Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

2.5 gadnieks neapmierināts

kasandrita

Tā kā man nav pieredzes ar citiem bērniem, tikai savu, tad gribētu parunāties ar citām mammām un noskaidrot, vai šis viss ir normāli vai nav.

Manam puikam ir mazliet vairāk nekā divarpus gadi. Viņš ļoti bieži ir neomā. Trači gan pirms diendusas, gan nakts miega, ļoti ilgi neaizmieg, ilgi jāmidzina. Trači par jebko, negrib ģērbties, negrib iet ārā, negrib mazgāt rokas, negrib iet vannā utt. Ir skaidri pateikt, ko nedrīkst, piemēram, kāpt uz galda, bet tāpat to dara. No diendusas jau mostas neapmierināts. Visus komandē, kaut, piemēram, saku, ka es daru ko vēlos un nepakļaujos. Arī ārā vai veikalā rīko trobeļus. Un tā varētu turpināt.

Esam normāla ģimene. Abi ar vīru esam mierīgi cilvēki, ģimenes skandālu vai tamlīdzīgu lietu nav. Nesaprotu, no kurienes bērnam ir bļaušana. Bērna emocijas iztutēt man nav problēma, arī viņa bļaušanu laikā esmu mierīga, stabila, saucu vārdos viņa emocijas, nu, viss kā māca grāmatās. Bet bažīgu rada tas, ka viņš ir mūždien neapmierināts, nekas nav labi, liekas, ka ir nelsimīgs..? Gribas, lai bērns jūtas labi un viņam ir laimīga bērnība.


dace_bogdane

Bērnam ir garlaicīgi, jo ar viņu normāli nesarunājas. Ir arī iemācījies, ka tas ir normāl, ka es daru ko vēlos un nepakļaujos. Bērns ir vecāku spogulis.

šajā vecumā ar bērnu ir jārunā, jāuzdod jautājumi.

Ko šodien vilkis? Ko ēdīsi? Ko darīsim? Ko vilksi, kad ejam ārā? Jāmāca analizēt apstākļi - tīrs, netīrs, auksti, karsti, rīts, pusdienas, vakars. Kas var notikt, ja kāpj uz galda? Bērnam pietrūkst vecāku uzmanība un kvalitatīvi pavadīta laika.

kasandrita
Varbūt kārtīgi neizguļas? Izklausās problēmas ar miegu, līdz ar to arī var būt pastiprināta sajūtu uztvere.

Un vēl, vai nav par daudz prasību pret bērnu un par daudz vecāku noteiktu ierobežojumu/aizliegumu. Lai taču uzkāpj uz tā galda un padarbojas? Nez, kas notiks?!

Mazāk aizliegumu un vairāk radošu aktivitāšu varētu būt risinājums.

Cik sen šādi uzvedas? Tas lielais negribu varētu būt, jo testē robežas un grib just savas izvēles iespējas. Esi mēģinājusi visam dot divus variantus? Vispirms vanna vai zobi, iesim uz vannasistabu kā ziloņi vai lauvas? Rokas mazgāsi ar putu ziepēm vai zaļajām? Nestrādā šis?

Ja bērns kaut ko grib un taisa traci, tad vajag ļaut viņam just, ka Tu saproti viņa sāpi. "Tu gribēji sarkano dinozauru no veikala, es saprotu, ir grūti to atstāt uz plaukta. Problēma ir tāda, ka tas nav mūsu un es nevaru Tev atļaut to ņemt".

Kad bērns ir dusmīgs varat mēģināt uzzīmēt viņa emocijas, uzzīmē lielu tīģeri un sašvīkā to dusmās un saki, redzu, Tu esi tik dusmīgs, jo mamma liek vilkt silto jaku.

Ir vecāki, kas saka, ka izprintēt darbu check līst ar bildēm palīdz: vanna, pidžama, zobi, gulta. Neesmu mēģinājusi, bet varbūt Tavam puikam strādātu šāda autoritāte. Nevis mamma saka, bet re uz sienas ir kārtības rullis.

Ir dažàdas metodes un jāatrod, kas strādā uz Tavu bērnu.

Nevajag sodīt, jo tas vēl vairāk liks justies nesaprastam.

Kad bērnam ir lielas emocijas, tad brīžiem visi šie “positive parenting” padomi šķiet tādi no vienradžu zemes, bet vairumā gadījumu tomēr strādā.


Conejito

Neizlasīju visus komentārus, bet klau, viņi ir nonstop neapmierināti, kad nenotiek pēc viņu prāta! Tas ir viņu tā teikt dzīves uzdevums. Sist savu mazo pierīti pret pasaules iekārtojumu un pamazām saprast, kur tas padodas viņu vēlmēm, kur ne.

