Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Sociālā trauksme un depresija pusaudzim

jazzmine

Sveiki!

Būtu ļoti pateicīga, ja te atsauktos mammas, kuru pusaudzim ir/ir bijusi diagnosticēta sociālā trauksme un depresija ar domām par pašnāvību. Ļoti gribētu dzirdēt stāstus ar labām beigām, jebkādus stāstus. Varbūt Jums ir kādi ieteikumi, padomi kā pārdzīvot šo grūto laiku, varbūt kādi no pieredzes labi psihiatri, psihoterapeiti gan bērnam gan man? Bērns iet pie psihoterapeita apmēram mēnesi. Pats grib iet un pēc katras vizītes ir labā noskaņojumā, bet jau pēc dienas sākas viss no gala. Nepareizas domas par sevi-neesmu tik gudrs kā citi, nemāku komunicēt kā citi, bailes par nākotni, draugu trūkums, nevēlēšanās dzīvot - nu jau vairākus mēnešus ir mūsu stāsts. Sākumu saskatu pirms 2 gadiem, bet tādu nopietnu trigeri mums visiem kopā neizdodas atrast/saprast. Nebija tik manāms tas viss toreiz. Tieši pēc attālinātās mācīšanās/ Covid izolācijas šī problēma kļuva par reālu draudu mūsu ģimenē.
Ir slikti, man šķiet, ka ir pat ļoti slikti, jo bērns neredz dzīvei jēgu, negrib neko darīt, kas agrāk patika, kaut kā kuļas, bet iekšēji ļoti cieš. Ar mums runā, ir atvērts beidzot, bet pats nespēj izskaidrot, kas to visu izprovocē, kas varētu likt justies labāk.
Kā bērnam palīdzēt? Ja nāksies lietot antidepresantus, lūdzu atsauksmes par rezultātiem, blaknēm. Ko bērni paši saka tās lietojot un vēlāk pārtraucot tās lietot?
Arvienvārdsakot, es būšu laimīga par jebkādu informāciju un padomiem!
Sirsnīgs paldies jau iepriekš!

P.S. Bērnam 14gadi


varu padalīties, palīdzēja Pusaudžu resursy centrs, psihologa konsultācijas, bij gan jāgaida 1-2 mēneši, jo pa velti, bija apmēram 10 reizes.

Papildināts 14.10.2020 14:55:

tagad ik pa laikam uznāk trauksme, tad dzer Novopassit, lieku dzert arī mg B6, bet galvenais , lai izrunā, kaut vai raksta diensagrāmatu par visu, kas uztrauc, kā jūtas

Nemācēšu teikt par šādu situaciju, bet man pašai ir diezgan palieli trauksmes traucējumi un varu teikt, ka nopietbai situācijai novoassit pilnīgi neko nedod. Pie tam, ja bērnam TIEŠĀM ir depresija un domas par pašnāvibu, paļauties uz homeopatisku līdzekli būtu parak riskanti.

Par trigeriem- diez vai tos ir verts meklēt, nav teikts, ka tādi ir. Citreiz vienkārši ta notiek. Tas ir sokējoši, bet psihiskās saslimšanas ir tik pat bieži sastopamas kā fiziskas. Atskirība- psihiskās var noslēpt, tapēc tie cilveki, kas ir darbspējīgi, par tām nerunā un apkārtējiem liekas, ka šādas psihiskās saslimšanas nepastāv. Bet pastāv, un kā vēl!

Papildināts 14.10.2020 15:12:

No sirds iesaku sameklēt labus speciālistus, ja viens nealīdz, vest pie cita un ar steigu. Ja ir jālieto antideresanti, tad ir. Par blaknēm domāsi, kad bērns nerunās par pašnāvību.

Ko esmu dzirdējusi par atsadināšanos, ka esot "lomkas", bet nu vienmēr jāapskata vai riski atsver ieguvumus.

Es pati nesen lūdzu IG veseliemberniem.lv, lai iesaka manam gadījumam labus speciālistus. Viņa pati nav kompetenta psihisko saslimsanu jomā, bet ieteica loti labus cilvekus, pie kā vērties. Varbūt pamēģini?

Vēl rekomendēju googlēt angliski, es ļoti daudz informācijas esmu ieguvusi tieši no ārzemju avotiem. Latvijā šīs tēmas, diemžēl, ir liels tabu.

Es pati esmu ar depresiju un traksmi. Bija sākumā domas par pašnāvību, bet mana psihiatre man ļoti palīdzēja. Tagad braukāju uz vizītēm. Meklējam visam saknes, bet ikdienā jūtos labi.

Psihiatre ļoti laba. Evija Smilgāja. Atrodas Aizkrauklē. Ja ir iespēja iesaku aizbraukt.


