Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Meitai nav draugu

Pumle

Jūtīga psihe diemžēl nav padarāma par mazāk jūtīgu ar vienkāršu "Ai, ko nu tur ņemties, pofig, pāries."

Diemžēl tā ir konkrētā jūtīgās psihes īpašnieka problēma, ka viņam ir jūtīga psihe. Vecāki var kādu laiku mēģināt radīt siltumnīcas apstākļus, bet kaut kad psihes īpašniekam tik un tā nāksies ieiet lielajā dzīvē, un tur viņa jūtīgo psihi neviens speciāli nesaudzēs. Tādas psihes īpašnieki parasti izvēlas upura lomu, tb, viņus neviens nesaprot, neviens nepalīdz, un, kas galvenais, pie visām viņa dzīves negācijām ir vainīgi visi citi, tikai ne viņš pats.

Labi ir tikai tik ilgi, kamēr jūtīgo psihi līdz kaut kādam brīdim var dzēst vecāki, lai gan, pēc manām domām, labāk viņi to nebūtu darījuši, lai bērns jau laikus pierod pie tā, ka ar viņu dzīvē neviens neauklēsies. Skarbi, jā, bet tāda ir dzīves realitāte. Cik nav dzīvē stāstu par lutinātajiem bērneļiem, kas līdz mūža galam uzskata, ka viņu raksturs (ko te maskē ar terminu jūtīgā psihe) nav nekāds trūkums, un viņiem nav nekāda pienākuma strādāt ar sevi un savu raksturu, bet visai pārējai pasaulei ir jādanco ap viņu.

Papildināts 01.06.2021 13:44:

Pumle
Atvainojos, tu šai diskusijā vispār vairs neiesaistījies, tāpēc uz tavu jautājumu neko neuzrakstīju. Protams, ka tavam bērnam ir smagi, ka viņa ir nokļuvusi svešā vidē. Bet paies laiks, un viņa iejutīsies, jaunība dara savu. Ja viņa būtu nīgra persona vēl pirms jūsu pārvākšanās, tad jā varētu sākt uztraukties. bet ja viņa bija smaidīga meitene, viņa tāda atkal kļūs tad, kad saostīsies ar vienaudžiem. Tas nenotiek vienā dienā, necel par agru paniku.

Pēdējās izmaiņas: Kastanja, 01.06.2021 14:00.


Pēc diennakts pārtraukuma ielūkojos šajā diskusijā un aizdomājos ne vairs par gudro, nelaimīgo meiteni, bet par cāļtēliem, kuru pašu bērnībā, pusaudža gados pieredzētais, bet nereti noklusētais un zem vienaldzības maskas noslēptais izlien ārā šajā diskusijā. Pat tad, ja komentāra autore/ -s to nemaz nevēlas.

pieredzētais, bet nereti noklusētais un zem vienaldzības maskas noslēptais izlien ārā šajā diskusijā
Tā tas vienmēr notiek. Te reti nāks pieredzēt patiesi laimīgu cilvēku teikto. To uzreiz jūt.

Esmu ļoti kautrīga jauniete, kurai grūti uzsākt sarunu ar svešiniekiem. Man nav neviena drauga jau kopš 6.klases un šogad beidzu 11. (esmu jau pieradusi). Pagājušogad nomainīju skolu tieši šī iemesla dēļ, proti, cerēju jaunajā skolā sastapt jaunus draugus. Tā arī tos kl.biedrus neesmu satikusi. Pamatskolas gados neesmu radusi kontaktu ar vienaudžiem arī tāpēc, ka man ir citas intereses. Neskatos netflix, esmu uz ''Jūs'' ar angļu valodu, nekad nav interesējis alkohols utt.. Drīzāk mans hobijs ir apmeklēt teātri. Es pavadu daudz laika ar vecākiem, piemēram, ikdienas pastaigās, vasarā ceļojot pa Eiropu un Latviju. Lielākoties pavadu laiku vienatnē.Ceru, ka nākamgad iegūšu vismaz kādu paziņu vai draugu. Ja nē - visas cerības uz studiju laiku.


jaajaa
Mani atkal fascinē pārgudras damites, kuram liekas, ka viņas noteikti zina visu par svešu cilvēku bērnības pārdzīvojumiem

Pumle
Ģimenes draugi no mazpilsētas pārnāca dzīvot uz Rīgu. Puika gan gāja pamatskolā, bet tas jau būtību nemaina. Gāja loti grūti, līdz skolas psihologam. Viņš būtībā bija nesaprasts un nepieņemts. Atrisinājums tikai viens- vecāki spēra soli atpakaļ un iekārtoja puiku vecajā skolā pie "savējiem".