Konsekvence, sakārtota vide, maximāli daudz patstāvības un miljons tonnu pacietības.

Ja nemaldos, vai tev nesen nepiedzima vēl viens bēbis? Ja tā, tad lielāko bērnu uzvedība bieži vispār paliek teju nevaldāma. Bet tas ir normāli pie tādas situācijas maiņas un dzīves lielām pārmaiņām.

pumpurīte

Precīzi manas dāmas uzvedība. Arī 2.5 gadi. Biju pat pie dakteres. Saka ka normāls bērns, tik sprauž savas robežas, meklē savu vietu. Tā ir 2 un 3 g krīze... tik mums tas viss beidzies ar to, ka aukle atsakās pieskatīt unums jāmeklē citi, kas piesakata. Aukle katru dienu saka ka viss ir slikti, reku guļ uz zemes, nedara to, pati vairs neēd, utt.

Conejito

P. S. Kāpēc ir tāda doma, ka "visu darot" kā grāmatās raksta, bērns pārvērtīsies par ko citu nekā viņš ir? Nav saprasta galvenā doma PRIEKŠ KAM tiek sauktas emocijas un darītas visas citas labās lietas no vecāku puses. Ne jau lai panāktu mums ērtu un "pareizu" uzvedību! Bet lai tad, kad bērna smadzenes sāks nobriest (ap un pēc 3 g v), viņam būtu ielikts pamats, no kura startēt pašam sevis saprašanā un tā saucamajā pašregulācijā. Tāda metode kā panākt lai "todlers" neuzvedas kā todlers vēl nav izgudrota. Var tikai iebiedēt, iedzīt stūrī. Js tas ir tas, ko gribam.

Papildināts 27.05.2021 23:05:

pumpurīte
Es domāju, ka ar šo aukli sadarbība tiešām ir jāizbeidz.

Mans 2.5gadnieks uzvedas ļoti līdzīgi, vienīgi mostas priecīgs, bet tas līdz brīdim, kad jādara kaut kas ne pa prātam viņam. Piemēram, jāvelk pidžama nost arī skandāls pirms kafra miega, ilgi midzinu (1-1.5h), lai gan izmēģināts daudz kas.

Noklausījos uzvediba.lv semināru par agresīvu uzvedību un tur lektore stāsta, ka ir tādi cilvēki, kas nepamana pozotīvo, bet redz tikai visu, kas besī. Es laikam arī pati tāda to, kas slikti, to izceļu, bet labo uzskatu par pašsaprptamu. Nu grūti tā atstāstīt, bet skaidrāks man palika pēc tā semināra, ka cilvēki ir dažādi, arī bērni, bet bērnam bonusā tas, ka nevar kontrolwt savas emocijas, jo pieres daiva vēl attīstās. Ja pieaugušais saprot, ka jāsavāc emocijš, tad bērns laiž visu ārā kā ir.

Papildināts 27.05.2021 23:55:

Viņa arī minēja, ka tādiem bērnjem ļoto svarīgs režīms un paredzmība un ja ieplāno kaut ko arpus ierastā, pat ja tas ir pozitīvs notikums, tad jārēķinās ar pretrealciju, jo bērnam tas rada trauksmi.


vilks

Man arī divgadniece nenormāli kliedz katru reizi, kad kaut kas nepatīk. Ja izdaru viņas vietā kaut ko, ko gribēja darīt pati (bet kavējās un nedarīja), ja neiedodu kaut ko, ko grib u.tml. Piekrītu, ka īpaši traki ir, kad notiek kas neparedzams. Man, piemēram, no rītiem ir jāatdod mazule vecvecākiem vienā un tai pašā veidā, ja kaut kas pamainīsies, tad raud un histērija, citādi atvadās ar prieku. Man gan viņa trešā, tāpēc nešķiet nekas sevišķi dīvaini, nu, bērns kā bērns, daudz jau arī priecājas un prot daudz ko, kad spēlējamies vai darām to, kas viņai patīk.

Atceros, ka ar pirmo bērnu mani arī ļoti nomāca tas, ka viņš protestēja teju par visu vienu laiku. Un tad man vēl bija iekšā sajūta, ka ja es piekāpšos kaut kur, tad bērnu izlutināšu un sabojāšu. Tas viss nieki, nekas nav tā vērts, lai bojātu attiecības ar bērnu. Svarīgajos jautājumos, protams, nepiekāpjos, bet ir tik daudzi ikdienas jautājumi, kur nav tik svarīgi. Galvenais, lai nedara nevienam pāri un lai ir vesela.


'If you don't know where you are going any road will get you there.' (c)

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419581