pirmā klase - atstāt uz otru gadu

Dzīvē situācijas dažādas - ir gadījumi, kur par ātru aizsūtīts skolā, kur vajag gadu smadzeņu nobriešanai, ir gadījumi, kur emocionāli bērns netiek ar skolu galā, ir arī gadījumi, kur varētu katrā klasē atstāt bērnu uz vēl vienu gadu, bet ar to nebūs nekādi līdzēts (kur ļoti objektīvi ir mācīšanās traucējumi, piemēram, konkrēti matemātika vai latviešu valoda un viss, kas saistīts ar lasīšanu un teksta analīzi, vai vēl kādi citi specifiski traucējumi). Tāpēc ir vecāki, skolotāji, speciālisti, kuri var izvērtēt, kas katrā situācijā ir labāk. Un šādā gadījumā noteikti vajag palīdzību, papildus darbu, papildus laiku, meklēt metodes un veidus kā palīdzēt uztvert un saprast. Līdzīgi kā cilvēkam ar lauztu kāju var iedot kruķi, lai tiek citiem līdzi. Bet parasta atstāšana uz otru gadu, bez papildus darba un sadarbības ar skolu, skolotājiem, vecākiem un paša bērna, nedos lielu ieguvumu. Izņēmums, ja bērna smadzenes nav bijušas gana nobriedušas priekš skolas sākšanas.

Varu savu personīgo pieredzi. Es mācījos 2x 5.klasē. Iemesls būs gari jāraksta, bet protams, ka pati sākumā biju pretī un teicu, ka nē. Mani kaut kā pierunāja un, tagad varu teikt , tas bija labākais lēmums. Pirmās klases mācījos nu ļoti švaki, bet ejot otro reizi 5.klasē sāku mācīties baigi labi. Viss aizgāja kā pa sviestu. Matemātika, fizika., ķīmija bija mīļākie priekšmeti. Nav jau nekāds bubulis un trauma, ka iet 2x vienā klasē.

Bērnu izcilība vai vienkārši - sekmība bieži vien balstās tajā, ka vecāks/i iegulda laiku un darbu, kā privātskolotājs; sagatavojot bērnu pirmajai klasei.

1. Lai cik nepatīkami to ir dzirdēt un cik ļoti negribas apzināties, tomēr iemācīt mācīties ir pirmajā klasē ir svarīgākais vecāku uzdevums (kur skolai ir pakārtota loma, jo skolā ir 30 bērni klasē, katram individuālu pieeju pat ģeniālākajam skolotājam NAV laika atrast), kurš, sekmīgi veikts, atvieglo nākamos 11 gadus un augstskolu.

2. Tāda slinki-augstprātīga attieksme: lai skola viņu māca! Man nav laika! vai ES nevaru/nemāku/neprotu protams ir visjaukākais risinājums vecāka ego sargājošanai īstermiņā.

3. Taču ilgtermiņā, ja vien bērns nav ar ļoti labu veselību, atmiņu un neuztrāpa uz foršu klasesbiedru kompāniju - tad rodas pilnīgi nevajadzīgas ciešanas gan bērniem (tu i dumjš), gan vecākiem (ak kungs, par ko man tāda sodība, glups bērns):

4. Tāpēc ilgtermiņā ir izdevīgāk atrast vecvecākus, privātskolotāju vai vienkārši - padomāt par sava pasīvuma sekām nākamo desmit gadu garumā un vai nu atzīsti, ka šobrīd tava bērna izglītība nav tava prioritāte, jo jāpelna iztika. Vai arī saproti, ka nemaz nav tik bēdīgi ar iztiku un kārtējie grabuļi pagaidīs, svarīgāk ir veltīt vakaru bērnam, nevis seriālam un haltūrai.

P.S. Prasmi patstāvīgi mācīties no debesīm erceņģelis nenones.

Prasme mācīties nevis mistiski uzrodas vienkārši pasakot "nu, tiec tagad galā pats, tu jau vari, tev uzreiz viss sanāks" (nu pareizi, tad vecākiem nav jāiespringst, galvenais - uzlikt bērniem nereālas gaidas, kuras atbrīvo vecākus no netīkamas piepūles) un pēc tam svētulīgi sašutinoties (kā tu tā nevarēji, kāds tu dumjš, glups, un šitais esot mans bērns, ak vai, kāds kauns un slikta skola, un vispār).

Prasmi patstāvīgi mācīties māca un iemāca, vingrinoties un vingrinot, pamazām, katru dienu. Tas ir darbs, ilgs un grūts īstermiņā, bet atmaksājas ilgtermiņā.

P.P.S. Nav jāpaliek uz otru gadu, lai iedzīvotos mācību traucējumos. Jo, ja no vecākiem ir uzstādījums: tev visu jāvar pašam, mūs neaiztikt, mūsu bērns nedrīkst iet uz konstultācijām (ko citi vecāki padomās, ko skolotājs padomās);  ja nevari uzreiz un bez mums netīkamas piepūles - tu esi dumjš.

Šādā vīzē tad var i ļoti apdāvinātu bērnu novilkt līdz neirotiskas viduvējības līmenim, i normāli attīstītu un dzīvespriecīgu bērnu padarīt par nesekmīgu dumiķi, kurš jāatstāj uz otru gadu.

