Zwantie
Sveiki, pieteicos grupiņā. Mums ir līdzīgs stāsts, ar pusaudzi. Vieglais stāsts aizsākās jau 7.klasē, bet smagais stāsts sākās tieši ar Covid tālmācīšanās ieviešanu. No apmēram 2020.gada novembra bija tik smagi, ka gribējām likt slimnīcā, jo ne ēda vairs, ne no gultas kāpa ārā. Psihoterapeitu apmeklē 1x nedēļā kopš septembra. Sākumā palīdzēja un centās darīt, ko terapeits ieteica, bet pamazām terapeites spējas palīdzēt izsīka. Puisis pats teica, ka ir padevies un ilgi dzīvot vairs neplāno. Pie terapeites joprojām ejam, bet jūtu, ka jāmeklē citi veidi, risinājumi.
Esam rindā arī pie psihiatra (maksas), bet tur šausmīga rinda un tiksim tikai jūnijā.
Esmu pieteikusies daudzās FB ārzemju grupās un sekoju līdzi un uzklausu citu vecāku pieredzi. Pamēģināju un no Iherb.com pasūtīju Sam-e uztura bagātinātāju, kas it kā līdzinās antidepresantiem savā darbībā. Tas ir adenozīlmetionīns - viela, ko izstrādā mūsu smadzenes, un kam ir ietekme uz serotonīna izstrādi. Dodu puisim nelielu devu un nezinu, vai pavasaris vai tiešām palīdz, bet fiziski viņš jūtās labāk. Sāku dod februāra sākumā un izmaiņas jutu jau 2.dienā. Trauksme mazinājusies, ēd labi, ir it kā atpakaļ savā ādā. BET joprojām tās sliktās domas galvā. Par to, ka neesmu tāds kā citi, ka dzīvei tāpat nav jēgas, ka ilgi nedzīvošu, mācīties nav jēgas, tāpēc nemācīšos (viņš šogad beidz 9.klasi, precīzāk, mēs ar vīru beigsim).
Pieteicāmies Pusaudžu resursu centrā, bet mums ieteica vispirms aiziet pie psihiatra, nobeigt esošo psihoterapiju un tad griezties atkal pie viņiem.
Mana patreizējā sajūta ir tāda, ka antidepresantus viņam šobrīd nevajag, bet gan kādu, kas ieliktu viņam atpakaļ galvā pareizu domāšanu (vecāki šajā vecumā nav autoritāte, neklausa), pusaudžu grupas, līdzīgas pieredzes, lai viņš saprot, ka viņa nākotne nav nolemta, ka viņš var, ka viņš spēj. Eh, es ļoti ceru, ka atradīsim to ceļu, kurš aizvedīs mūs uz skaistāku nakotni.