Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

2 jautājumi par alimentiem

lilija3

lilija3
Ar šādu destruktīvu domu gājienu un attieksmi pret bērniem tikai tāpēc, ka pašai neveicās ar bērna tēva izvēli un viņs nav gatavs "upurēt" kaudzi naudas un laika bērna audzināšanā... uzprasās jautājums. A nafig Tu vispār dzemdēji, vai ta nezināji, ka cilvēki mēdz šķirties un tēvi pēc šķiršanās mēdz bērnu audzināšanā nepiedalīties.. vajadzēja izsvērt riskus un nepieļaut situāciju, ka tiek izpostītas divas dzīves...

Jesus, ar tādu attieksmi, labāk tiešām bez bērniem.. nafig šitādā atmosfērā augt.. užhas..

Aizej pie psihologa. Tavs vīrietis bija Tava izvēle, Tavs bērns arī.. nav ko tagad šausmināties.


uno20
varbūt, lai bērns/-i iet dzīvot pie tēva? Un tad jutīsies labāk atpūtusies, varēsi tēvu un bērnus atbalstīt gan ar naudiņu, gan ar savu laiku brīvdienās vai citās saskarsmes dienās. Jo skaidrs, ka ir traki justies tik bezspēcīgai, izmisušai, pārgurušai, nokaitinātai

Jā, nu jā, tēvs, kurš pēc šķiršanās neiesaistās bērna audzināšanā un alimentus maksā gariem zobiem gan jau tā vien raujas bērnu pie sevis paņemt. toties visi kam nav slinkums var ar pirkstu mātei iebakstīt, kā nu šī atļaujās būt izbesījusies un nogurusi.

sandalkoks
Šeit ir TIKAI mātes stāsts. Jo vairāk, visai nelaimīgs mātes stāsts.
Pirms šķiršanās tēvs bija kopā ar bērnu. Neredzu iemeslu kādēļ māte nevarētu piedāvāt turpmāk bērnam un tēvam būt kopā. Jautājums - vai maz' autore kaut reizi ir ieminējusies tēvam, ka bērns varētu dzīvot arī pie viņa?

tieši tā, sandalkoks

ha, uno20 , tici man, tur nekāda sevišķā un oriģiniālā stāsta nav.

Mēs visi kaut ko izvēlamies, bet sekas var atnākt jebkādās variācijās gan gaidītas, gan negaidītas. Es nekad nebiju alkusi viena audzināt bērnu. Tā kā nebiju augusi ar tēvu, bet ar mūžīgi darbā aiznemtu un aizkaitinātu māti (tagad es viņu, goda vārds, saprotu), man arī nebija priekšstats, ko nozimē vīrieša un sievietes ģimenes dzīve. Zināju,kā sieviete "ved dzīvi", viena audzinot. Pārsvarā ir pienākumi - skola, vienveidība, mājas pienākumi, ja paveicas, tad draugi ārpus mājas un nabadzības sajūta. Arī mums nebija vecvecāku palīdzības. Tagad es varu teikt, ka tādā dzīvē ir maz prieka un tiek ielikta "smaga vezuma vedēja" pieredze un uzskatīšana to par normālu. Tādā dzīvē tiek ielikta grūtsirdība, iedīgļi uz atkarībām, depresijas nosliece, zema pašapziņa, slimīga nepieciešamība pēc atzinības, grūtibas un bailes pieņemt kārtējo zaudējumu vai atstumtību, slimīgi uztver atraidījumu mīlestībā, neprasme uzvesties partnerattiecībās, neuzskata sevi par mīlestības vērtu, nevēlēšanās būt atkarībā vai arī pārāk liela gataviba būt kāda atkarībā, liela nepieciešamība pēc mīlestības un arī zema spēja paciest konfliktus (nav iekšējs miers, bet mētājas pretpolos, jo bērnībā nav saņemta drošības sajuta- tad vajag, tad nevajag, tad par daudz vajag, tad izmisīgi vajag, tad neko nevajag, attiecigi dusmas un nelaimīgums, nosliece reaģēt saasināti, jo nav dziedināts no bērnibā saņemtajām traumām - atstumtība, nepietiekama mīlestība, par maz prieka, grūtsirdiba, neapmierinātība). Tas ir psihoterapijas pacients visas dzīves garumā. Atkaribā no personas tipa, tas var dažādos slimīgos virzienos attīstities. Tas pat var beigties ar virieša vai sievietes puses noliegšanu sevī, jo "visi viriesi ir slikti" vai arī "negribu, lai man butu tik grūti, kā manai mātei".

