Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Psihologs

PucitePucite

smaidinsh

kukainis

Visas šeit dalās ar savu pieredzi, tas arī viss. Personīgi esmu tikai un vienīgi par standarta medicīnisko pieeju, nevis tantīšu palīdzību ar rokām un zālīšu tējiņām. Jā, biju pie Kociņa, lai arī jau uzreiz biju diezgan noraidoša pret viņu, mammas sirdsmieram, ķeksīša pēc aizbraucu. Vai es ko zaudēju? - varbūt tikai pavadīto laiku ceļā.
Neesmu iesācēja neauglības jautājumos - paši censonējām trīs gadus un, paldies medicīniskai apaugļošanai par iespēju palikt stāvoklī. Jā, visi ieteikumi par atslābšanu un "nedomā par to tik daudz" riebj līdz kaulam, bet, lai arī cik ļoti to censonēšanas brīdī negribas atzīt, bet taisnība jau tajā kaut kāda ir. Protams, tanī brīdī Tev visiem gribas iedot bietē un pasūtīt pāris mājas tālāk, bet tagad, atskatoties uz notikušo, domāju, ka liels plusiņš veiksmīgajam rezultātam bija arī atslābšana.

Tāpēc, kā jau augstāk minēji, arī uzskatu ka tagad nākamais pieturpunkts ir vizīte pie psihologa vai terapeita, lai sakārtotu domas un, cik iespējams, nomierinātu prātu. Pašai tagad jāsmejas, bet laikam jau jāatdzīst, tas, ko man visu laiku kladzināja apkārt - lielākā daļa problēmu rodas galvā, tāpēc tā ir jāārstē vispirms.

Novēlu PucitePucite atrast SAVU speciālistu kā neauglības jautājumos, tā galvas sakārtošanas jautājumos un lai viss izdodas. Ātrāk vai vēlāk viss notiksies!


Conejito

kukainis
Es tikai gadus vēlāk sāku aptvert, ka tas nav tā - pārdzīvoju, viss garām, izdzīvoju. Ka patiesībā tajā laikā ļoti noslēdzos, attālinājos no līdzcilvēkiem, aizvēru sevi ciet kā gliemezi, tieši lai pasargātos no tādiem labi un ne tik labi domātiem padomiem, jokiem, ieteikumiem utt. Un no tā, ka jutos kā šausmīgs cilvēks, šausmīga draudzene, kolēģe, jo nespēju priecāties citiem līdzi. Ai, ko tur, galvenā doma - tas atstāj rētas, un ietekmē ļoti dziļi, raksturu, ne tikai brīža emocijas. Protams, arī dara stiprāku.

PucitePucite
Veic medicīnisko apaugļošanu.

deivons

Mākslīgā apaugļošana nav panacea. Vēl grūtāk psiholoģiski būs ja nesanāks ar 1x, 2x utt. Visi neveiksmīgie procesi iedzen vēl vairāk depresijā. Ir daudz ārzemju raksti par šo tēmu. Tā ir ieslēgšanās sevī, sēras, nepilnvērtības sajūta utt.un nav jau īsti arī kam to izstāstīt.

No savas pieredzes es ieteiktu meklēt online atbalsta grupas ārzemēs, jo LV vēl manuprāt tam nav pievērsta tik liela uzmanība. Arī psihologi šeit neizprot tās sajūtas, jo man bija neliela pieredze terapijā un tika uzdoti jocīgi jaut.ka es vēl vairāk noslēdzos. Jaut.kā ko tad tas tev dos ja tev būs utt. Apmēram sajūta bija tāda ka man vēl kādam jāpierāda ka esmu pelnījusi kad citiem tas vienk.tā viegli atnāk. Vai atnāk tiem kas to pat negrib.

Pēdējās izmaiņas: deivons, 07.06.2021 19:38.


gaura

arī Latvijā par to pamazām sāk runāt. Šeit IG Kristīnes Beitikas live ar psiholoģi:

https://www.instagram.com/tv/CNKGsyupPiA/

deivons

gaura

paldies par info, sorit noklausijos - tas labi ka psihologe ari plano taisit grupu terapiju par so temu jo cik esmu petijusi kas tads ir tikai arzemes.

mineja ari laikam so forumu, ka tiesam te maz starp meitenem tiek runats tiesi par emocionalo pusi, vairak par mediciniskam lietam

Es vienu brīdi domāju, un pat biju pieteikusies rindā (bija jāgaida 3 mēneši) šeit - RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā. Biju dzirdējusi labas atsauksmes. Te var palasīt sīkāk - http://psihosomatika.lv/neauglibas-psihoemocionalie-aspekti

Bet ieilgstot Covid krīzei, materiāli apstākļi pasliktinājās, tāpēc, sagaidot rindu, tomēr atteicos. Ja Tev ir iespēja, varbūt pamēģini.

