekāpšanos, ieklausīšanos, uzklausīsanu- attiecību sākumā to maldīgi var nodēvēt par saderibu, jo cilveks ir iesprindzis, lai karmiskais plāns izpildās. Bet tas, kas mani tālāk šokēja, - ka tik lielā merā nevaru paļauties, kaut kas tads man pat tumšākajos sapņos nenāca prātā. Tāpat nenāca prāta, ka tādā pašā mērā nevaru paļauties uz ģimeni. Bet raksti par to stasta,kā cilvekam plāni izirst- sapņu pilis saplīst, mīļotie nodod, berni aizved ar ragaviņām. Tomēr es to nesaistu ar cieņu. Es negribu izveleties pēc tāda kriterija kādu necienīt, tomer atzistu, ka speja uz otru paļauties ir otra cilvēka vertīgākā ipašiba, pat tad, ja otrs ir garlaicīgs.

Man nav nekādu formulu, kā definēt kriterijus. Ja jādzivo, tad var sadzivot ar ļoti daudz ko. Necienīgi uzvedas arī vidusmērā cienīgi cilvēki. Katrs cilvēks nes kādu enerģiju. Ir kaut kā ilgākā laika periodā jānotestē un jāsaprot kādu nes un vai kopā būs pa ceļam, vai kopā būs kāds mērķis un vai kopā ies uz elli vai uz debesīm vai tikai kādu brīdi paiesies kopā.


rud_bekija

Kastanja
Re, kā tu uzminēji Man ir bijis otrādi kādreiz jaunībā. Ja ilgi bija komforts, es sapratu, ka otrs arī jau sāk atsalt. Vai reizēm nav tā, kā saka Faria, ka tā iziešana no komforta, tas konflikts ik pa laikam un māka atkal atiet atpakaļ, arī uztur attiecības pie tādas kā dzīvās uguns?

Atceros, kā cālī rakstīja viena sieviete, ka vai tad jums sievietes nepietiek? Vecis iet uz nemīlamu darbu katru dienu, tas arī ir varonīgi! Manuprāt, viņš ietu arī priekš sevis uz darbu, tas nav tas, vai, ja vīrietis nebūtu precējies, tad dirnētu visu dienu pie televizora, kuru tāpat atslēgtu bez elektrības nomaksas.

te jau ir tauta kas pēc karantīnas šķīrās - izrādijās, ka pāris mēnešos nodzīvojot dienu-dienā blakus ir gatavi viens otru piežmiegt

mikausite

Idealais variants- aizbraukt kopa grutaa pargaajiena ar izdziivoshanas elementiem.
Es kā reiz tieši šādos pasākumos redzu un novērtēju, kāds mans vīrs ir, cik liels atbalsts, kā rūpējas un tā. Mūs tādi pasākumi saliedē. Vispār sen nav būts, derētu atkal ko tādu pasākt.

Cucamonga

Es varu paļauties. Pilnībā. Ja jāpaliek darbā, zinu, ka nebūs pārmetumu un runu. Bērni būs pabaroti, darbi organizēti. Mums nav jākonkretizē katra plāni. Es varu pateikt-šodien "paradi diriģē Tu". Bez komentāriem.
Es zinu, ka būs nauda, to nenodzers, nenospēlēs. Ka kavējās līdz vēlam vakaram, man nav jālauza galvu kur palicis. Strādā vai tam ir objektīvi iemesli. (Sliktas ziņas vienmēr izplatās ātri).

Papildināts 15.09.2020 16:06:

Nekādos pārgājienos vīru nevilktu. Viņš man mājās sēdētājs. Domāju-pļauj zālieni, apgriez augļu kokus, izvago sīpolus... pārgājienos varu braukt es. Viena vai ar mazāko dēlu.


Отпускайте идиотов и клоунов из своей жизни. Цирк должен гастролировать! © Ф. Раневская

rud_bekija
Manuprāt, viņš ietu arī priekš sevis uz darbu, tas nav tas, vai, ja vīrietis nebūtu precējies, tad dirnētu visu dienu pie televizora, kuru tāpat atslēgtu bez elektrības nomaksas.

Varbūt ietu uz kādu vieglāku darbu, kas nečakarē veselību, vai nav slikti apstākļi jāpiecieš, vai sirdsdarbu strādātu, kur mazāka alga.


no malas

rud_bekija
Man ir svarīgi, ka cilvēks, kurš ir man blakus, ir cienījams. Pat, ja tas ir bijis kāds varoņdarbs, kas ir ierakstījies manā par viņu cieņas biogrāfijā, un palicis neizdzēšams. Līdzīgi kā kaut kas, pie kā pieturēties tādos grūtākos brīžos, kad ir lielāks strīds. ... Katram jau ir savi kritēriji, bet tādi pamatīgākie, vai jums ir bijuši?

------------------

O, man ļoooti patīk šī filozofija. Domāju diezgan līdzīgi - šādi momenti ir jāatceras, tie palīdz attiecības uzturēt labas.


a²+b²=c²

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18411189