Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Par to cieņu tad jau

rud_bekija

Norma Džīna

Es cienu to vīrieti, kurš ļauj man būt pašai. Nevis būt viņa klonam, bet būt man pašai.


rud_bekija

Borts520643
"praktiskais elements" uztveru kā komplimentu. Jo man šķiet, ka tādam arī ir jābūt cilvēkam attiecībās. Cilvēkam, kas uztur attiecības un pie tā strādā uz 100%.
Jā, es jau minēju, ka ir tādi praktiķi, bet tas nebija vīpsnājoši, manuprāt, mūsos katram pamatā ir ielikts tas, ka ar rutīnu sev apkārt saprotam arī drošību. Bet ne katrs vīrietis vai sieviete var nonstopā 50 gadu kopdzīvi tā nodzīvot - bez otra izaicināšanas. Cik nav dzirdēts - jā, praktiski viss jau ir labi, rutīna nodrošināta, bet tikai to trūkstošo sastāvdaļu viens otrs jau atradis kaut kur malā. Jo ērtums, komforts (atkal atkārtošos) mūs neaudzina, tas liek mums stagnēt. Ir labi, ka ir arī kaut kāds garīgais kodols abiem kopīgs, caur kuru tiek pārskatītas ikdienas situācijas un notikumi vispār - gan tie, kuri attiecas uz ģimeni, gan tie, kas - uz darbu, pat no tā, kā un ko runā tavs vīrs vai sieva, tu vari atras to cieņas elementu.

Un kļūda ir tajā, ka sieviete vai vīrietis neatver savu sirdi cerēšanās posmā, kad ir laiks saprast un pieņemt - būs tad mums kaut kas kopīgs vai nebūs, vai es varēšu šo cilvēku cienīt? Cilvēki ir jāpārbauda, lai cik tas nievājoši neskanētu. Vai šis cilvēks par tiem procesiem, kuros iesaistās, nes atbildību? Vai viņam ir vainas izjūta. Jā, pat tīri šāda īpašība - spēja izjust vainu, spēja uzņemties pat vairāk uz sevi - paņemot pat daļu no tevis. Jā, kāds teiks, ka vīrietis jau nav nekāds papiņš, ir jābūt līdzvērtīgiem. Ziniet ko, bet es zinu tādas attiecības, kurās vīrs vienmēr saka, to tu pati vari izdarīt, citādi pavisam man izlaidīsies, un sieva arī - es jau neiešu tev tur kaut ko padot garāžā, ej sauc savu draugu! Bet viņa tikai tajā brīdī vēlas ieraudzīt to cieņas kripatiņu, kad tu kaut nedaudz uz īsu brīdi parādi to sevis noliegšanu otra labā, nevis visu strukturē, liekot pa plauktiņiem, kas tavs, kas mans. Bet viņš vēlas tikai šo te - mēs esam kopā sajūtu, lai kas arī notiktu. Dažreiz caur tādām banālām provokācijām (pat ja mēs jau zinām atbildes) gaidām uz kaut kādu brīnumu.

Tāpēc es gribēju pajautāt par to, kas ir tie lielie un arī tie mazie (bet tajā svarīgajā mirklī) cieņas apliecinājumi, ko saņemat no vīra vai sievas (ne no mammas, ne m=no bērna, tieši - vīrs un sieva tagad) gan ikdienā, gan notikumos.

Pat, ja tas ir bijis kāds varoņdarbs, kas ir ierakstījies manā par viņu cieņas biogrāfijā, un palicis neizdzēšams. Līdzīgi kā kaut kas, pie kā pieturēties tādos grūtākos brīžos, kad ir lielāks strīds. ... Katram jau ir savi kritēriji, bet tādi pamatīgākie, vai jums ir bijuši?
Bet ko iesākt, ja atmiņa slikta?

Ko iesākt, ja paštaisnuma vairāk kā pašaizliedzības? Tā ir kopsummā. Ir tādi notikumi, kuri it kā ir kruti no viņa puses, bet tajā pašā laikā ļoti daudz tādu epizožu, kur tas paštaisnums jau aknās sēž un besī ārā. Un attiecībā uz mani viņš vispār neko neatceras, ja ik pa laikam neatgādinu, ko esmu viņa labā darījusi, no kā man jau vēmiens nāk. Ļoti svarīga ir atmiņa, svarīgi to nepazaudēt, savādāk sanāk tā apbižojoši.

Vinnny

Kāpēc vajadzīgs pārgājiens, lai saprastu, izprasti sevi un dzīvesbiedru? Nē, nu nopietni. Cita ceļa uz sapratni un izpratni nav?

Papildināts 16.09.2020 00:07:

* izprastu.


Bet, kad es jautāju, vai tad tu vēl vairāk cienīsi vīru, ja viņš sāks tās zeķes salasīt?

Isa atbilde uz jautājumu - Jā. Būs mazāka cieņa pret cilvēkiem, kas kaut ko izmētā, tjipa zeķes pa māju vai sīkpapīrus pa ielu, ko sētniece savāks; reklāmas nomet zemē zem pastkastītēm, veikala ratiņus atstāj stāvlaukuma vidū, ko darbinieki savāks utt. utt. Pieaugušam cilvēkam tomēr jāspēj aiz sevis savākt.

Kas tā par divainu ideju, ka jāspej? Tas, kurš spēj, tas jau savāc. Bet pārējie ir japieņem tādi, kādi ir. Tā ir viena no galvenajām manas dzīves mācībām, ko esmu spiesta saprast. Savādāk var sanākt, ka būs jāmīl vienīgi sevi, jo neviens nebūs pietiekami cienīgs.

Kāpēc vajadzīgs pārgājiens, lai saprastu, izprasti sevi un dzīvesbiedru?
Jā, smieklīgs ieteikums par to pārgājienu.

Visticamāk, ar tādu nemaz attiecības neuzsāktu, kas kaut ko tik dīvainu piedāvātu, lai gan pārgājieni man patīk.

Ir taču tik daudz iespēju citādi saprast, kas otrs par cilvēku.

Patricia L

Vinnny
Nu nevajag novērtēt par zemu tos pārgājienus. Mēs jau padsmit gadus laivojam, paši, bez firmu palīdzības. Un nu jau pieaugušie bērni sāk aicināt līdzi savus puišus un meitenes. Brīnišķīgi var novērtēt cilvēka rīcības ne komfortabls apstākļos. Viens izrādās tizlenis, kurš nespēj ne teltī uzcelt, ne mantas stāvkrastā uzstiept. Cits ņuņņā no lietus un odiem. Daudzi atbirst, jo arī dzīvē izpildīsies tāpat. Es teiktu, ka mans vīrs arī mani kaut kādā ziņā pārbaudīja, vai es pilsētas caca iejutīšos šajā viņa svarīgajā dzīves daļā. Savukārt, es redzu, ka varu simtprocentīgi paļauties uz vīru, ka čp gadījumā tikšu pasargāta un "izglābta".

Bet atbildot uz tēmas jautājumu, nē, ne es, ne viņš neesam nekādus varoņdarbus veikuši. Man tā šķiet.


Sixpārnis

Kas tā par divainu ideju, ka jāspej? Tas, kurš spēj, tas jau savāc.

nu ja. Nav ko sasieties ar nespējīgiem infantiliem nespejniekiem. Lai dzīvo pie mātes un viņa visu mūzu vāks visu (nabaga māte).

Papildināts 16.09.2020 09:58:

Pārgājiena vieta derēs ari mājas remonts, ceļojums, gan jau vel kko var izdomāt.
redzet cilvēku ārpus ikdienas komforta zonas un viņa spēju sadarboties.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18411189