Man ir līdzīgi, arī mums abiem neko nevar atrast, abi esam veseli, bet kā nav rezultāti tā nav. Es pat nezinu, kas ir vieglāk - zināt savu vainu, ārstēt to, jeb būt veselai, un nemitīgi cerēt uz kādu brīnumu...

Kokopelli

deivons

Mākslīgā apaugļošana nav panacea. Vēl grūtāk psiholoģiski būs ja nesanāks ar 1x, 2x utt. Visi neveiksmīgie procesi iedzen vēl vairāk depresijā.

Tā nav panaceja, bet "labāk" ir nolaist rokas un padoties tad, kad ir izmēģināts teju viss, kas ir pieejams. Kaut divreiz. Vai vairāk. Cik nu ir "iekša" to turēt.

smaidinsh

atskatoties uz notikušo, domāju, ka liels plusiņš veiksmīgajam rezultātam bija arī atslābšana.

Kā kuram. Es esmu labs piemērs, ka tieši iespringšana un koncentrēšanās dod rezultātus. Teorētiski, kad mums pienāca rinda un beidzot visas analīzes pēc pilnas programmas tika veiktas, doka teica, ka mums vēl ir tas variants, kad vispār varētu arī mierīgi sanākt dabiskā ceļā. Bet tā kā 12 gadu laikā tas nebija izdevies, tad nu veicām MA. Un tās laikā nevienu brīdi neatslābu, stresoju, panikoju, utt, ne pataloģiski, bet tomēr. Tik punktīgi ievēroju visus norādījumus, baiļu sviedrus svīzdama špricēju sev, pēc triger šprices pirms punkcijas pat samaņu zaudēju, jo dēļ stresa nokritās spiediens, kā arī jau tā sadurstītais vēders sāpēja un tā pēdējā bija kā punkts uz i. Liekas, ka nekad dzīvē nebiju tā iespringusi un visu tik ļoti pēc pulksteņa darījusi kā MA procesa laikā.


kukainis

Ja šobrīd ir bezgalīgas asaras un izmisums, tad kā reiz laiks psihoterapeitam nevis medicīniskajai apaugļošanai.

Nu, tagad mēs vismaz zinām, ka ir arī partneris pārbaudīts, utt. Savādāk radās iespaids, ka sieviete viena pati sevi vai šķērž pušu meklējot kaut kādas kaites, vienlaikus slīgstot bezcerībā. Nezinu, man personīgi šķiet, ka visu pirms labāk ir izmēģināt visu, ko daba, medicīna un visi citi spēki spēj sniegt, un, kad jau viss ir izmēģināts, tikai tad mest plinti krūmos un meklēt psihologa palīdzību, lai palīdz sadzīvot ar faktu.

Pirmkārt, jūs nezināt, ko cilvēks ir izmēģinājis un kādi ir viņa personīgie apstākļi un apsvērumi.

Šim gan piekrītu. Jo parasti jau tiem, kas paši ar šo nav īsti saskārušies, nekas baigi oriģinālais nebūs, ko ieteikt. Bet, kamēr vēl iesaka kaut kādu tiešām super puper neauglības spečuku vai klīniku, tikmēr vēl šādus ieteikumus var vismaz uzklausīt. Bet tiklīdz sāk bārstīt vārsmas par "atslābšanu", karmu vai pasakas par to, ka bērni uz mākoņmaliņas izvēlas vecākus, tad gan man gribas ievilkt pa žokli tā, lai kādu laiku nespētu pavirināt.

kukainis

Kokopelli
tikai tad mest plinti krūmos un meklēt psihologa palīdzību, lai palīdz sadzīvot ar faktu.
Nepiekrītu. Psihologs var palīdzēt arī savākties, lai starp bezgalīgajām asarām spētu arī iepotēt potes precīzos laikos. Lai varētu izturēt gaidīšanas periodu pēc embriju transfera.

Hormoni var ļoti iedot pa nerviem un var būt garastāvokļa svārstības. Tas tīri fiioloģiski var saasināt depresiju tik ļoti, ka jau sāk kļūt dzīvībai bīstami. Un ar jau sākotnēji nestabilu prātu pārdzīvot potenciālo vilšanos arī ir dzīvībai bīstami. Pilnīgi nopietni.


deivons

Kokopelli
Ja tiesi ta! Man ari palidz labak kad esmu procesa un kautko meginu darit, bet visi tie neveiksmigie procesi vel vairak iedraga.

Tapec tam kas to plano iet pirmo reizi nav janoskanojas ka viss uzreiz sanaks jo es tada ari biju un tad ir liels pardzivojums un vilsanas.

Visvairak jau psihologiski nospiez tiesi ta gaidisana, kad gaidi valsts rindu, gaidi analizu iznakumu, gaidi nakamo arsta pierakstu, gaidi kad bus stimulacija, tad gaidi transferu... es ta jau tam eju cauri 4g. un paliek arvien grutak. Plus jo vecaka klustu jo lielaka trauksme palikt bez berniem.

Un lai ka tas nebutu jocigi bet vairak jau sak nomakt tas ka jau vairs neviens neko neprasa.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18419827