pirmā klase - atstāt uz otru gadu

Nedomāju, ka ir objektīvi salīdzināt vecāku iesaisti bērnu skolšanā pirmspandēmijas laikā un tagad, kad bērni gandrīz 2 gadus mācās vairāk attālināti, nekā klātienē.

Sindy5
Vispār senais standarts ir celties 2:00-4:00- cilvēki ir izvirtuši un zaudējuši saikni ar bioloģiskajiem ritmiem,

Pirmo reizi dzirdu par tādu bioloģisko ritmu. Ko tad tie nabaga cilvēki pirms elektrības izgudrošanas pa tumsu darīja? Saule mūsu platuma grādos aust pēc 5:00 vai ziemā vispār tikai ap 8:00-9:00.

sursurs
Ļoti grūti par Tevi un Tavu attieksmi pret pašas bērnu pateikt kaut ko labu, bet tomēr mēģināšu.

Pirmkārt, Tu esi godīga pret sevi. Ka nesaproti savu bērnu, ka nesaproti, kā viņš var nesaprast un ka tev no tā rodas domas, ka bērns ir stulbs. Saprašana, ka pati nemāki mācīt.

Otrkārt, - tiešām, tieši tā kā tu raksti, Tavā gadījumā atbilde uz jautājumu ko darīt vecākam? vislabākā izvēle ir privātskolotājs (un jau tagad, šodien, šonedēļ - nevis mistiskā nākotnē, ja nu man nesanāks.)

Jo tev jau nesanāk, un tas nav nekas nosodāms.
Tāpat kā skolā var būt izcils fizikā un ķīmijā, bet neattīstīts zīmēšanā un fizkultūrā.
Vai, it kā plašāk, var būt uztrenējies risināt mācību uzdevumus skolas programmas apjomā, bet reālajā dzīvē, kur nav doti skaidri noteikumi - nu nemāki tu vēl ar dzīviem cilvēkiem, kuri nav tādi kā tu, apieties un saprasties.
Bet ja skolā mācības padevās un uzreiz, tad ir maldīgi augsts pašvērtējums un neadekvātas gaidas, ka citās jomās jābūt tāpat.

To saprašanos mācās visu mūžu, jo, protams, mums katram pats sākotnējais, bērnišķais atskaites punkts esam mēs paši. Pamazām iemācās saprast, ka cilvēki ir dažādi un katram ir sava pieeja.

Nu nesaproti tu savu bērnu, vismaz mācīšanās jomā; labākā investīcija ir privātskolotājs, kurš saprot kā var nesaprast (tā ir normāla stadija, mācoties kaut ko jaunu) un māk palīdzēt un parādīt kā iemācīties, nevis brīnās, ka zāle ir zaļa (nepielec no pusapgrieziena).

Treškārt - tu taču apzinies, ja?
Ka savukārt no bērna skatupunkta visticamāk esi emocionāli stulba, aprobežota un cietsirdīga, ka nesaproti, ka tava mācīšanās pieredze, atmiņa utt nav vienīgais atskaites punkts par normu.
Viņš cenšas cik var, bet tik un tā nav labi. Cik ilgi censties?

Ceturkārt - lasīt tu varbūt iemācījies četros gados, bet ar empātiju Tev ir nesekmība vēl šobaltdien.
Kas ir tikai loģiski - viena ātrāk attīstīta spēja ir uz citu prasmju rēķina, jo neviens nevar būt apdāvināts visās jomās, bet tās mazāk attīstītās ir trenējamas un attīstāmas.
Kā tavam bērnam lasīšana, tā tev (ja vien, protams, ir šāda vēlēšanās) - iejušanās sava mazuļa ādā.

Gribēšana un vingrināšanās saprast, ka tu esi tikai viens no daudzajiem normas variantiem, un tavs bērns - arī. Neviens no jums nav ne pareizāks, ne gudrāks, ne stulbāks.

Tu neesi normālības etalons, kuram citiem ir jālīdzinās - vai arī viņi nav gudri, ir atpalikuši utt. Tava pieredze ir Imho pirmajā klasē tu vari tikai iepotēt, ka tas ir jāizdara un viss, citiem ir pieredze, ka ļoti labi saprot gan to, kas jādara, gan kāpēc.

Piektkārt, atkārtoju - mēs visi esam dažādi.
Protams, ja bērns ir emocionāli un intelektuāli ļoti līdzīgs vecākiem (iespējams, bet reti), tad ir viegli gan mācīt, gan iemācīties.
Ja bērns un vecāki atšķiras, tad tiešām vislabākais ir meklēt garīgi stabilu cilvēku, kurš ar bērnu nodarbojas, kuram ir pieredze mācīt un adekvātas gaidas par progresu.

Sestkārt - pieņemu, ka raita lasītprasme nav vienīgais gudrības vai stulbības kritērijs.

Ja Tu noliec plauktiņa savas nereālās gaidas un vairs minhauzeniski nefantazē, ka bērns apgūs informāciju tā, kā Tu savulaik, jo tak tavs bērns un visi cilvēki ir tādi kā tu - tad piefiksē pati sev, kas bērnā ir foršs, gudrs, labs.

Māci pati sevi ieraudzīt bērnu tādu, kāds viņš ir - nevis kādam, tavuprāt, būtu jābūt tavam bērnam.

Tā ir ļoti bīstama iedoma, ko censties iepotēt bērnam / no viņa pieprasīt - ka jāsanāk visam ar pirmo reizi, bez piepūles vai ar minimālu piepūli.
Jo stabils progress parasti ir ar dienišķu darbu, pareizo metodi kā iemācīties kaut ko principiāli jaunu var atrast ar pirmo, bet arī ar piekto piegājienu.

sursurs
Lasi vēlreiz un lēnām.

Kā jau rakstīju un Tu noteikti rūpīgi izlasīji - ja vecāks pats nespēj sagatavot bērnu skolai, tad tieši uzsveru, ka tā ir vecāku atbildība atrast pedagogu vai vienkārši garīgi stabilu cilvēku, kurš bērnam palīdzēs apgūt gan zināšanu, gan patstāvīgas mācīšanās pamatus, lai bērns spētu patstāvīgi skoloties tālāk.

vivalavida
Konteksts jau tieši ir: izglītības sistēma un ko lai dara?
Tā jau likās pirms vairākiem gadiem, ka uz to iet - cik mājās iemācīsi (vai arī samotivēsi mācīties), tik arī būs.