Droši vien tas nospēlēja, ka izvēlējos nepiemērotu dzīvesbiedru. Nepiemērotu ģimenes dzīvei vispār, jo sirga ar dažādām atkarībām - ar atkaribām no tusiņiem, no alkohola un darbaholisms. Tas gāja kopā ar meliem un absolūtu egoismu. Un vientulības sajūtu šajā savienībā. Un pat vientulības sajūta ģimenē man bija ierasta sajūta, jo tā jūtos bērnībā ģimenē. Bērns piedzima, jo sākumā jau visu ko solīja, atstāja iespaidu ar to, ka pats nācis no cienījamas vecāku ģimenes, atstāja iespaidu ar intelektu, centās un neredzēju nekādus biedus. Par tādām lietām kā atkarības ģimenes dzīvē īsti priekšstata nebija. Īstenībā man vispār nebija priekšstats, ko nozīmē ģimenē vīrieša funkcija, veseligas parntnerattiecibas, iespējams, tāpēc uzreiz trauksmi nemanīju.

Tāds vīrietis vienkārši ir pats kā bērns. Pats skatās, lai tikai pašam būtu labi. Tādu cilvēku neinteresē, kā jūtas citi - viņa sieviete vai bērni. (Tā man bija ierasta loma, jo arī manam tēvam neinteresēju es un arī aizņemtajai, rūpju pārņemtajai, mātei, kura pati dzīvoja vienmuļu, grūtsirdīgu ģimenes dzīvi, nebija līdz tādām niansēm.) SIevietes jūtas viņu ineteresē tikmēr, kamēr vēlas viņu sasaistīt, jo līdz tam brīdim viņam tas ir izdevīgi. No sievietes viņš gribētu, lai pacietigi pieņem visus grēkus, visas nerēķināšanās un neplānotās prombūtnes. Taču diez vai viņš jebkad ir uzdevis jautājumu, ko viņš butu gatavs paciest otra dēļ. Pēc šķiršanās, protams, pašam izdevigi ir naudu paturēt pie sevis.

Cepos es par to, ka mans pārgurums, mana pieredze, mana nespēja novērst kaut kādas psiholoģiskas un praktiskas un veselibas problēmas ir atstājušas konkrētas sekas, ar kurām jāsadzīvo būs katru dienas mirkli, dienu un nākotni.

Kādreiz es arī domāju un tā domāju arī pēc šķiršanās, ka izaudzināšu pašu foršāko bērnu - mākslienieku, matemātiķi, foršu cilvēku, mūziķi, interesantu, lidzjutigu utt. Iegudliju visos šajos profilos un vispār ieguldīju ļoti daudz. Taču zaudēju pa visiem punktiem,jo bērns ir kas tāds, kas jāaudzina visai ģimenei kopā nevis vienai pašai mātei, kurai ir mazi gan finansiālie, gan fiziski, gan laika, psihiskie resursi. Šie nepietiekamība transformējās paliekošās destruktīvās sekās. Un es uz tām tagad varu noskatīties katru dienu. Un es nekad no šim sekām nebūsu briva.

