Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Attapties pusmūžā un bez bērniem

Galanterija

Galanterija

Norma Džīna

Tā gluži nav. Ja otram ir kaut kāds redzējums, vēlmes, kā šo dzīvi pavadīt, nākt ar savu adžendu un censties mainīt otru šķiet absurdi. To pašu arī sagaidu no otras puses. Ja man kaut kas šķiet nepieņemams otrā, es viņu nemainu, bet cenšos pieņemt un, ja neizdodas, doties tālāk. Ja es negribētu bērnus un partneris man saka ok, super, tad nebūtu godīgi pēkšņi pieprasīt kaut ko, ko otrs nevēlas. Tāpēc tu nemaini otru tik būtiskos jautājumos, kas ietekmē otra dzīvi. Par sīkumiem - ok, var mainīt, bet globālos jautājumos ir no go manā pasaulē.

Bija arī vairākas sarunas par tēmu, kas visas noslēdzās ar pasaulsslaveno "dzīvosim-redzēsim". Nu un mēs šobrīd arī redzam.

Nu neplikšķināju es 10 gadus acis un neko negaidīju. Kaut kādā momentā pajautāju, saņēmu atbildi, izsvēru un pieņēmu lēmumu.

Hildura Boka
Filma
Nav šāda mērķa par katru cenu tikt pie bērna, neesmu izmisusi. Tik vien kā prātuļoju, kā es tā dadzīvojusies. Gribēt gribu, jā - foršu partneri, ar ko veidot ģimeni, bērnu, ko izaudzināt par decent cilvēku. Bet ne tā, ka par katru varīti, jo lieliski jūtos arī viena.
Varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka viss palaists garām, jo neesmu gatava tagad skriet un izdarīt nepadarīto lai tur vai kas.

Kapriza

Kā var ko tādu izfantazēt?

gaura

Prieks dzirdēt, tas dod sajūtu, ka neesmu vienīgā

Cucamonga
Tieši to nodomāju, ka mums ilgdzīvotāju klača Paldies, es līdz 100+ neplānoju dzīvoties šaizemē.

Visām paldies par domām un viedokļiem, pamarinēšu sevī lasīto


Anahita

Ja jau dzīve būtu tik rožaina, nebūtu jādzer vīns un jāveido šī diskusija.

Galanterija
piedod bet bulshits. Ja, mes nevaram mainit otra nostaju tik svarigis jautajumos ka berni, bet ko mes varam darit ir but godigi pret sevi un otru - milot sevi - atklati pateikt, ko es velos. Piemers - es velos treso berni, virs ne. Mes abi esam viens otram atklati pateikusi savu nostaju. Es ari esmu pateikusi, ka man tas ir loti svarigi. Un ka es nelidzu vinu mainit domas, bet atstat atvertu pratu.

Un sada dikusija mums bija vel pirms precibam - pr berniem, dzivokli, karjeru. Man ir viena dzive un es uznemos par to atbildibu - aktivi stradajot pie ta ko velos un esmu godiga ko es velos.

Lusesita

Galanterija

Un ko tavs ex tagad dara? Šādos gadījumos vissāpīgākais, ja (un tā nereti notiek) saiet kopā ar citu, apprec, un bērns arī drīz klāt.

Tas viss var nozīmēt, ka abi jutāt, ka attiecības ir tikai uz laiku un zināmiem nosacījumiem.

37, tu esi vēl jauna. Novēlu satikt Savējo!


Vai tiešam vajag tev tos hemoroīdus? Esi gatava staipīt pupus, plēst vagīnu, negulēt, klausīt tos niķus? Nezinu, kas tur labs un tik karojams... tev ir laime, kuru tu nez kāpēc nespēj novērtēt - dzīve bez bērniem ir paradīze tev tagad varbūt vienkārši ir garlaicīgi?

S.Kamis

Vai tiešam vajag tev tos hemoroīdus? Esi gatava staipīt pupus, plēst vagīnu, negulēt, klausīt tos niķus?

Ēzops. "Lapsa un vīnogas"

Galanterija

Olinja
Man viss tevis minētais tomēr šķiet ļoti nesvarīgi sīkumi. Krūtis un vagīna sasniegs savu norietu ar vai bez bērniem. Varbūt tu jokojies

mazā_mazā

Galanterija
man arī radās jautājums par bijušo... bet tas tā

mums te visām viegli tā spriedelēt par citu dzīvēm, bet es ticu autorei, ka 10 gadi paiet kā nebijuši un nav jau tā, ka viss velti. Daži te izsakās, atrodi partneri un uz priekšu, bet cik viegli mūsdienās ir atrast savu otro pusīti? man ir pazīstamas sakarīgas sievietes, kas ir vienas un bez bērniem, jo to otru pusīti/partneri nav nemaz tik vienkārši satikt!

katrā ziņā, lai viss izdodas!

Galanterija

mazā_mazā
Paldies liels!

Par bijušo - ir viens. Šobrīd jau arī īsti iespēju nav. Abi esam uzņēmumu īpašnieki, līdz ar ko varam atļauties strādāt attālināti un vismaz manā gadījumā tā tas arī kādu laiku paliks. Attiecīgi darba satikšanās šobrīd atkrīt abiem. Klubi, restorāni, ballītes, kultūras pasākumi atkrīt. Abi neesam sociālajos tīklos, viņš noteikti iepazīšanās portālus neizmantos, es visdrīzāk arī nē.

Papildināts 28.04.2021 22:51:

Un vēl - nav jau par bijušo stāsts. Man sāpe par to, ka viss šķiet nokavēts. Protams, protams, 37 gados (drīz 38) vēl visu var paspēt, jā, ja es šodien sāktu, bet reāli jau es nesākšu šodien. Nav vēlmes šobrīd tā skriet un meklēt kaut ko. Un būsim reālistes, brīnumi notiek, bet nav mums diži daudz labu kandidātu šajā vecuma grupā. Kāds teiks - nu re, tad jau nemaz negribas. Nē, gribas, gribētos, lai būtu paspējusi, bet nepaspēju, jo tas viss vienmēr licies kaut kas tāls, kas uz mani neattiecas.


Galanterija,

Ja ļoti gribas un vajag bērnus, tad izskatītu donora iespēju - un te es nedomāju atrast kādu, ko izmantot, nē, bet legālas klīnikas pakalpojumus. Pat, ja ne Covid, kur garantija, ka satiksiet kādu, kurš bērnus grib, ir gatavs šodien utt.. Nekam nekādu garantiju nav.

Papildināts 28.04.2021 23:15:

Es pati neiedomājos, ka man varētu būt bērni, nebija tāda sapņa. Alleluja!!! Ka man nebija taisnība

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18418641