Rosalia

Vasara4
Es arī tieši gribēju ieteikt Eviju Smilgāju, kas ir arī bērnu psihiatre. Esmu dzirdējusi labas atasauksmes. Pieņem gan poliklīnikā, gan privātpraksē.

runcuks

jazzmine
Man liekas ir būtiski pēc laika paprasīt atgriezenisko saikni psihologam, viņam vajadzētu varēt vismaz aptuveni novērtēt cik dziļa depresija, vai vajag psihiatra konsultāciju un zāles. Un man liekas galvenais šajā situācijā ir runāt, runāt par visu, arī par negatīvām domām un nevēlēšanos dzīvot.

PatsGalvenais

Sveiki!

Man pašai šādā vecumā sākās depresija un "sociālās problēmas" gan bez pašnāvības apdomāšanas. Tad vēl agrajos 2000-tajos par depresiju publiskas informācijas nebija, tā kā ārstēšanu sāku saņemt tikai ap 23. Ļoti palīdzēja psishoterapija. Pirms tam visu laiku ar grūtībām funkcionēju, ļoti traki tas ir. Pēc 30 gadiem bija epizode. Tagad gan jūtos brīnišķīgi Pāris radiem un draugiem arī ir bijušas psihiatriskas problēmas.

Šīs pieredzes vispārinājums (pieņemu, ka citiem ir savādāk):

1) Depresijas un trauksmes ārstēšanai izmantotās mūsdienu zāles nevienam man zināmam slimniekam nav izraisījušas atkarību; no tā manuprāt nav jābaidās - vienkārši jāievēro ārsta norādījumi un jāprasa padoms, ja nu uzrodas kādas blaknes. Zāles beidzot lietot, to devu parasti pamazām samazina. Labi, ja ir ārsts kam var daudz nekaujoties ar formalitātēm piezvanīt un paprasīt padomu. Šādas zāles ir domātas smadzeņu ķīmijas 'restartēšanai', pārējais jāizdara pašam. Ja tu esi dziļā bedrē zāles palīdz nonākt līdz tādam stāvoklim, lai pats varētu ķerties pie problēmu risināšanas.Depresiju utml slimības mēģina ārstēt ar dažādām zālēm un to kombinācijām. Tās ik pēc laika nomaina, kamēr atrod kādu, kas ir efektīva. Tā ir man pazīstamu slimnieku pieredze. Zāļu nozīmēšanai nepieciešams ļoti labs ārsts. Iesaku kādu tādu, kas strādā ar modernu pieeju.Man pašai nevienas zāles nepalīdzēja, izņemot īsu trankvilizatoru kursu, kas novērsa trauksmi. Depresija pārgāja pēc tam, un pie tam kādu laiku pēc beidzu lietot zāles.

2) Psihologi nav slimību ārstēšanai; viņi palīdz veseliem, kuriem ir kādas psiholoģiskas problēmas. Psihiatri uzstāda diagnozes un izraksta zāles, kas vajadzīgas slimniekam. Psihoterapeits palīdz atrisināt problēmas, kas varētu būt šo slimību viens no iemesliem. Ir arī psihoterapeiti, kas izraksta zāles. Var gadīties ka ar psihoterapeitu vai psihiatru neizveidojas laba sadarbība. Tad jāmeklē citi speciālisti.Valsts piedāvātā ārstēšana jāgaida ilgi vai arī nav pietiekama. Privāti ārstēties ir dārgi, bet ja tomēr iespējams, tas var ļoti palīdzēt. Divas personas, kuras varu ļoti ieteikt ir psihoterpeite Evija Ziemele un psihiatre Anna Pamše-Romāne.

3) Psihiatriskās slimnīcas Latvijā principā neārstē, tā vienkārši ir puslīdz droša vieta kur pārlaist kādus īsus akūtus stāvokļus. Īpaši tas attiecas uz depresiju un neirozēm. Vide tur ir briesmīga, un personāls strādā ar pārāk lielu pacientu plūsmu. Paviršība, vienaldzība, novecojusi pieeja. Ja nav patiešām tāda situācija, ka slimnieks apdraud sevi vai citus, labāk ārstēties mājās. Vienīgā vieta, kuru iesaka, ir ambulatorie centri Veldre un Pārdaugava.

Man nav pašnāvības domas bijušas, bet ir bijusi ļoti liela briesmīga bezcerības sajūta, ka nekas labs dzīvē nav gaidāms un vieglāk būtu neeskistēt (bet tas arī ļoti skumiji). Pēc pshioterapeita palīdzības pārgāja nomāktība un varēju kaut ko sākt darīt sevis labā. Īsti neticēju, ka palīdzēs, bet palīdzēja!

Ja vajag vai gribas kaut ko pajautāt, var man atsūtīt ziņu. Tuvākās nedēļas laikā iemetīšu aci cāļa paskastītē. Bučas.

Papildināts 01.11.2020 17:34:

Vēl. Dažādu vitamīnu un minerālvielu trūkums var iespaidot garīgo stāvokli. Dzelzs (un saistītie hemoglobīni un citi zvēri), D un B vitamīns, magnijs pirmie nāk prātā.

