Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Grūtniecība pēc zaudējuma.

minkaminka

Sveikas!
Pirmā grūtniecība diemžēl beidzās ar zaudējumu. Šobrīd pagājuši divi gadi kopš tā un pirms nedēļas beidzot sagaidītas laimīgās divas strīpiņas... bet netieku galā ar savām emocijām un bailēm, ka atkal neizdosies. Visu laiku esmu stresā un jūtos vainīga mazulīša priekšā, jo man taču vajadzētu būt tikai un vienīgi laimīgai par šo.
Kā jūs tikāt galā ar emocijām? Kā tikt galā ar bailēm? Varbūt kad gāja arī pie psihologa?


Klusapele

minkaminka
Īsti nekā, jo tā baile būs iekšā. Es tā mierīgāk sāku justies kad kustības parādījās un jau pavisam mierīgāk kad sasniedzu lielāku laiku, ja gadījumā dzimtu tad izdzīvotu. Līdz tām kustībām visu laiku baile sēdēja iekšā. Citu teksti, lai nedomā par to un neuztraucas nepalīdzēja. Šis ir tāds posms kas vienkārši ir jāizdzīvo, jo īsti jau neko nevar darīt, neskries taču uz skanu katru dienu. Es prasīju vecmātei vai nevar to sirds dopleri nopirkt, bet viņa neieteica, jo ja neatradīs sirdspukstus tad var vēl lielāks stress sākties, bet īstenībā bērns vienkārši pagriezis otru sānu. Grūti pēc zaudējuma atkal būt stāvoklī.

minkaminka
Sveika. Bija līdzīga situācija. Tikai ar otro grūtniecību, dēlam tad 2 gadi bija. Bija ma. Ilgi mēģināju saņemties ar domām un emocijām. Tagad pēc nedaudz vairāk kā 2 gadiem esmu veiksmīgi atkal stāvoklī, iet 20 nedēļa. Sākumā ļoti satraucos uztraucos par visiem sīkumiem. Un nespēju noticēt ka viss labi ir. Vieglāk palika pēc pirmā skrīninga. Un tagad praktiski esmu nomierinajusies, kad kustības sāku just.

Ostore

minkaminka
Man ļoti palīdzēja draudzenes kas tika iegūtas cālī, jo arī zaudeju pirmo dēliņu. Un otrā grutnieciba veiksmīga ar problemam kuras tika nomainot ginekologi atrisinātas. Lielu Paldies varu teikt Ivetai Bicervskai dakterei... Tagad man ir meitina, kurai drīz būs divi gadi... Bailes bija līdz 21nedelai kad zaudeju pirmo bērnu, bailes mazliet pārgāja kad katru reizi ar usg klausījāmies sirsniņu un katra vizite usg visu skatījās un mani nomierināja.... Katram ir savādāk ar sajūtām....

Papildināts 08.05.2021 15:14:

Iveta Bičevska daktere, nepareizi uzrakstiju


FrejaAC

Tas ir pilnīgi normāli, ka ir satraukums. Lai gan man bija mazā laikā ma (6 nedēļās, uzzināju, kad vajadzēja būt 9 ned.) mazliet mierīgāka paliku, kad ar šo grūtniecību bijām pāri 9.nedēļai. Kamēr kustības nesagaidīju, līdz tam bija satraukums un naktīs murgi. Vienmēr likās - ja nu atkal tas pats? Nu jau esmu 31.nedēļā, ar laiku bailes pārgāja, bet bija jāsaņemās un jāiestāsta sev, ka viss iznāks labi. Viennozīmīgi par labu nenāk satraukums. Centies priecāties un izbaudīt

Paskaties uz to visu no otras puses - dievs tev iedeva vēl vienu šansu.. Pēc zaudējuma 37.nedēļā guļot reanimācijā (jo man arī viss varēja beigties ļoti bedīgi) domas bija visādas, bet galvenokārt par ko es tagad varu pateikt paldies liktenim - par to kā ārsti man saglabāja dzīvi, par to ka saglabāja dzemdi (varēju palikt bez tās), par to ka uzzināju par savu slimību un, protams, par to, ka pēc paris gadiem man tomēr būs iespēja kļūt par mammu atkal. Tev tagad nebūs viegli un laikam priecāties īpaši nevarēsi kamēr nedabūsi rokās bērniņu, bet tu vari baudīt pavasari-vasaru, satikties vairāk ar draugiem un mēģināt nedomāt negatīvi.