Bet ļoti netīkamā patiesība ir tāda, ka vecāki nav izpildījuši savu pienākumu pret bērnu, savu mājasdarbu. Pārējā notikumu ķēdīte bieži vien ir vien sekas vecāku līdzšinējai bezdarbībai.

Tieši tā - ir jāvelta 1 h dienā, nevis youtubes un e-klases. Bērni tos neskatās, pat tad, ja interesanti. Vismaz ne mazie bērni un tiem, kam mācību grūtības. Bet pec 8 h darba patiešām tas ir mega varoņdarbs katru dienu to 1 h veltīt. Tad jau drīzāk pirms darba, bet tas ir arī mega varoņdarbs pārkārtot tādu grafiku. Bet es apkārt sev zinu vairākus, kas savu grafiku pārkārto tā, ka ceļas 2:00, 3:00, 4:00 un 1 pat ceļas 24:00 (iet gulēt 18:30). Ar baigo gribasspēku visu var. Bet īstenībā ar to 1 stundu dienā nedalītas uzmanības tieši mācībās blakus sēžot pietiek. Bet...pēc darba tas tiešām ir grūti. Zinu vecākus, kas nespēj katru dienu 10 min veltīt. Nevis šad tad veltīt, bet tieši - katru dienu darba vecākam veltīt tās 10 min. Atslēgvārds - regulāri. Vispār panākumi visbiezāk vispār nekur nav, ja dara kaut ko kampaņveidīgi. Bet ja dara regulāri - kaut vai 2x dienā pa 15 min vai 30 dienā, ar to kalnus var gāzt. Skolā bērns visu dienu pavada, bet visdrīzāk diez vai viņš vispār koncentrējas 15 min "ar visu sirdi un dvēseli". Ir bērni, kuriem nav grūtības koncentrēties, bet tiem, kuriem vispār ir kaut kādas grūtības, viņi skolā pamanās pa visu dienu nenokoncentrēties pat uz 10 min. Tāpēc tā blakussēdēšana ir svarīga.

Obamam māte katru rītu no 5:00 līdz 8:00 ir sēdējusi klāt pie mācībām. Mans bērns arī koncentrējas/mācās tikai no 5:00 līdz 8:00. Tāpēc arī mēginu ievērot tādu režīmu. Piemēram, rīt celšos 3:00. Un varēšu arī celt bērnu 5:00, lai gatavojas skolai.

Tāpēc privātskolotāji nedod tādu efektu, jo nāk 1 vai 2 reizes nedēļā. Protams, tas ir vairāk nekā nekas, bet nereti vienalga atlikušās dienas tam vecākam kaut pusstunda ir jāstrādā.er Kas attiecas uz iemācīšanos mācīties, diemžēl nezinu, vai tas ir iespējams. Tas drīzāk saistīts ar kaut kādu neiroloģiju. Tie, kuri trinās, minās, viņi reizēm tādi var būt arī līdz vidusskolas beigām - mācīties nepatīk, trinās un minās. Un ir tādi, kas koncetrējas un paši grib no 1.klases. Tas nav saistīts ar iemācīšanos mācīties, bet ar iedzimtu raksturu un neiroloģiskām īpatnībām. Normāli bērnam nav grūtības koncentrēties, normāls vidusmēru bērns spēj pavilkt standarta skolas vielu. Ja ir grūtības, tātad viņam ir kaut kas, kas padodas sliktāk kā citiem. Biezi tas ir komplektā - kaut kāda lietu uztvere (tiešām ir bērni - kuri ne par ko nespēj iemācīties saskaitīt 3+4 vai reizrēķinu, ir tādi, kuri ne par ko nevar iemācīties lasīt vai, piemēram, kā manējais - tā tehniskā rakstīšanas daļa - kā gļuko, tā gļuko - joprojām dzirdu, ka nepaspēj izpildīt kontroldarbus laikā). Bet diezgan bieži šie traucējumi iet kopā ar citām neiroloģiskām īpatnībām - nespēju koncentreties, negribēšanu strādāt, neinteresē mācību viela (šis vel nav neiroloģiski), nepatīk darīt neko, kas ir obligāti utt.

Precizēju - nevis ne par ko nevar iemācīties, bet iet 10 x grūtāk kā vidēji citam. Bet, ja pieliek to 10kārtīgo-100 kārtīgo piepūli, tad reizrēķinu iemācās, rakstīt iemācās, lasīt iemācās un var iekļauties skolas programmā. Jārēķinās, ka ir bērni, kuri ilgāk vai vispār ilgi būs jāuzpasē, jāpiepasē jeb jākontrolē.....

Es darītu jeko, par ko būtu pārliecināta, ka tas nāktu manam bērnam par labu. Ja tas būtu otrs gads tajā pašā klasē, bet nodrošinātu, ka pēc šī gada vieglāki būs arī turpmākie 12, noteikti atstātu uz otru gadu. Protams, piedomājot, lai organizētu visu tā, lai bērnam tāpēc nesāk darīt pāri.

Esmu tik bieži redzējusi, kā bērniem tas "klikšķis", kas vajadzīgs abstraktu lietu aptveršanai, atnāk ļoti dažādā vecumā, ka nedomāju, ka prātīgi mocīt bērnus, kam tas vēl nav.