Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vēlos adoptēt

MagnolijaSu

Sveikas. Izlasījos krustu šķersu, bet skaidrībā netiku. Gribu adoptēt bērnu, pašai ir viens bērns (pusaudzis). Gribētos zīdainīti , meiteni . Varbūt pat vēl vienu , lielāku . Man mazliet biedē garās rindās uz zīdaiņiem un iespējamās veselības problēmas. Kā ir ar lielākiem bērniem ? Vai jūs sakāt apkārtējiem , kā bērns ir adoptēts? Es to noslēpt nevarēšu, jo tad jatelo grūtniecība , mans pusaudzis zinās. Interesē pilnīgi viss, kā tas notiek utt. Tēmas skatījos, bet daudzas ir vecas. Varbūt kāds kas gājis tam cauri var būt kā kurators.


Llorett

Par rindām lai komentē citi, bet par šo: "Vai jūs sakāt apkārtējiem , kā bērns ir adoptēts? Es to noslēpt nevarēšu, jo tad jatelo grūtniecība"

Nianse - ja bēbis ir nosacīti jaundzimušais, tad viņš nebūs juridiski brīvs uz adopciju. Var jau būt no babyboxa tikko dzimis (ārkārtīgi reti gadījumi), bet tad mātei ir tiesības kādu laiku pārdomāt un pieprasīt bērnu atpakaļ. Ja bērns ir juridiski brīvs, tad jau viņš ir vecāks, jo vecāku tiesību atņemšana aizņem laiku. Līdz ar to - kāda slēpšana, kāda tēlošana?

Mēs neslēpjam, kaut varētu (bērns bija zīdainis), bet arī nereklamējam. Dažiem draugiem bijām jau pirms tam teikuši, ka gaidām rindā. Citi, retāk redzēti paziņas tagad satiekot apsveic mūs ar bērnu - mēs viņiem ar šo infu neuzmācamies, jo viņu mūsu dzīvēs tikpat kā nav. Tuvākie draugi, kolēģi, radi utt. zina un nevienam nav ar to problēmu. Vēl nezinu, kā darīsim ar dārziņu - vai un kam tieši to teiksim. Labprāt dzirdētu ieteikumus šai sakarā.

Pašam bērnam ir svarīgi zināt par adopcijas faktu. Ja tu to slēpsi, bērnam tas būs signāls - TAS ir kaut kas slikts, slēpjams, no tā jākaunas. Nerunājot nemaz par pusaudzi, kas kādā strīdā to nenovēršami izmantos savā labā.

Un vēl, ļoti atvainojos jau iepriekš, bet nolasās, ka esi viena, t.i., bez vīra. Adoptēti/pieņemti bērni prasa ļoooooti daudz kā materiālo, tā emocionālo un laika resursu. Viens pusaudzis mājās, otra pieaugušā atbalsta neesamība un viens vai divi adoptēti bērni ir sprādzienbīstama kombinācija.

Lasu stāstus , ka visi bērniņi ir ar problēmām. Vai tiešām viņi visi ir ar diagnozēm?

Nu jā, no pusaudža nenoslēpsi. Bet kā tieši veidojas attiecības? Vai nav tā, jā tie bērni izaugot ir vīlušies, nepieņem bioloģisko bērnu ? Nejūt saikni ? Ir nepateicīgi?

Kādu vecumu labāk ņemt, gribu, lai bērns pēc iespējas mazāk atceras slikto? Lai viņš var ieguldīt . Lai mazāk traumu.

Llorett

Problēmas nav obligāti konkrētas diagnozes. Stādies priekšā - no labām ģimenēm bērnus neizņem. Tur klasiski ir alko un narkotikas (arī grūtniecības laikā - palasi, kā tas ietekmē augli), psihiskas deviācijas, bērnu pamešana novārtā fiziski un/vai emocionāli, visāda veida vardarbība. Un tomēr - bērniem tie ir vienīgie vecāki, kas viņiem bijuši. Viņus pazaudēt ir pasaules gals. Līdz ar to - visi bērni ir traumēti. Vai tas izpaužas diagnozēs, droši vien atkarīgs no bērna un ekpozīcijas. Plus pavadītais laiks bērnu namā... Salasās komplektiņš. Pat babyboxa jaundzimušais nebūs balta papīra lapa.

BET - ar to visu var dzīvot un sadzīvot, izārstēt vai apārstēt. Ja ir motivācija, laiks, nauda, vēlme palīdzēt, atbalsta personas utt.

Svarīgi saprast, ka adopcija nav veikals un tā jebkurā gadījumā radīs neērtības un sarežģījumus tavā dzīvē. Ja ir vēlme no tā izvairīties, der apdomāt savu motivāciju. Ja gaidi pateicību par adopciju, ņem sunīti.

Ja trūkst arī citu atbalsta personu (vecmāmiņas, vectētiņa, tantes, onkuļa utt.) un kaut kas notiek ar tevi, tad reāli vienīgais un tuvākais radinieks adoptētajam bērnam būs tavs pusaudzis. Vai viņš uz to ir gatavs, vai to vēlas?


