Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Gatavošanās dzemdībām emocionāli un kā notiek realitātē

Cosima

Cosima Conejito
Par skriešanu, 100%!!! Pirms man pieteicās meita noskrēju maratonu, ieguldītais darbs un izturība palīdzēja dzemdībās, soli pa solim uz priekšu līdz finiša līnijai.


Cosima
Padalīšos ar savu pieredzi. Pirmajās dzemdībās es ļoti baidijos no sāpēm. Pie pirmās iespējas EA. Beigu galā dzembīvas bija ilgas, un komplicētas, noteikti ne tādas kā gribētu citiem novēlēt.

Otrajās gaidībās man bija tāda kā "noliegšanas fāze" - es negribēju domāts, runāt par dzemdībām. Ginekoloģe tuvojoties noslēgumam pat ieminējās parunāt ar psihologu. Pie psihologa gan negāju, bet atradu lielisku online lekciju “Sāpes dzemdībās un dabisku dzemdību gaita” (par simbolisku maksu 15 eur Elpas Dzemdības https://elpadzemdibas.lv).

Šī lekcija man daudz ko salika pa plauktiņiem par pašu procesu,pars sāpēm untonozīmi. Kā minēja Mamos - par to ka nav no tāmjāvairās.

Otrās dzemdības man bija ātras, vieglas, bez vajadzībasspēc EA.Katrai varutādas novēlēt!

Luise

Es uz dzemdībām gāju ar domu, ka tas ir darbiņš, kas jāizdara man pašai, tas ir mans ķermenis, tā esmu es, tā ir mana savienība ar mazuli. Visi pārējie ir tikai vērotāji. Šāda apziņa ļoti palīdz, jo negaidi nekādus brīnumus no citiem (vīra, vecmātes utt.), jo neviens no viņiem tavā vietā nepiedzemdēs. Vecmāti, protams, klausiju, jo viņa dzmedības novadīja teorētiski, es - praktiski. Sadarbība ar vecmāti ir ļoti svarīga, bet jāsaprot, ka vecmāte mūsu vietā nepiedzemdēs. Vismaz man tāda pašsavākšanās ļoti labi palīdzēja - ka tas ir mans uzdevums, kas man ir jāizdara. Un jā, katra sāpe jāuztver kā tuvināšanās ar mazuli. Vēl atceros, ka sāpju brīdī priecājos, ka beidzot tā diena ir klāt un nebūs vairs jāpiecieš grūtumi ar lielo vēderu. Arī tas palīdz- meklēt tajā visā sāpju procesā pozitīvo. Lai vieglas dzemdības!

Conejito

Vēl, ko es nosecināju dzemdībās nr. 2 - vīrs ir vīrs, viņa atbalsts ir svarīgs tieši emocionāli, bet fiziski viņš nav sieviete un viņam nav un nebūs poņas, ko un kā tieši darīt, lai palīdzētu. Man noveicās, jo mana vecmāte piedāvāja pieaicināt dūlu apmācībā, lai tā teikt uz mani "papraktizējas". Un tas bija super, jo pati dzrmdējusi 4 bērnus, viņa bez vārda runas zināja, kur pielikt aukstu dvieli, kā palīdzēt nomainīt pozu, ko pateikt, un ieteica vēl 101 lanu sīkumu, ko es pati pat neiedomātos. Reāli, ja ir opcija dzemdībās blakus kāda pieredzējusi, sirsnīga mamma, tas ir vnk zelts! Kaut bez speciālas apmācības, ne tas ir svarīgi.


Conejito
Pilnīgi piekrītu jo dzemdībās es uzskatu vīrs nevar tik labi palīdzēt kā sieviete kas ir jau dzemdējusi un zin procesu no A-Z.

Pirmās dzemdības ilga 28h otrās ilga 2.5h starpā bija 10 gadu pārtraukums.

Es gatavojos dzemdībām Youtube. Skatījos video ar citu sieviešu pieredzi un dūlu video ar ieteikumiem video ar vecmātēm kas stāstīja lekcijas un tas man ļoti palīdzēja .

Uzrakstīšu, kas man palīdzēja. Pirms otrajam dzemdībām ļoti negribeju dzemdēt. Raudāju braucot uz slimnīcu. Bērniņš arī līdz ar to negribēja dzimt. Tikai tad, kad vecmāte pateica, ka būs jāstimulē, es patiešām sagribēju, lai tā sāpes beidzot sākas. Es arī iesmaidīju par to, ka "viss ir galvā", bet patiesībā tā arī bija, ka līdz ko no visas sirds sagribēju, lai process aiziet, tā arī aizgāja.

2) zinoša vecmāte, kas stāsta visu, kas notiek. Lai nav jākrīt panikā, ja rokas un kājas kļūst nejūtīgas, uzreiz viņa paskaidro, ka bērns atrodas visšaurākajā vietā, tāpēc tas ir normāli.

3) kā jau minēja - jāmeklē sāpīgākā poza nevis nesāpīgākā

4) atbrīvot žokli, nesaspringt

5) elpot nevis obligāti pareizi, bet noteikti dziļi. Skābeklis ir nepieciešams bērna dzīvībai un tikai no mūsu skābekļa viņš to var dabūt.

6) atkārtot atkal un atkal, ka bērniņam šis process ir daudz trakāks, nekā mammai. Palīdzēt viņam piedzimt.