Diemžēl viņš nav cilvēks, kuram var uzticēt bērnu audzināt. Ar alimentiem mani nenobiedētu (zinu, cik bērns maksā un cik bērnam vajag), bet apziņa, ka esmu pametusi nedrošā vidē gan. Taču vairāk uzlikt par pienākumu būtu bijis svētīgi. Bet nav iespējams taču piespiest. Un vai tad bērnam var uzticēt bērnu audzināt? Pie tam bērnu ar mācību traucējumiem (cik stundas pēc darba neesmu sēdējusi klāt! ir internāti ieteikti), ir ēšanas speciālā "diēta" un vel bieži un smagi slimojošu (īpaši bernībā, bet arī tagad gadās), To jau spēj vilkt tikai tāds, kurš no bērnības ir vilcis "smagu, vienmuļu, pienākumu pilnu dzīves nastu", jo es vispāŗ nezinu, cik daudzi to spētu un kādā dvēseles stāvoklī būtu. Taču šis bija trakāk par vienmuļu pienākumu,jo nebija iespējams apmierinat bērna un manas pašas primārās vajadzības, kas ir atstājušas nopietnas sekas. Un to par vēlu sapratu, jo nebiju mācīta, ka kādreiz var būt par daudz. JPatiesībā man neviens nebija teicis, ka tikai māte bērnam ir daudz par maz (pie nosacījuma, ka tēvs ir nelicies ne zinis, māte tāpēc cietusi, nevis bijis mīlošs, bet, piemēram, pusaudžu vecumā nomiris un visa ģimene "sadevusies rokās", lai "nodotu mīlestību"- drošības sajūtas pamatu tālak). Tie ir 2 dažādi scenāriji. Te atslēgvārds, ka virietis aiz skopuma vai egoisma ir atstājis bērnu ar māti dzivei bērna audzināšanai (visās nozīmēs) nepiemērotos apstākļos. Jo tad sāpe ir ne tikai par nepiemērotiem apstākļiem, bet apziņa, ka tuvākais cilvēks ir bijis tik ļauns.

Es vispāŗ domāju, ka tāpat kā paēdušais izsalkušo nesaprot, tāpat arī nevar saprast, ko nozīmē audzināt ar nepietiekamiem resursiem bērnu ar problēmām vienai pašai mātei. No turienes arī visa diskutēšana, ka par lielu alimenti utt. Kad dzīvoju kopā, man arī likās ka sliktāk jau nebūs, jo "es jau tā visu daru viena un paļauties varu tikai uz sevi", bet nu...bija gan grūtak. Alga bija viena un nevarēja sadalīties 2 daļās vienlaicīgi. Vientulība un vienmulība arī bija lielāka. Tā vai citādi, bet vismaz alimenti ir jāmaksā. Un ja pelna kaut cik labi, tad vismaz kaut cik labi jāmaksā, ja savādāk nav spējīgs un negrib nekā piedalīties. Pat, ja ir emocionālajā ziņā apdalīts (savādāk nevar izskaidrot vēlmi dot pēc iespējas mazāk bērnam), tad tik apdalīts nav, lai nesaprastu, ka nepiedalīties bērna dzīvē ir bijusi viņa apzināta, pie pilnas saprašanas ilgtermiņa stratēģija. Kapēc? Jo tā ir ērtāk pašam - neko otram nedot - ne laiku, ne atpūtu, ne ērtības ziedot, vēlams, arī naudu paturēt. Motivācija ir graujoši primitīva.

Pēdējās izmaiņas: lilija3, 06.07.2021 23:24.