Atrašanās dabā un sviedraina fiziskas aktivitātes arī palīdz.

Ārstēšana gan ar zālēm, gan bez tām ir ilgstoša, vairākus mēnēšus parasti. Ilgi jāgaida.

Papildināts 01.11.2020 17:37:

Vēl. Man viens no "sociālās trauksmes" iemesliem bija ņirgāšnās skolā. Skolotāji un vecāki risināja paši savas problēmas. Ņirgāšnās beidzās ar jaunu klasi, bet trauksme palika vēl ilgu laiku.

Tigresss

jazzmine
Mēnesis ir maz - cik bieži iet pie psihoterapeita? Vai/kas veica izpēti pirms terapijas?

Esmu mamma. Ja vēlies parunāties, raksti cp. Stāvoklis ilgstošs (vairāk kā gads), summējās gan iedzimtais temperaments, gad situācija, gan bija arī trigeris. Nupat redzu kādu cerību un uzlabojumu.

Par speciālistiem un terapiju - vislabāk ir kombinēt psihoterapija+zāles. Psihoterapijā ir svarīgi, lai ir labs speciālists - psihologs, ar specializāciju pusaudžu depresijas diagnostikā un ārstēšanā. Zinu Lapsiņu, Elsiņu, man viņas arī ieteica. Taču terapijā ir svarīga paša bērna motivācija, ar to bija grūtības. Zāles izraksta psihiatrs, psihiatru var arī rekomendēt psihologs/psihoterapeits, ja redz, ka ar terapiju nepietiek (mums tā bija). Uz zālēm var netrāpīt uzreiz uz īstām un var būt blakusefekti. Par stacionāru - man ir labas atsauksmes par Gaiļezeru (atskaitot varbūt pāris medmāsas pēc meitas izteikumiem), kompleksa pieeja, operatīvi visu ko izmēģināja un arī dzīve kā tāda tur nebija slikta, savstarpējs atbalsts un biedrošanās. Kolēģe savukārt slavēja Jelgavas iestādi (Gintermuiža vai kā tml.), tā kā ir varianti.

jazzmine
manai meitai bija/ir ēšanas traucējumi. Bijām pie psiholoģes, nedēļas laikā arī pie psihiatres. Joprojàm (gandrīz gads) dzer antidepresantus, neteiktu, ka ir 100% "atpakaļ". Uz speciālu terapiju negājām, psihiatre mums ieteica sākt ar zālēm+ un daudz runāt un tad, ja, nepieciešams, domāt par terapiju. Arī īsto iemeslu neesam atraduši un nedomāju, ka atradīsim. Kā jau teica iepriekš, ieklausies bērnā- ne ar visiem Tavam bērnam būs kontakts! Tas nekas, ka Tev šķiet labs speciālists, bērnam ar viņu jārunā un vajag, lai bērnam viņš patīk. Tajā pašā laikā- jārunā par sāpīgām, nepatīkamām tēmām, par kurām bērnam ir grūti runāt. Tev pašai jāsaprot, vai Tu gribi, lai bērns dzer psihiatra izrakstītas zāles, vai iet uz terapijām,vai abus kopā. Man vajadzēja, lai bērns sāk ēst un antidepresanti to varētu panākt ātrāk nekā terapija

Papildināts 15.11.2020 11:58:

jazzmine
manai meitai bija/ir ēšanas traucējumi. Bijām pie psiholoģes, nedēļas laikā arī pie psihiatres. Joprojàm (gandrīz gads) dzer antidepresantus, neteiktu, ka ir 100% "atpakaļ". Uz speciālu terapiju negājām, psihiatre mums ieteica sākt ar zālēm+ un daudz runāt un tad, ja, nepieciešams, domāt par terapiju. Arī īsto iemeslu neesam atraduši un nedomāju, ka atradīsim. Kā jau teica iepriekš, ieklausies bērnā- ne ar visiem Tavam bērnam būs kontakts! Tas nekas, ka Tev šķiet labs speciālists, bērnam ar viņu jārunā un vajag, lai bērnam viņš patīk. Tajā pašā laikā- jārunā par sāpīgām, nepatīkamām tēmām, par kurām bērnam ir grūti runāt. Tev pašai jāsaprot, vai Tu gribi, lai bērns dzer psihiatra izrakstītas zāles, vai iet uz terapijām,vai abus kopā. Man vajadzēja, lai bērns sāk ēst un antidepresanti to varētu panākt ātrāk nekā terapija


Tieši pēc attālinātās mācīšanās/ Covid izolācijas šī problēma kļuva par reālu draudu mūsu ģimenē.

Mums tas pats! Varbūt te ir vēl kāds pusaudža vecāks, kuram ir līdzīgi?

Cik sapratu, tēmas autore tā arī ir pazudusi..

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18412143