kolēģe

Vika Pēdija

Slēdza Vika Pēdija: "Nu jau emocijas noskrējušas.".

NoSilence
Kolēgei tika skaidrots. Bet der tikai iešana klāt un darīšana.


Es brīnījos, kāpēc neviens neko nedara, līdz sapratu, ka esmu viens no viņiem...


NoSilence
1x, 2x, vēl 3x paskaidro, bet ja pa skaidrošana jāveic bieži un tas traucē tavu darbu, tad tas ir kaitinoši. Vai attaisnojums, saviem ne izpildītājiem pienākumiem, derēs - man kolēģe traucēja, jo nespēja izpildīt savus uzdevumus?! Diez vai priekšniecība būs priecīga.

Un kur tad ir ticis tas slāvu "kolektīvs"?
Cālis ir laba atpūta smadzenēm.


Es brīnījos, kāpēc neviens neko nedara, līdz sapratu, ka esmu viens no viņiem...

Vinnny

NoSilence, nespried par visiem darba kolektīviem pēc tiem, kurus zini, jo tas ir ierobežoti.

Tev personīgi ļoti simpatizētu, ja ik dienu kāds prasītu iedziļināties darbos, kas nav tiešie uzdevumi, un būtu knapi ar pašas darbiem veltīto laiku?

Man piegrieztos, lai arī esmu visnotaļ pacietīga, kā spriež kolēģi.


Es vispār ar kolēgiem labi sastrādājos, viegli un patīkami. Tāpēc šodiena izsita no sliedēm. Bet man jau likās, ka te kaut kad beigsies slikti.

Papildināts 17.09.2020 20:07:

Vinnny

ikdienā gan gluži nē, bet vienmēr kā ir kaut kas drusku vairāk par ikdienas ierasto.


Es brīnījos, kāpēc neviens neko nedara, līdz sapratu, ka esmu viens no viņiem...

Danica

NoSilence
Slāvu kolektīvs ir draudzīgāks, izpalīdzīgāks. Laikam jau Latvija ir tur, kur viņa ir, jo mēs neesam komandas spēlētāji.
Absolūti nav taisnība. Vislielāko cīņu par konkurenci es izbaudīju tieši slāvu kolektīvā. Nedod dievs bija kaut ko vairāk zināt un izdarīt par kolēģēm. Nomocīju tur divus gadus tikai tāpēc, ka tolaik nebija vēl tik plašas un labas iespējas, bet nu aizbēgu pie pirmās normālās iespējas. Mani jau pirmajā dienā pārsteidza mans jaunais kolektīvs. Kaut kas notika ar kompi, un pie pirmā jautājuma viss daudzgalvanias kolektīvs atradās zem mana galda, pārspraužot vadiņus.Tai skaitā priekšnieks. Kaut kas tāds pie slāviem nebija iespējams.

Papildināts 17.09.2020 20:40:

Bet, runājot par tēmu. Man ir nācies strādāt dažādos kolektīvos. Ir jau forša tā draudzība un izpalīdzība, bet visam ir jābūt kaut kādās normas robežās. Man ir izpalīdzīgs kolektīvs, un es pati metos vienmēr palīgā, bet.... ja ir skaidrs,, ka cilvēks nepavilks, diemžēl, viņš tiek atlaists ar visiem "piedodiet - atvainojiet".... Nu neko tur nevar darīt. Pa īstam strādāt gribošs paņems izsēdēs to problēmu kaut vai mājās, izbursies, iemācīsies, sazvanīs draugus, bet izdarīs. Bet, ja neizdarīs, vismaz paskaidros, kas nesanāca, kāpēc nesanāca, ko ne tā darīja. To ļoti var just no cilvēka. Un normālos jau parasti izvelk. Pārējiem ir jāizvēlās kāda cita vieta.

Kumparsita

Vika Pēdija
šī vēl vārdiski uzbruka, ka es tāda un šitāda, nepalīdzot.
Kad viņa nākamreiz nāk prasīt palīdzību, tad paskaidro situāciju - es tev ļoti daudz esmu palīdzējusi pēdējo gadu laikā, bet vakar tu mani ļoti nepatīkami aizvainoji, tāpēc turpmāk ar jautājumiem, lūdzu, griezies pie priekšnieces.

Papildināts 18.09.2020 09:06:

Mums darbā ir ļoti izpalīdzīgs kolektīvs, nav problēmu pieiet pie kāda zinošāka kolēģa un uzprasīt padomu vai palīdzību. Bet mums ir arī ļoti apķērīgi kolēģi - vienreiz pastāstīti un viņš to atcerēsies vai pierakstīs un vairāk to pašu neprasīs. Tāpat arī pirms iešanas pēc palīdzības vienmēr tiek mēģināts atrisināt problēmu pašu spēkiem, meklēt dokumentāciju utt.

Šis stāsts man atgādināja vienu kolēģi, kura mācēja smuki sevi prezentēt, fleitēt uz nebēdu, iepatikties priekšniecībai saldu sulu ausīs salejot, bet kad bija kaut kas sarežģītāks jādara, mūždien centās atrast kādu, kas izdarīs viņas vietā, svarīgākos brīžos mēdza vienkārši paņemt slimības lapu. Kad atkodām, nācās atvadīties.


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!

Tas, ka kolēģe baidās no vadītājas, ir viņas problēma. Tas, ka viņa nevar izpildīt savus pienākumus, arī ir viņas problēma.

Novelc robežas. Runā par to, ka tev pašai savi pienākumi un, ja veltīsi laiku viņas problēmu risināšanai, savu darbu nepaveiksi laikā un nāksies strādāt ilgāk.

Ja negribi griezt ar nazi, tad dod viņai "pēdējo iespēju" - iespēju sagatvot visus neskaidros jautājumus, ko esi gatava paskaidrot VIENU reizi. Un viss. Bez atrunām - vēl šo reiziīti parādi.

Kad kolēgei kārtējās nesaprašana, neskrien palīgā, bet pajautā - un ko tu ar šo situāciju darīsi? kā tu pati šo situāciju risināsi? kādi varētu būt situācijas risinājumi? kādiem cilvēkiem tu vari lūgt palīdzību/apmācību? Ja nosauc tevi, atkārto info par savām robežām un jautā tālāk - kas tev vēl varētu palīdzēt šo saprast?

Protams, ka viņai ērti - nesaprot - pīkstiens - tu palīdzi. Kāpēc meklēt citu risinājumu, ja ērtais ir pa rokai? Nedod viņai šo.


Resnā Žurka

Kolēgei tika skaidrots. Bet der tikai iešana klāt un darīšana.
Un tur salasās laiks, kas vajadzīgs savu darbu pildīšanai vai savai atpūtai. Sanāk pelnīt viņas algu viņas kabatā. Ir loģiski palīdzēt dažreiz, ja ir kaut kas īpašs, bet ikdienišķi darīt svešu darbu nav labi kaut vai sevis paša dēļ.

Klasiskais gadījums, kur, atdodot velnam mazo pirkstiņu, viņš ir slaidi uz čupra iekārtojies. Tagad jūt, ka krata nost, un sākas terors. Nekas cits neatliek kā noturēt jaunnospraustās robežas. Atliek tikai atstrādāt argumentāciju. Der gan duročka (dažreiz, jo viņa jau zina, ka duročka nav nemaz duročka), gan laiks ir nauda dažādās versijās, gan aizņemtība ar saviem darbiem.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18411265