Dzeerveniite

MagnolijaSu
Adopcijas rindas tieshaam ir garas, lai nonaaaktu rindas augshpusee- nu 5 gadi paiet. Varbuut labaaks variants ir audzhu gimene- beerns pie Tevis nonaak aatraak, Tev ir iespeeja vinju iepaziit, jo ne visas diagnozes atklaajas pirmsadopcijas periodaa, kad beerns kljuust briivs- Tev ir priekshroka uz adopciju.

Lasu stāstus , ka visi bērniņi ir ar problēmām. Vai tiešām viņi visi ir ar diagnozēm?
Visi šie bērni ir zaudējuši ģimeni - tas ir pats sliktākais, kas ar cilvēku var notikt. Ja šāda trauma piedzīvota bērnībā, tad tas nenormālais stress arī atstāj sekas uz veselību, attīstību (visi pieņemti bērni ir ar kavētu attīstību), uzvedību. Vairāk vai mazāk visi pieņemti bērni ir trauksmaini, sērojoši, kas viņiem arī traucē realizēt savu potenciālu, ar kādu nākuši pasaulē. Audžuvecāki var nodrošināt vislabāko aprūpi un apstākļus, bet viņi nekad nespēs aizvietot bērna izcelsmes ģimeni un ar savas ģimenes zaudējumu bērnam būs jāmācās sadzīvot visu savu dzīvi. Tāpēc, domājot par citas ģimenes bērna pieņemšanu savā ģimenē, pirmkārt, ir jāsaprot, vai esiet gatavi pieņemt bērnu ar visu viņa ģimeni, kas vienmēr būs psiholoģiski klātesoša. Pretējā gadījumā, nespēsiet nodrošināt bērna rehabilitācijai nepieciešamos apstākļus.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
Pulss

Es nedaudz offtopic. Par to atvainojos.

Tikai gribēju pateikt, ka ļoti cienu tās ģimenes, kuras nolēmušas spert vai jau spērušas šādu soli - adoptēt bērniņu. Man liekas, ka jūs pasauli padarīt par daudz labāku vietu tiem bērniņiem, kuri zaudējuši savas ģimenes. Ļoti cienu šādus cilvēkus. Kurš katrs to nav spējīgs!

skaim

MagnolijaSu
Sveika! Apsveicu ar šādas vēlmes rašanos. No vēlmes līdz gala rezultātam ļoti tāls ceļš. Sākot šo ceļu iet visi punkti saliksies paši. Psihologi, apmācības, pārrunas, laiks ar sevi pārdomās un laiks adotētāja statusa saņemšanai - tā ir vesela mūžība. Lai gan tā līdz galam arī nekas nav skaidrs par to, kas sagaida bērniņam ienākot ģimenē. Pirms sāc ko darīt un nopietni apspriest šo tēmu, parunā ar savu bērnu par to, ko vēlies darīt un kas sagaida viņu. Vai viņš ir mierā ar savu prioritāšu zaudēšanu. Tava bērna viedokli noteikti vēlēsies zināt bāriņtiesa. Lai nesanāk tā, ka iegūstot otro bērnu Jūs zaudējat pirmo.

Varu piekrist visam iepriekš citu adoptētāju teiktajam. Adoptētie bērniņi ir savādāki, ar viņiem ir grūtāk, jāstrādā daudz, lai sakārtotu traumēto psihi.

Par adopcijas teikšanu bērnam un apkārtējiem tikai par. Tāpat neko nenoslēpsi. Protams varbūt nereklamēt visiem un visur, bet bez tā neiztikt tāpat. Bērns jāved pie ārstiem, speciālistiem, psihologiem, jārisina uzvedības problēmas - visur fakts par adopciju iet roku rokā. Arī bērnam pašam tas ir jāzin, lai mazinātu traumu, ko sniegs informācija par viņa izcelsmi. Jūs gribat sagaidīt pateicību, par to, ko darīsiet bērna labā, bet patiesībā nodosiet bērnu mācot tam nemelot un uzticēties Jums, bet pati melosiet bērnam nesakot patiesību. Visam jābūt izrunātam un pastāstītam bērna vecumam atbilstošā valodā.

Mans bērns (6 gadi) zin par savu izcelsmi, ne sīki un smalki ar visiem faktiem, bet tik cik vēlējās zināt. Zin to, ka dzīvoja lielā mājā, kur dzīvo daudzi pazudušie bērniņi, ka gaidīja savu māmiņu un ka mēs satikāmies . Tagad varu teikt, ka saņemu PATEICĪBU no bērna. Bieži vien apķer, samīļo un pasaka ,ka es esmu labākā mammīte, kādu viņš ir gaidījis.

Bērnudārzā audzinātājas zin adopcijas faktu. Tas palīdz izskaidrot uzvedības problēmas, attīstības aizkavēšanos, pašapziņas trūkumu un vēl daudz ko. Pedagogi var papildus palīdzēt bērnam , sadarboties ar psihologu un risināt kopīgi problēmas, man par to ir tikai pozitīvas atsauksmes, jo esam komanda, kas kopīgi strādājam.

Vēlu veiksmi! Daudzkārt padomājiet par to, ko vēlaties darīt un saņemot atbalstu no sava bērna ejiet uz priekšu!

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18414621