Es patiesībā tikai tagad varu skaidrāk pateikt, ko vīrietis dod ģimenei - savas vērtības un drošības sajūtu. Var teikt, pašapziņu. Dzīve tikai ar māti - vientuļu vai pamestu -tā ir slima dzīve. Bērns to zemapziņā jut. Es kā bērns to neapzinājos, bet tagad varu noformulēt,ka tā tas ir. Kā jau minēju, ir liela nozīme, KAD šķiras KĀDĀS paliek attiecībās, kad šķiras un liela loma ir "paplašinātai ģimenei". Ja ģimene ir liela un draudzīga un no tēva puses mazbērnus mīl, dod viņiem sajūtu, ka viņi ir gribēti, gaidīti, vērtīgi vai arī no mātes puses ir sajūta, ka ģimenei nav vienalga, kā māte jūtas, tas dod to drošības sajūtu bērnam, ka viņam ir saknes, viņam ir ģimene. Tas dod dzīvības spēku dzīvot, arī veselību galu galā. Bet, ja tā sieviete ir reāli pamesta, neviens neliekas ne ziņas, viņa tur risina vienas grūtibas, tūlīt jau nākamās. Un tā sajūta - tādā ģimenē bernam augt tas ir kas cits. Tas ir izpostīts bērns un tā ir izpostīta dzīve. Viss, kas bija vajadzīgs, lai bērnam dzīve nebūtu izpostīta, vismaz bērna tēvam piedalīties bērna dzīvē, vismaz labprātīgi maksāt, vēlams - ļoti, ļoti vēlams - ļaut saprast, ka bērnam viņa dzīvē ir vieta. Nevis ciemiņš, kurš vienkārši arī ir ciemiņš un patiesībā svešs cilvēks. Bērns ir bērns, kurš zin, ka kaut kādu iemeslu dēļ viņš ir nepieņemts, atsumts, no tēva puses nevajadzīgs. Un pat alimentus maksāt negrib. Un no otras puses, viņš redz, kā māte cīnās pa dzīvi, viņa nav priecīga, maiga, viņiem nav izbraucieni, prieki, smaidi, bet tikai ikdienas grūtums, ikdienas steiga, ikdienas gaitas un vienveidība. Es nezinu, vai to var pateikt vārdos,bet noteikti ir sievietes, kas uzķer vēstījumu. Un uz visa tā fona - kaut kādi tēvi domā, kā mazāk maksāt. Mīlošs tevs ne tikai vairāk maksās, bet pats gribēs būt klāt bērna dzīvē. Pats vērs maku vaļā. Tā dara visi mīloši vecāki, it īpaši normāli tēvi. Tēvs var nemaksāt visu mātei, bet lai pats bērnu kaut kur aizved, samaksā par to, lai pats apmaksā kādu pulciņu,aizved ceļojumā, aizved pusdienās vai uz jūru. Bērnam ir jājūt, ka viņam ir tēvs. Vienkārši vajag interesēties un piedalīties bērna dzīvē, nevis nepiedalīties un tikai domāt kā nemaksāt vai prātot, ka par lielu alimenti. Pretīgi un perversi. Drausmīgi un nožēlojami, ka to var nodarīt savam bērnam. Ja bērns pats negrib, tad ir savādāk. Bet parasti jau šādu tētuku bērni gaida to tēvu.

Papildināts 07.07.2021 00:00:

Un taumējoša ir pati apziņa, ka tēvs ir ļauns, vienaldzīgs un skops. Viens trieciens ir dzīvot vienmuļu, rūpju pilnu dzīvi un kļančīt pie kaimiņiem baltmaizi ar ievārījumu un skolas ballītēs ierasties ar vecmodīgu vai pelēku (visādā ziņā) tērpu. To vēl var sagremot. Bet sagremot, ka to nodara dzivs tēvs it kā pie pilnas apziņas - uz to jau var psihe uzkārtīes.

Papildināts 07.07.2021 00:11:

Bērnu audzināt - tas ir kā somu nest. Tu, piemēram, maksimāli vari panest 90 kg. Ja bērna tēvs arī 90 kg, tad kopā jūs varat pārvietot 180 kg. Ja pa 10 kg sainītim var nest arī ģimenes locekļi, tad kopā par visiem varbūt varat pat 300 un 500 kg pārvietot. Un tas atspoguļosies tajā, cik veiksmīgs būs bērns vai cik daudzi bērni būs un cik no viņiem visiem veiksmīgi.