Kaķenīte saka runčukam: "Spēlēsim paslēpes! Ja Tu mani atradīsi, es būšu Tava, ja nē, es būšu skapī!"))

Jasmīna
Atrisinājums tikai viens- vecāki spēra soli atpakaļ un iekārtoja puiku vecajā skolā pie "savējiem".
Un kāds tas ir mesidžs dēlam un kas iesēžas zemapziņā? Tas, ka viņš ir derīgs un pieņemts principā tikai "siltumnīcas apstākļos". Manuprāt, liels feils no vecāku puses, ka neiemācīja bērnam prasmes pielāgoties dažādām dzīves situācijām. tas bērns taču nevarēš visu mūžu pavadīt ar saviem paamtskolas draugiem.

Jā, bet kā tad bērnam vecāki var iemācīt bērnam spēju pielāgoties dažādām dzīves situācijām? Tā vienkārši mācīšana strādā ļoti maz, jo bērns ar muguras smadzenēm pilnībā neapzināti uztver pašu vecāku spēju adaptēties pasaulē.

Debess
Tā vienkārši mācīšana strādā ļoti maz, jo bērns ar muguras smadzenēm pilnībā neapzināti uztver pašu vecāku spēju adaptēties pasaulē.
Tas gan - nevar iemācīt to, ko pats nemāk. Bet nu kaut kādām prasmēm jau pieaugušam cilvēkam vajadzētu būt. Lai gan, ja arī viņu vecāki vienmēr ir mācījuši bērnam iet vieglāko ceļu un padoties pie pirmajām grūtībām, tad var saprast, ka viņi neko savam bērnam arī nevar iemācīt.


Par tēmu: meitene ir salīdzinoši nesen pārvākusies uz citu pilsētu, klātienē īsu laiku ir mācījusies kopā ar jaunajiem klases biedriem, pārējo laiku mācības norit attālināti. Ar vecajiem draugiem saziņa kļūst it kā retāka, bet ja tā padomā, tad ap pusaudža vecumu tā savā ziņā notiek arī dabiskos apstākļos, pirmās attiecības ar pretējo dzimumu, savi grupējumi. Protams, ir tikai normāli, ka meitene jūtās tā kā jūtās šajā situācijā. Pozitīvi ir tas, ka viņai ir savas intereses un tās praktizē arī viena pati. Te bija labi ieteikumi par interešu nodarbībām Rīgā. Var iet pie psihologa, vai neiet, bet beigās tāpat pašai meitenei būs vien jārīkojas, jādara kaut kas, lai situāciju padarītu sev tīkamāku. Man pašai pusaudža gados bija vizītes pie psihologiem un no savas pieredzes es varu teikt, no trīs tikai viena psiholoģe šķita profesionāla un bija kāda jēga, pārējās divas vien aprunājās un mierināja, ka visa dzīve priekšā, kā viss mainīšoties, es teiktu bezjēdzīgi. Vienīgais, ja dikti gribas sirdi izkratīt un izvadīt savas emocijas, tad jā, bet realitātē tu nonāc pie tā paša, ka tev ir jādara kaut kas, lai notiktu izmaiņas,tev tāpat ir jāadaptējas un jāizcīna tā vieta zem saules. Bērna, pusaudža gados cilvēkam ir jāizmēģina viss un ģimenei ir jābūt kā drošības tīklam un atbalstam, ja nu gadās krist. No lasītā man šķiet, ka meitenei viss būs kārtībā, krīzes situācija, kura noteikti atrisināsies.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419657