sunny droplet

Tas ir smagi. Pirmo zaudēju 31. grūtniecības nedēļā.
Es centos noformulēt katru reizi savas bailes un tad rast atbildi, kas mani šajā sakarā varētu nomierināt. Piemēram - es uztraucos, ka mazulis neaug kā nākas. Ko es varētu darīt, lai bailes mazinātu? Aiziet līdz dakterei uz ašo USG (un jā, manai dakterei pašai kabinetā bija USG aparāts, tāpēc izmantoju šo iespēju). Vai arī uz beigām šķita, ka ūdeņi sūcas - devos uz Dzemdību namu, lai uztaisa augļūdeņu testu.
Man mājās bija sirsniņas doplerītis, to arī mēdzu izmantot, kad satraucos. Biju pamatīgi uztrennējusies, jaunāko saklausīju pirmo reizi jau 9 nedēļās. Bet doplerim ir jēga tikai tad, ja apzinies, ka nevajag sevi dzīt panikā, ja neizdodas atrast, īpaši mazākā laikā. Tas var aizņemt diezgan daudz laika un ir arī jāzina, kur un kā meklēt (youtubē gan ir video, kas palīdz).
Bet visā visumā bez satraukumiem, manuprāt, neiztikt. Bailes būs, bet ar tām var strādāt.


Alise Meja.

Adrians.

Daniels vienmēr mūsu sirdīs...

Es pēc būtības esmu panikotāja, par visu uztraucos, par visu gribu sameklēt informāciju utt. Pirmā grūtniecība pagāja ļoti labi, bet jau tad nāca virsū melnie, pat bez bēdīgas pieredzes.

Otrā grūtniecība bija plānota un ritēja labi līdz 2.skrīningam, kad bērniņam atklāja nopietnu pataloģiju, izredžu izdzīvot pat līdz dzemdībām nebija, tāpēc izlēmām veikt medicīnisko abortu. Bet arī jau no paša sākuma biju stresā par visu, arī ar dopleri katru dienu klausījos, pirmo reizi izdevās saklausīt jau 8 nedēļās, jo ar pirmo bērnu jau zināju, kur jāmeklē.

Šobrīd nav pagājuši vēl 3 mēn, fiziski atkopos ļoti ātri, nu jau atkal skrienu padsmit km, tas daudz palīdz sakārtot galvu. Izlēmām, ka vairs nepiedomāsim pie izsargāšanās, bet plūdīsim pa straumi, jo manā gadījumā nav nozīmes, vai grūtniecība iestātos tagad vai pēc pāris gadiem - uztraukšos un pārdzīvošu tik un tā.

Un kad piedzima pirmais dēls, praktiski uzreiz pēc dzemdībām kā akmens no sirds novēlās, tik viegla sajūta palika, ļoti lielu spriedzi nesu sevī, par laimi, dēlam tas nav kaitējis

Manuprāt, ar šo nevar tā tikt galā līdz pat brīdim, kad turēsi rokās bērniņu. Klausies savā intuīcijā un nebaidies lieku reizi aiziet pie ārsta, lai arī liekas, ka sīkums, bet tas, iespējams, Tevi kaut uz brīdi nomierinās.

Es pati bērniņu zaudēju 23 grūtniecības nedēļā, līdz pēdējam brīdim jutu kustības un visas analīzes bija ļoti labas, līdz ar to nekādas kārtējās analīzes un kustības mani nebomierinās. Mieru gūšu, kad turēšu rokās bērniņu. Mana kļūda bija, ka neklausījos savā intuīcijā. Bija vairākas reizes, kad domas urdīja, ka kaut kas tomēr nav labi, bet tikai gaidīju kārtējo vizīti, jo likās, ai, taču sīkums! Pēc pāris mēnešiem drīkstam plānot jaunu grūtniecību, jau tagad ļoti strādāju ar domām. Bet nu nevar to visu tā palaist vaļā un palikt ar sajūtām, ka nekas nav bijis.


Meditācijas, cigun...

Papildināts 08.05.2021 21:26:

Arī ieskatīšanās vislielākajām bailēm acīs, uzdodot jautājumu un atrodot pierakatot atbildes, "kas ir ļaunākais, kas var notikt?", " kāds tam risinājums, rīcība?" Un tad to visu nolikt malā un dzīvot. Izbaudīt. Un ļaut gaidīt, ticēt, mīlēt savu bērniņu.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419013