Ja atgriežamies tikai pie mātes un tēva, - citi nest nepalīdz, bet bērns sver, piemēram, 110 kg. Saprotiet, kas par absurdu sanāk? Māte var beigta palikt - vārda tiešā nozīmē beigta - stiepjot tos 90 kg, bet rezultātā viņa tikai valstās pa zemi, tara ir ievainota, pati ir ievainota un uz priekšu nekustās. Viss, kas bija vajadzīgs, bērna tēvam bija kaut vai 30 kg apmērā jāpiedalās (kaut vai cik ne cik godīgā alimentu apmērā), ja negribēja ņemt pusi. Bet viņš negribēja - necik! Pat alimentus necik! Un tad vaino māti! Bet tēvs šadā situācijā ir uzskatāms vienkārši par slepkavu, ne tikai egoistu. Cena - bērna dzīves veiksme un psihes traumas. Mātes traumas lai nu paliek. Bet bērns tās mātes traumes nesīs tālāk. Vai arī nekur tālu netiks, jo nebūs iemācījies iet.

Papildināts 07.07.2021 00:20:

Pateikt,ka tas nav traģiski, tas būtu nepateikt neko. Un bērna svars ir lielāks nekā tikai viens vecāks var panest - tas ir fakts!

Varam par piemēru ņemt arī Darela ģimeni, kur māte veselus 4 bērnus viena audzināja. Bet - viņa bija mājsaimniece - un tas ir gods un kompliments, jo mājsaimniece rada mājas un mīlestības un miera atsmosfēru. Tā ir viņas funkcija. Tā ir sievietes funkcija. Otrkārt, viņiem jau bija pieredze kopdzīvē ar labu tēvu. Un tēvs bija atstājis labu mantojumu. Tā ka māte kā sieviete, arī viena esot, varēja pārticīgi nodrošināt dzīvi, dāvāt bērniem mīlestību, viņai nebija aizvainojuma un nodevības sajūta, kur nu vēl ikdienas steigas un rūpju sajūta. Viņa bija mīlestību un atbalstu no vīra saņēmusi. Tur nebija nodevības, sāpes, ciešanas. Tāpēc pie šāda nosacījuma sieviete ar bērniem var arī veiksmīgi funkcionēt. Bet ne tajos gadījumos, ja bērnu un māti tēvs PAMET (fiziski un emocionāli) jau mazu un viņiem dēļ tā ir nācies iet cauri lielām grūtībām un nepiemērotiem mīlestības videi un audzināšanai apstākļiem. Tie ir psihi graujoši apstākļi, jo no tēva (un vispār ģimenes) - vīrieša mēs, sievietes un bērni, tomēr gaidam aizsardzību.

Varbut varat atbildet uz jautajumu- vai tevam janodrosina mainas apgerbs, pamperi,pastaigu rati, ediens( tas manuprat ja), Uz bridi, kad berns ir pie teva? Jo tad kada marutka pec ir jamaksa uzturlidzekli, kas nav mazi(375 eur), ja viss pasam jagada papildus un berns pat nenaksno pie mums? Satiekas ar tevu 4xnedela uz 2,5-3h.

Man ka jaunajai pasijai viss sis skiet absurds!

Papildināts 16.07.2021 11:49:

Ps. Tevs ari sim nepiekrit, lai nedomatu, ka man zel!

Papildināts 16.07.2021 11:52:

Un pie viena- ja ir 2 berni no dazadam sievietem, vai abiem berniem auromatiski puenakas vienadi uzturlidzekli? Attiecigi tie 375 eur? Personigi es nespeju no savas puses nodrosinat bernam savu dalu- 375. Vai tapec musu kopigam bernam teoretiski pienaktis mazak? Piem 175 eur un otram 375?

Vai tapec musu kopigam bernam teoretiski pienaktis mazak?

Tūlit pateikšu daudzu mīnusu komentāru. Es savam esošās ģmenes bērnam nodrošinu un nodrošināšu vairāk, nekā šķirtās ģimenes. Ne mana iniciatīva bija izjaukt ģimeni. To izdarīja ex sieva. Tad, lūdzu, lai arī velk viena vezumu un neprasa no manis. Man ir svariga mana esošā ģimene, kur sieva mani ciena un mīl. Tai es ari atdošu visu. teiksiet, bērns nav vainīgs? Par to vajadzēja domāt ex sievai, kad gulēja ar visiem pēc kārtas.