7) šis man nereāli palīdzēja - meklēt kontrakcijas kulminācijas augstāko punktuu, līdz ko tas ir atrasts, tā saproti, ka šī sāpe ir aizgājusi. Muļķīgi izklausās, bet tad tas sapes šķiet 2x īsākas.

vienīgā patiešām noderīgā gatavošanās ir neieciklēties uz konkrētām vēlmēm, idejām, un neņemt personīgi slimnīcas personāla attieksmi. dzemdības nav prognozējams process.

manā gadījumā nekas no sagatavošanās kursiem nenoderēja ne pirmajās, ne otrajās dzemdībās

Otrās dzemdîbas tikai priekšā, šobrīd ir fiziski bail no tām sāpēm, kuras pārdzīvoju pirmajā reizē. Šoreiz vienīgi ko vēlos noklausīties ir lekcijas par elpošanu, jo šis man pirmajās dzemdībās likās , ka pietrūkst. Vēl ir doma aiziet pie psiholoģes izrunāt iepriekšējo pieredzi.
Savādāk baigi nekā negatavojos, tik cik sagādāt visu mazulim un sev. Izdomāt, ar ko paliks dēls, kad būs jādodas uz dzemdību namu. Sagatavot viņu tam, ka būs izmaiņas .
pirmās dzemdības bija ierosinātas, kopā 9 h ilga, aktīvā fāze 1.29 h Uz pirmajām dzemdībām gāju uz kursiem, pašai bail nebija, biju gatava dzemdēt arī citu vietà Daudz skatījos dzemdību video, dažādas pieredzes mēģināju uzzināt. Pašai baigo ilūziju nebija, bija skaidrs, ka būs smagi jāstrādā un fiziski centos daudz kustēties. Kursos vecmāte stāstīja visu kā ir , arī par tādām dzemdētājām kuras gatavas pa logu izlekt. Pārējās sadaļās gan diezgan izskaistināti runāja. Man tracina tādi saldie teksti, vispār ir sajūta, ka interneta vidē bieži izskaistina par daudz dzemdības un no realitātes maz kas tur ir.
Vienîgais ko es biju domājusi, ka mainīšu pozas un iešu dušā, bet tās sāpes bija tik trakas, ka nespēju pat pakustēties. Kad sākās riktīgās kontrakcijas acis nevarēju noturēt vaļā, jo uzreiz slikta dūša bija. Brīžiem likās, ka es tur pilnīgi kā transā, ka atslēdzos no visas pasaules. Kad ielaida atsāpināšanu tad no tā stāvokļa uz kādu brīdi izgāju. Pēc anestēzijas un ūdeņu pārduršanas ļoti strauji vēràs atvērums. Lai kā spiedu un elpoju mazais vienalga slīdēja atpakaļ un diez ko raiti procesi negāja. Beigās jau vecmātes tā atbalstīja vēderu, lai bērns neslīd atpakaļ , vienā brīdī toņi palika slikti un izmantoja vakumu un veica iegriezumu. Izrādījās, ka bija 2x nabas saite aptinusies ap kaklu un cieši pietinusies līdz ar to nevarēja tik viegli piedzimt. Mazais gan gandrīz diennakti pabija intensīvajā terapijā. Jo neuzņēma pietiekami skābekli. Vîrs bija blakus , vēlāk teica, ka labi, ka bija jauna maiņa, jo bija smags darbs gan viņām, gan man. Tiešām tā arī ir, tas ir fiziski smags darbs dzemdības. Gluži kā maratons vai crosfit treniņš. Protams atkarīgs no pašas ar kādu attieksmi iesi uz dzemdîbām, cik gatava strādāt un sadarboties.

Conejito

Sezzy
Kad bija pavisam, pavisam trakās kontrakcijas, man ļoti palīdzēja iekārties kaklā vīram vai dūlai, aizvērt acis un koncentrēties tikai uz izelpu /ieielpu, izelpu/ieelpu. Un cilvēks, kas tajā brīdī tur, elpo līdzi, it kā atgādina ar visu ķermeni, ka jāelpo. Un izelpas es taisīju tādas kā drusku sēcošas, tā it kā censtos ar elpu aizsvīdināt loga stiklu. Jo tad, kad jau ir TAS brīdis, nu nav nekāda tur kustēšanās, ne pozu maiņa, tur ir baigi labi, ja kāds tevi aizved, noliek kur vajag, jo es vispār acis vaļā nevēru, ejot no apskates telpas uz dzemdību zāli, mani aiz rokām aizveda. Visi resursi 101proc tikai uz elpošanu.

Pozu maiņa un aktivitāte, tā ir aktuāla vidējā fāzē, kad kontrakcijas nav tik šausmīgas vēl.


Conejito
Piekrîtu, ka iespējams šis būtu ļoti palīdzējis, bet es biju pilnīgi kā sasalusi, es pat trako sāpju laikā brīžiem pat nespēju paelpot, kur nu vēl pieturēties kaut kur. Es jau vīram smējos, ka būtu forši, ja mēs būtu kaut kur pie Rîgas vienkārši izklaidētos un tad sāktos dzemdības, process ietu ātri uz priekšu. Nebūtu laiks vest dēlu uz mājām un visi vienkārši brauktu uz dzemdību namu, ātri piedzemdētu un viss forši Kad stàjos uz ierosinàšanu vienu ieveda ar ātrajiem un knapi paspēja līdz dzemdību zālei un bēbis bija klāt.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419473