Papildināts 16.07.2021 12:49:

Vai tevam janodrosina mainas apgerbs, pamperi,pastaigu rati, ediens( tas manuprat ja), Uz bridi, kad berns ir pie teva?

Manan draugam šitā ex izpildījās. Iedeva bērnu ar to, kas mugurā. Uz nedēļu. Bet tur bija slēpta interese apaksā - lai tēvs visu sapērk, būs jaunas drēbes, apavi, a ex varēs lieku netērēties. nekā nebija. Tādu pašu arī atdeva, plus neķemmētiem matiem, lai saprot, ka nesanāks slaukt. Uzturlīdzekli ir samaksāti, tie jātērē bērnam. lai dod līdzi attiecīgu daļu. Tēvs nodorsina tikai saskarsmes tiesības, māte - aprūpes. Saskarsmes tiesības nav apģērba un apavu iegāde.

zeltenezeltene

Kiwis
Cik zinu, tad uzturlīdzekļus maksā tam vecākam, kurš ikdienā dzīvo ar bērnu un kuram IR VISS jānodrošina priekš bērna. Jo vairāk, ja bērns tiek dots tik bieži, taču uz tik īsu mirkli un summa nav maza. Tikai normāli, ka māte iedod bēbi ar ratiem, pamperiem un maiņas apģērbu + piena maisījums (fantazēju). Ja ēd jau no kopējā galda, tad ok - tētis ar sievu parūpējas, lai mazulis, ēdot visiem kopā arī tiek pabarots. 750€/mēn diezgan daudz… vai tas vīrietis ir šķīries no abām bērnu mātēm? Pat ja jā - obligāti šāds "vienāds" uzturlīdzekļu maksājums nav. Ja nav šķīries un ar otru dzīvo kopā, tad uzturlīdzekļi nav jāmaksā, taču tāpat skaidrs, ka summa aiziet. Ir saprotams, ka gribētos, lai abi bērni saņem līdzīgi…

Papildināts 16.07.2021 14:27:

tetis2020
Piekrītu daļā par apģērbu/apaviem. Manam vīram bija identiska situācija. Tikai tagad, pēc vairāku gadu cīniņa, bētna māte ir sapratusi, ka tas ir VIŅAS PIENĀKUMS, visu sagādāt bērnam, vismaz tik daudz, kas ir pie viņas. Jāteic, ka tāpat uz nedēļu/divām tagad atkal kopš februāra beigām neko līdzi nav devusi. Tik, cik bērnam mugurā. Nācās pilnīgi visu pirkt.

Kumparsita

Kiwis
ja ir 2 berni no dazadam sievietem, vai abiem berniem auromatiski puenakas vienadi uzturlidzekli?
Nē. Uzturlīdzekļu apjoms ir atkarīgs no bērna vajadzībām un no vecāku maksātspējas. Par ar vienu māti katram no bērniem var būt atšķirīgs uzturlīdzekļu apjoms, piemēram, ja vienam no bērniem ir veselības problēmas, kas prasa īpašāku kopšanu/uzturēšanu un līdz ar to lielākus izdevumus.

Par pārējiem jautājumiem - nē, bērna tēvam nav jāpērk otri rati un drēbes. Lai gan, ja bērns reguāri viesojas pie tēva arī uz vairākām dienām, nav slikti, ja tēvam ir mājās vēl kāda paša sagādāta drēbju rezerves kārta un kādi rezerves pamperi, ja bērns tādus vēl lieto. Katram gadījumam.


Kiwis
Ratus, protams, nē, bet nu jēziņ, tas bērns tak pie jums būs biežāk par vienu reizi gadā, ne? Nav jau jāpērk jaunā garderobe, bet ieviesiet atvilktni ar pāris krekliņiem un apenēm, pamperiem un kādu rotaļlietu.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419511